Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:136, Did:0, useCase: 0

Dita Rozenberga: "Pēc trešās spēles devos runāt ar kluba prezidentu"

Dita Rozenberga: "Pēc trešās spēles devos runāt ar kluba prezidentu"
Dita Rozenberga
Foto: Romāns Kokšarovs, f64

"Zaudēju septiņus mēnešus basketbolā, bet ieguvu lielus cilvēkus. Jūs esat lieliski!" Latvijas sieviešu valstsvienības uzbrucējai Ditai Rozenbergai pirms gada gūtais savainojums licis citādi paraudzīties uz dzīvi un sportu.

Dumpiniece ar savu redzējumu. Meitene, kura treniņos un spēlēs vienmēr strādā uz 100%. Arī runājot, emocijas lauztin laužas uz āru – Ditas enerģija nespēj atstāt vienaldzīgu. Viņai nekad nav vienalga un tieši tas palīdzējis izlauzt ceļu profesionālajā sportā.

Aizvadītā gada laikā Dita piedzīvoja, iespējams, vairāk nekā iepriekšējās trīs sezonās ārzemēs kopā. Kulminācija – 29 dienu cīņa par izdzīvošanu Itālijas virslīgā. Viņas atdeve izrādījās izšķiroša – Ditas pārstāvētā komanda “Treofan Battipaglia” sezonu pabeidza kā uzvarētāja.

No janvāra līdz aprīlim pārstāvēji trīs dažādus klubus Polijā, Beļģijā un Itālijā. Sezonas noslēgumā pievienojies Itālijas klubam, kurš regulāro sezonu pabeidza ar bilanci 1-21 un piedalījās mēnesi garā izdzīvošanas sērijā. Kā pie tā nonāci?
Aizbraucot uz jaunu klubu, vienmēr gribi, lai komanda uzvarētu vairāk spēļu nekā spējusi iepriekš. Laukumā ej ar domu uzvarēt. Notika tā, ka aizbraucu pie kluba, kurš nebija uzvarējis ļoti ilgi. Klātienē pārliecinājos, ka spēlētājas nav tik sliktas kā parādītie rezultāti.

Itāliešu jaunās spēlētājas bija salīdzinoši slinkas – neko nedarīja bez pamudinājuma. Sapratu – ja nekas nemainīsies, komanda izkritīs uz otro divīziju. Sāku ar agresīvu darbu treniņos, pārnesot to spēlēs. Komanda pavilkās. Uzvarējām “Meccanica Nova Vigarano” ar 3-2 un izdzīvojām.

Otrajā izdzīvošanas sērijā – pret otrās divīzijas uzvarētājām – mums vairāk nebija jāspēlē. Nodrošinājām vietu starp 10 labākājām Itālijas komandām arī nākamajā sezonā. (“Vigarano” cīņa par izdzīvošanu beidzās trīs nedēļas vēlāk, 27. maijā, ar 85:82 panākumu pret “Faenza” – Sportacentrs.com).

Cik spēlētāju bija komandā?
Desmit, tai skaitā trīs ārzemnieces. Batipaljas klubs bāzējās uz jaunatnes līgas komandu un spēlētājām. Viņi audzina jaunās meitenes. Dod tām daudz privilēģiju. Viņas to nenovērtē un, šķiet, ka vēl nav pelnījušas. No otras puses, sezonas mērķis – nosargāt vietu virslīgā – tika sasniegts.

Ko teica kluba menedžeris, kad atbrauci?
Īpašu sarunu nebija. No manis tika gaidīta palīdzība. Nezinu, kā citādi var reaģēt komanda, kura piedzīvojusi zaudējumu pēc zaudējuma. Man ļoti nepatīk zaudēt – darīju visu, lai uzvarētu. Palīdzēju ārzemniecēm, lai viņām būtu psiholoģiski vieglāk. Izmantoju savas stiprās puses.

Maksimālais spēļu skaits un starp katru spēli – viena nedēļa. Mokoša gaidīšana?
Nebija mokoši – ļoti daudz trenējāmies. Spēles notika svētdienās – uz Vigarano izbraucām sestdienu rītos. Visu pārējo laiku trenējāmies divreiz dienā. Sērija bija fiziski grūta, taču mana sezona nebija tik gara, lai sūdzētos.

