Zeļļu prezidents par ''Tagad vai nekad'', Kristapu Valteru un Gailīša kritiku

+8 vai +9 pret Vāciju ''EuroBasket 2009''? ''Tagad vai nekad'' un slavenā atskaite

2009. gada 9. septembrī Latvijas vīriešu basketbola izlase lietuviešu stratēģa Ķestuša Kemzūras vadībā aizvadīja izšķirošo maču ''EuroBasket 2009'' finālturnīra grupu fāzē, spēkojoties pret Vāciju. Gan pirms mača, gan pēc tā bija neskaidrības – ar kādu starpību latviešiem jāuzvar, lai sasniegtu nākamo kārtu? Pie neprecīziem aprēķiniem tika vainots tā laika izlases menedžeris Edgars Buļs, kurš VEF podkāstā skaidroja toreizējos notikumus: ''FIBA noteikumi bija uzrakstīti divdomīgi – tā, ka nevar īsti saprast, kuru faktoru pirmo ņemt vērā. Rezultātā komandai ir nodots plus deviņi, kas bija pareizais. Kosta Iljevs, toreizējais FIBA sporta direktors, pateica, ka vajadzēja uzvarēt ar plus deviņi. Pēc tā, kā noteikumi bija uzrakstīti, varēja noprast, ka pietiktu ar plus astoņi, ko arī Latvijas mediji arī sāka ļoti skrupulozi tirzāt. Kā jau vienmēr – kad ir sūdi, tad visi sāk tos kult un malt.''

2009. gada valstsvienības modeli pavadīja sauklis ''Tagad vai nekad''. Buļs ieskicēja, kā līdz tam nonāca un kā sauklis ietekmēja komandu: ''Teiktu, ka mārketinga produkts tas galīgi nebija stulbs. Tā bija lieka spiediena izdarīšana. Tā bija problēma. Sauklis bija fantastisks, jo par to zināja onkulīši, tantiņas, bērni, visi par to runāja. Tā doma bija tāda, ka nesanāca iepriekš, bet tagad ir Kambala un Biedriņš un tagad ir jāsanāk – tagad vai nu nekad. Beigās bija nekad.''

Buļs arī atzina 2009. gada saukli par kļūdu: ''Neliktu ekstra spiedienu. Vienmēr spiediens, plātīšanās… ''What's up, Bulgaria?'' – tieši tas pats, piemēri tālu nav jāmeklē. Par to runāja sabiedrībā. Tas man liekas vēl trakāks, jo tu lielies – kas jūs, bulgāri, esat? Atbrauksiet, mēs jūs uzvarēsim. Toreiz mēs neizaicinājām nevienu konkrētu pretinieku, kas ir trakāk un nožēlojamāk. Uzlikt spiedienu savai izlasei – priekš kam? Viņiem jau tā bija spiediens. Sportā vienmēr tā ir, kad sāc likt spiedienu. Piemērs – Rio olimpiskās spēles, pavadīšanas ceremonija. Mani puikas Samoilovs/Šmēdiņš – tādā formā pēdējās sezonas, pasaules pirmais pāris tajā gadā. Kalvīša kungs pavada, sakot, ka bez medaļas mājās nebrauciet. It kā viena cilvēka joks, retorika, bet tas kaut kur iesēžas sportistiem prātos. Saša [Samoilovs] visas olimpiskās spēles trīcēja. Nesaku, ka tieši tā dēļ, bet olimpiskās spēles visiem mazliet ver ciet širmīti, kad visa valsts skatās. Tas viemmēr sasaista. Ja tas man būtu jādara vēlreiz, protams, ka nebūtu nekāds ''Tagad vai nekad''. Kaut ko citu, foršāku izdomātu, ne tik bravūrīgu. Protams, ka tās personības – Kambala, Biedriņš, Valteri, Šķēle, Janičenoks – piestāvēja tam sauklim. Sanāca nekad, vajadzēja mazliet vinnēt. Sportā ir reti gadījumi, kad milzu pārliecības un harizmas pasaka, ka mēs vinnēsim un tā ir, bet cik tādu ir? Maikls Džordans tāds bija. Man ir sajūta, ka Džokovičs tenisā līdzīgi spēlē. Dončičam varētu būt līdzīgi.''

