Viedoklis: Sākuma beigas?

2007./2008. gada sezona – trīs uzvaras pār Eirolīgas Top 16 komandām un augstākā līmeņa sieviešu basketbols Latvijā
2007. gada novembrī „TTT Rīga” pēc vairāk nekā 20 gadu pārtraukuma atgriezās Eiropas spēcīgākajā klubu turnīrā. Tas kļuva iespējams, pateicoties sieviešu basketbola tradīcijām valstī, labajam valstsvienības sniegumam, LBS prezidenta iniciatīvai un FIBA Eiropas nodaļas lēmumam paplašināt sieviešu basketbola ģeogrāfiju, Eirolīgā atļaujot piedalīties 24 klubiem.

Nepilnus trīs mēnešus vēlāk „TTT Rīga” rēķinā ir uzvaras pār Itālijas un Ungārijas čempionēm, divu spēļu summā pārspēts Francijas trešais stiprākais klubs un ārpus Eirolīgas pieveikta Baltijas pēdējās desmitgades stiprākā komanda Viļņas „Teo”. Eirolīgas pirmajā aplī „TTT” aizsardzība bija piektā labākā visā turnīrā. Trīs no augstākminētajām vienībām – Šopronas „MKB”, Lilles „Metropole” un „Teo” iekļuvušas Eirolīgas 16 stiprāko komandu pulkā, turklāt Ungārijas un Lietuvas klubi pēdējos gados regulāri iekļuvuši turnīra astoņniekā.

Ne mazāk svarīgi, ka trīs uzvaras izdevies izcīnīt mājas spēlēs, panākot atzīstamus spēļu apmeklējuma rādītājus un faktiski no jauna veidojot tradīciju Rīgā līdzi just augstākā līmeņa sieviešu basketbola spēlēs. „TTT” uzvarai pār „Phard Napoli” mājas spēlē uzgavilēja 2300 skatītāju, kamēr, piemēram, divu Eirolīgas grandu „CSKA” un „Spartak” spēli Maskavā apmeklēja 2500 (spēles protokola informācija) basketbola draugu. Domājot par nepilnu 17 mēnešu attālumā esošajām 32. Eiropas sieviešu basketbola meistarsacīkstēm, būtiski turpināt pieradināt publiku pie Latvijas, Eiropas un pasaules labāko basketbolistu regulāriem apciemojumiem.

Turpinājies ilgtermiņa darbs, veidojot „TTT” par Latvijas sieviešu basketbola valstsvienības bāzes klubu. Salīdzinot ar iepriekšējo sezonu, klubam izdevās noslēgt līgumus ar piecām Latvijas valstsvienības kandidātēm, kamēr gadu iepriekš pēc pirmā savainojuma apārstēšanas Rīgas komandas rindās FIBA Eiropas kausā spēlēja viena pati Elīna Babkina. Nelaimīgā kārtā saspringtais Eiropas čempionāta un Eirolīgas sezonas grafiks četrām no piecām minētajām spēlētājām spieda laukumā iziet ar lielākiem vai mazākiem savainojumiem, turklāt krusteniskās saites plīsums jau decembrī pārtrauca Santas Dreimanes sekmīgo startu turnīrā. Te gan jāpiebilst, ka šādā režīmā pēc gūtiem savainojumiem nācās spēlēt arī vairumam citu valstsvienības dalībnieču. Iepriekšējas Eirolīgas pieredzes lāgā nebija ne spēlētājām, ne treneriem.

Jāatceras mūsu rezervju – sevišķi augstākā līmeņa spēlētāju, kuras būtu gatavas spēlēt – ierobežotība. Piemēram, Olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīra prezentācijā nav grūti atrast, ka Latvijas ailē norādītas 250 licencētas basketbolistes, kamēr Čehijā tādu ir 12 980, bet Spānijā pat 115 586.

Neiztika arī bez neveiksmēm – sacensību otrajā aplī nācās zaudēt piecās spēlēs pēc kārtas, komandas uzbrukums nebija uzdevumu augstumos un pat Eirolīgas trīspadsmitajai rezultatīvākajai spēlētājai Aisisai Tillisai (vidēji 15,9 punkti spēlē) labas spēles mijās ar bālām un neizteiksmīgām. Trīs reizes – abās spēlēs ar „Fenerbahce” un izbraukumā Neapolē – uzvarētājs izšķīrās cīņas pēdējās sekundēs un ne reizi šajās situācijās gavilēt nevarēja „TTT” basketbolistes (izņēmums bija Lietuvas līgas spēlē ar „Teo” papildlaikā gūtais panākums). Par spīti tam, rīdzinieces, atšķirībā no sešām citām komandām (Namūras, Prāgas, Mondevillas, Šibenikas, Neapoles un Faencas), līdz desmitās kārtas pēdējam brīdim saglabāja izredzes kvalificēties 1/8 finālam, turklāt paļaujoties uz pašu spēkiem.