''Mums piestāv tas, kā Luka Banki tagad ir nostādījis Latvijas izlasi. Mums ir ļoti piezemēta retorika no spēlētājiem, arī no zvaigznēm. Visi grib būt daļa komandas, neviens nelec ārā. Nevienam nevajadzētu justies droši par sastāvu. Tas ir mūsu, latviešu stils,'' izteicās Buļs.

''Protams, ka nerakstītu,'' atbildot uz to, vai vēlreiz rakstītu tādu pašu atskaiti, kā 2009. gadā, sacīja Edgars Buļs. ''Tagad domāju. Kāpēc tieši es? Kāpēc kāds cits, kāds treneris to nevarēja izdarīt? Kāpēc Buļs Edgars? Kas es esmu Latvijas basketbola vēsturē, salīdzinot ar Armandu Krauliņu vai Valdi Valteru, vai vienalga kuru, kas stāvējis līdzās izlasei? Sāku domāt – acīmredzot tāds bija mans liktenis. Man tas bija jāizdara. Kāda tagad ir izlase, kāda ir spēlētāju uzvedība? Tādas muļķības vairs nedzirdēsi. Visi iedzer, klusām, mierīgi, izslēdz telefonus. Tajā laikā vajadzēja vēl izrādīties – dedzināt, iet uz vietām, kur to var redzēt, lai par tevi raksta,'' uz 2009. gada vasaras un agra rudens notikumiem un tam sekojošajam atskatījās Edgars Buļs.

''Es to nerakstīju publiskai apskatei, bet gan valdei. Visiem bija jāiesniedz atskaites, tas bija normāls process, es vienkārši iegāju nākamajā līmenī. 34 A4 lapas, atceros to failu. Mani, godīgi sakot, bija nokaitinājuši spēlētāji. Sarunās pirms čempionāta bija tā – džeki, mēs taču visi neesam paipuisīši. Es pats arī neesmu, internetā var atrast video. Es nelepojos ar to. Tu pārstāvi pats sevi, sadzēries, dari muļķības. Kad pārstāvi Latvijas izlasi, var atrast tos logus – ir taču treniņi, kad nākamās dienas ir brīvas, nelienam ārā. Visas lietas, ko sarunājām aci pret aci gan ar treneri, gan spēlētājiem. Ādolfs [Kristaps Valters] bija pirmais, kurš teica, ka dabūs džekus ārā no bāra. Problēma ir tāda, ka komanda, kad sanāk kopā ģērbtuvē, paliek par mazu pūli. Kurš pūli ved, tā arī komanda seko. Ja tagad komandas kapteinis ir Dairis Bertāns, tadā mums arī ir tā komanda – ir kapteinis un stāja, patriotiska un latviska komanda. Par to vispār nav jautājumu. Tas pūlis bija nesavācams. Čempionātā disciplīnas problēmu nebija, normāli uzvedāmies, tāpēc ka bija trīs spēles tikpat dienās. Tur neko nevar darīt. Visa gatavošanās noveda pie tā, ka iebraucām čempionātā negatavi,'' viņš turpināja.

''Protams, ka tie teksti bija kaut kur lēti, bet garšīgi. Pučes stilā. Nebiju plānojis, ka tas aizies nacionālā līmenī,'' par slaveno atskaiti turpināja Buļs. ''Līdz galam nav skaidrs [, kurš atskaiti nopludināja]. Sākumā likās, ka tas varētu būt Edgars Šneps, bet viņš pats tur tika pamatīgi nokritizēts. Droši vien, ka Edgars nē. Tajā laikā ''Sporta Avīze'' piederēja Ventspils blokam. Uldis Boitmanis bija Latvijas Basketbola savienības valdē. Respektīvi – no Ventspils puses. Armandam [Pučem] to tikai vajadzēja,'' savu versiju par to, kurš nopludināja atskaiti, izteica Buļs.

''Pēc čempionāta ''Sporta Avīzē'' bija intervija ar Kemzūru, bet tālāk ir septiņi atvērumi ar atskaiti. To laiku nenovēlu nevienam piedzīvot. Tas rūda. Tiku tam cauri un sapratu – tas, kas tevi nenogalina, padara stiprāku. Trīs nedēļas staigāju ar izslēgtu telefonu. Negāju iekšā ''Draugiem.lv''. Tik daudz pielūdzēju nekad nav rakstījuši, bija daudz skarbas vēstules. Sapratu, ka, ja tieku galā ar tāda līmeņa negatīvo publicitāti, tad mani nekas nespēj izsist no līdzsvara. Esmu gadiem analizējis. Tāds acīmredzot bija mans liktenis – iztīrīt valstsvienību. Vai tās diskvalifikācijas bija vajadzīgas? Jā, bija vajadzīgas, tās bija bāzētas uz atskaites pamata. Tas deva to, ka tagad lepojamies ar Latvijas izlasi,'' sacīja Buļs.

''Ar Ādolfu bija visinteresantāk. Mēs pēc trīs gadiem izlīgām. Es biju ciemos pie viņa Malagā. Viņa labākā sezona dzīvē. Bijām ar Artūru Šēnhofu aizbraukuši. Uzvarējām derībās. Ādolfs teica, ka tajā sezonā Eirolīgā uzvarēs CSKA vai ''Panathinaikos''. Abas spēles zaudēja un rezultātā lidojām pie viņa. Skatījāmies spēli pret Madrides ''Real''. Super labi pavadījām laiku, bet tad kaut kāds klikšķis tajā ģimenē, numeroloģija. Paiet vēl pieci, seši gadi un katrā situācijā sāk vilkt ārā 2009. gadu. Sapratu – ir cilvēki, kas iet laikam līdzi, paliek gudrāki un ieiet nākamajā līmenī, kā Bērzs [Kaspars Bērziņš] un Andris [Biedriņš], un ir cilvēki, kas paliek 2009. gada līmenī. Tur arī palieciet, man ar tādiem nav nekā kopīga,'' par savām tālākajām attiecībām ar vienu no ''Tagad vai nekad'' modeļa izlases līderiem Kristapu Valteru sacīja Buļs.

Pilna Edgara Buļa atskaite par ''Tagad vai nekad'' izlases modeļa sastrādāto lasāma ŠEIT.

Latvija – Vācija, ''EuroBasket 2009''

''Rīgas Zeļļu'' projekts, ''Prometey'' neierašanās Tartu, trenera Gailīša kritika

''Pats galvenais, primārais bez kā nemaz nav jēgas sākt – jābūt interesei sabiedrībā, tusiņa sajūtai, komūnai. Ja tā nav, tad vienalga, kādi ir sportiskie panākumi vai vienalga, kādi spēlētāji aug – tas klubs ilgi neizdzīvos. Vienalga, vai konkrētā sezonā esam augstāk vai zemāk, ir jaunāki vai vecāki spēlētāji, man sava komanda ir jāizveido tā, lai sabiedrībā ir interese. Kaut kas ir jāuzvar. Nevienam neinteresē viduvējības vai apakšgala komandas. Forši būtu izcīnīt kādu Latvijas čempiontitulu piecu gadu laikā. Nedrīkst būt tā, ka mums ir medaļa un sasniegums, bet pazūd skatītāju interese – tātad mēs kaut ko nedaram pareizi. Visu laiku jābūt augšupejošai līknei, lai interese par Zeļļiem veidojas. Tas pietrūka Latvijas sportā. Ja jūs [VEF] nodarbojaties ar augstu sasniegumu sportu, kāda komanda audzina spēlētājus, tad mums ir jāieņem tā vieta, lai ar PR aktivitātēm piesaistītu sabiedrības uzmanību un veidotu tusiņu sajūtu. Lai basketbols nav tikai spēle, kurā tiesnesis pamet bumbu un 40 minūtes dragā,'' par ''Rīgas Zeļļu'' galveno uzdevumu sacīja kluba prezidents Edgars Buļs.

''Mūsu identitāti sezonas pirmajā pusē veidoja Zigmārs Raimo. Viņš iemiesoja visu, ko no Zeļļiem vēlamies – interesants, atraktīvs, nestandarta spēlētājs, kurš savelk visu komandu. Varbūt viņš nav super prospekts, kurš kādreiz spēlēs Eirolīgā vai NBA, bet šajā līmenī viņš iemieso to, ko mēs vēlamies – cīnītājs, ātrs, kustīgs. Varbūt kaut kur nenovērtēts. Dodam iespēju parādīt, ka viņš šajā līmenī var būt nevis rezervists kā ''Kalev/Cramo'', bet reāls līderis un motors. Viņam ir divas mīlestības – viņš mīl arī 3x3 basketbolu un grib aizbraukt uz olimpiskajām spēlēm. Viņš saprot, ka ar klasisko basketbolu nekad neaizbrauks uz olimpiskajām spēlēm. Tas atspoguļojas mūsu sniegumā. Mums dikti pietrūkst Zigmārs Raimo,'' par ''Rīgas Zeļļu'' komandas seju izteicās Buļs.