Mācības nākotnei
Sezonas gaitā noskaidrojās kluba vājās vietas, kuras iespējams mazināt ar pacietīgu un mērķtiecīgu darbu.

Pirmkārt, lielāka uzmanība jāpievērš kalendāra plānošanai. Jau vasarā, saskaņojot dalību dažādos turnīros, jādomā par nepieciešamo augsta līmeņa spēļu skaitu, vienlaikus nepārblīvējot sezonas grafiku. Eirolīgas spēles visbiežāk notiek trešdienās un pirms tām nepieciešamas vismaz divas atelpas dienas, paverot brīvu piektdienas – svētdienas „koridoru”. Šis jautājums ir cieši saistīts ar Latvijas Basketbola savienības izstrādāto basketbola attīstības programmu 2008. – 2011. gadam. Tajā pausta iecere izveidot Eiropas vadošajām sieviešu basketbola līgām līdzvērtīgu sacensību sistēmu Baltijas reģionā. Minēto ideju varētu atvieglot SEB BBL pieredze, Baltijas reģiona sieviešu basketbola labie panākumi Eiropas mērogā un, nenoliedzami, pilnvērtīga iekļaušanās Šengenas vieglākas ceļošanas telpā. Atšķirībā no vīriešu sacensību analoga, spēcīgas Baltijas līgas (nevis pašreizējās BWBL) izveide aizņemtu vairāk laika, taču vispirms jāpauž politiska griba, jānosakā mērķi un laika ietvars tās īstenošanai.

Otrkārt, komandā šogad nebija izteiktas līderes, kas izšķirīgos brīžos prastu iedvesmot komandu. Ieva Tāre, Aisisa Tillisa, sākumā Oļena Žeržerunova, bet pēdējā spēlē Dace Krūmiņa nereti uzņēmās iniciatīvu, tomēr tai – arī objektīvu iemeslu (Tāres savainojumi) dēļ – nebija turpinājuma vai gaidītās atdeves.

Treškārt, atgriežoties pie sastāva komplektācijas, zināmas korekcijas ne tikai „TTT” kā valstsvienības bāzes kluba veidošanā ieviesusi Krievijas Superlīgas savdabīgā attīstība. Mūsu austrumu kaimiņvalstī sieviešu basketbols vienlaikus kļuvis par 10-12 ietekmīgu un bagātu cilvēku savdabīgu vaļasprieku. „Lielā trijnieka” – Jekaterinburgas un Maskavas – klubu īpašnieku savstarpējā sacensība kājām gaisā apgriezusi ne tikai Eiropas sieviešu basketbolu vien, par ievērojamām līgumos rakstītām summām nereti visai patukšās zālēs sacenšoties Eiropas un pasaules labākajām spēlētājām, tostarp Latvijas zvaigznēm. Nav brīnums, ka, izpaliekot, piemēram, Francijas un Spānijas virslīgu 20 – 30 gadu garumā veidotajām tradīcijām, atbalstītāju un mediju interesei, Krievijas basketbola vadītāji par lielu panākumu nosauc jau minētās „CSKA” – „Spartak” un pērnās Eirolīgas „Četru fināla” apmeklētību Maskavā.

Diskusijas raisījis leģionāru skaita īpatsvars un pienesums Latvijas čempionvienībā. Paraugoties plašāk par Baltijas līgas slieksni, gribot negribas jāatceras teiciens „Nav svarīgi, vai kaķis ir balts vai melns, galvenais, lai tas ķertu peles”. Kluba spēkos nav piespiest labākās valsts spēlētājas cīnīties un liet sviedrus par vairākas reizes mazāku samaksu nekā var piedāvāt dažās austrumu vienībās. Tas nekādā gadījumā nemazina atbildību strādāt spēcīgas jaunatnes basketbola sistēmas izveidei un konkurētspējīga nacionālā vai Baltijas čempionāta izveidei.

Noslēdzot šīs īsās pārdomas, izsaku cerību, ka šajā sezonā jau paveiktais var likt runāt par „sākuma beigām”** Latvijas sieviešu basketbola attīstībā. Īpaši atceroties, ka pirms pāris gadiem neviens Latvijas klubs nepiedalījās Eiropas līmeņa sacensībās, LSBL apmeklējums turpināja kristies un arvien lielāks skaits jauno spēlētāju savas karjeras turpinājumu saskatīja Ziemeļamerikā vai Rietumeiropā. Šajā spēlē noslēgusies tikai pirmā ceturtdaļa un turpinājumu nevajadzēs ilgi gaidīt.

**Atsauce uz britu valstsvīra Vinstona Čērčila slaveno frāzi pec ciestajām sakāvēm un pirmās lielās uzvaras Otrajā Pasaules karā "Now this is not the end. It is not even the beginning of the end but it is, perhaps, the end of the beginning." (Šīs nav beigas, tas pat nav beigu sākums, bet, varbūt, sākuma beigas.)

Izmantotie resursi:
www.fibaeurope.com