Marta ievadā Latvijas-Igaunijas līgā spēlējošais Ukrainas grands ''Prometey'' nedevās uz izbraukuma maču Tartu un saņēma tehnisko zaudējumu tabulā, izsaucot arī plašu neapmierinātību no Latvijas klubu pārstāvjiem. Tehniskā zaudējuma rezultātā vēl šīs nedēļas ievadā nebija simtprocentīgi skaidri ceturtdaļfinālu dueļi. Kritiku ''Prometey'' lēmumam nedoties uz Tartu turpināja veltīt arī Buļs: ''Tas nav īsti normāli organizācijai, kurai, kā runā, ir sešu līdz astoņu miljonu budžets ar lielākām iespējām dabūt spēlētājus. Arī Spānijā kādreiz Eirolīgas klubs aizbrauc ar pusotro sastāvu uz spēli, zinot, ka priekšā gaidāma svarīga Eirolīgas spēle, kaut vai zaudē, bet nedrīkst neierasties. Tā ir totāla necieņa pret vietu un vidi, kur esi nonācis. Mēs šeit izklājamies. Atceros ''Aris'' maču – visi aicinām, ''Prometey'' jātbalsta, mūsu draugu klubs. Nerunāju tikai par ''Rīgas Zeļļiem'', bet Rīgu un Latvijas basketbola sabiedrību kā tādu. Paiet divas dienas un viņi paziņo, ka nevarēja atrast laiku un neieradīsies, jo jāgatavojas spēlei ar ''JL Bourg''. Tas nonācis līdz tam, ka vēl pirmdien, kad mums un jums vajadzētu bļaut, ka Latvijas-Igaunijas līgas ceturtdaļfinālā būs Rīgas derbijs. Mēs nevaram vēl to oficiāli teikt, jo ''Prometey'' var teorētiski zaudēt ''TalTech'' un šīs neierašanās dēļ būt zemāk. No šodienas [podkāsta ieraksta brīža] ir palikušas četras dienas līdz ceturtdaļfinālam. Jūs nevarat skaļi bļaut, mēs nevaram sākt jūs pārdot pavisam skaļi. Jums var būt pretī ''Ogre'', mums var būt pretī ''Prometey''. Es saprotu – pie viņiem ir karadarbība, mums jāpalīdz ukraiņiem, bet vai šī palīdzēšana tādā veidā, ka ļaujam miljonāru klubiem darīt, ko vēlas. Jābūt striktiem uzstādījumiem, ja ''Prometey'' paliek.''

Savas debijas sezonas gaitā ''Rīgas Zeļļi'' sastāvam pieteica pludmales volejbolistu Aleksandru Samoilovu. Šādu gājienu publiski kritizēja VEF galvenais treneris Jānis Gailītis, kura izteikumiem savu atbildi VEF podkāstā sniedza Buļs: ''Es gribētu, lai ilgtermiņā mēs ar jums atrodam labu veidu, kā cieņpilni līdzpastāvēt, kā, piemēram, ''Riga'' un RFS futbolā. Milzu konkurence, kā iziet laukumā cīņas ar šķēpiem, ārprātīgs derbijs, bet publiskajā telpā nevar dzirdēt nevienu sliktu retoriku. Ko runā katrs savos kabinetos – tas ir normāli, tā ir iekšējā darīšana. Nav īsti normāli, ka jūsu kluba galvenais treneris kritizē PR lietas. Tā nav viņa darīšana. Kāpēc viņam, kā trenerim, jāuztraucas par mūsu gājieniem? Zeļļu treneri publiskajā telpā nekad nerunās par jūsu aktivitātēm. Tas nav viņu darbs. Cilvēkam, kurš spārda bumbu un lamā savus spēlētājus kameru priekšā, nevajadzētu lietot vārdu ''ētika'' citu sakarā. Viņš var kritizēt mūsu spēli, kas liktos sakarīgāk, bet runāt par ētiku likās pārspīlēti.''

Pilns raidījuma ieraksts