Itālietes sūdzējās par diviem treniņiem dienā?
Protams. Viņas teica, ka tas ir grūti, taču vēl nezina, kas dzīvē ir pa īstam grūti.

Cik tāls bija brauciens līdz Vigarano?
Astoņas stundas ar autobusu vienā virzienā. Privātais autobuss ar guļvietām un nepieciešamo komfortu – pārbraucieni tāpat nogurdināja. Ja izbraucām ap deviņiem no rīta, Vigarano bijām sešos vakarā. Procedūras, vakariņas, miegs. Svētdienu rītos pamētājām, vakarā spēle.

Vigarano sezonā uzvarēja daudz vairāk spēļu nekā mēs. “Play-out” sērijā izšķīrās, kura komanda grib vairāk. Mēs gribējām vairāk!

Pirmā, trešā un piektā spēle notika viesos. Uzvarējāt pirmo un piekto.
Tieši tā. Tas bija labs laiks – jūtos ieguvēja. Pārliecinājos, kā ir spēlēt Itālijas pirmajā līgā. Sapratu, ka varu. Apenīnu pussalā pavadītais laiks šajā ziņā izrādījās ļoti produktīvs.

Kad rezultāts sērijā kļuva 1-2, kāda bija trenera reakcija?
Treneris Vinčenco Bočiko (Vincenzo Bochiccio – 2018. gada 6. janvārī stājās sava iepriekšējā bosa Alfredo Lamberti vietā) bija jauns, ļoti daudz mācījās. Iespējams, dažreiz man nācās viņu vairāk motivēt, nekā viņš motivēja mūs.

Galvenā problēma – kluba prezidents Džankarlo Rosīni (Giancarlo Rossini). Viņš ir naudas devējs, nevis basketbola pazinējs. Daudz mums uzbruka, pārmeta. Pēc trešās spēles gāju ar viņu runāt. Uzskatīju, ka prezidents rīkojies nepareizi. Rezultāts 1-2 nav nekas, kamēr spēlējam līdz trīs uzvarām.

Izslēgšanas spēles izšķir pašmotivācija un personīgā griba – cik ļoti grib uzvarēt. Prezidents vainoja mūs divās zaudētās spēlēs pēc kārtas. Rīkoja bezjēdzīgas sapulces. Tās neko nelīdzētu, ņemot vērā, ka komanda zaudēja visu sezonu.

Vairākas sapulces?
Pāris noteikti. Prezidents uzskatīja, ka treneris nedara savu darbu. Runāja, ka grib uzvarēt. Domā, ka komanda par 100% mainīsies? Tā nenotiek.

Kā viņš izturējās pret Tevi?
Respektēja, jo ienesu komandā jaunu dzīvību. Gan treneri, gan fani bija man par to pateicīgi – tajā ziņā manas kvalitātes tika ļoti novērtētas. Pati biju pateicīga par doto iespēju.

Fani nesa dāvanas? Sagādāja pārsteigumus?
Lielākie cieņas apliecinājumi bija mutiski un rakstiski.

Uz randiņiem aicināja?
Itāļi ir mačo – bija arī aicinājumi tikties. Tas ir normāli (smaida). Itāliešiem asinīs – ierauga meitenes ar zilām acīm, galva kūp.

Līdzjutēji brauca uz visām spēlēm?
Fani bija vienkārši lieliski. Nāca uz treniņiem, dzīvoja līdzi, atbalstīja – ģimeniska atmosfēra. Žēl, ka komanda netēmēja augstāk. Sezonas mērķis bija uzvarēt “play-out” – sērijā par devīto vietu. Kas tas par mērķi? Jātēmē uz “play-off”. Kluba prezidenta mērķi bija...visai savdabīgi.

Bonusu pēc izdzīvošanas saņēmi?
Tāda opcija nebija paredzēta.

Dita Rozenberga Polijas līgas spelē Gožuvā. Foto: Basket Liga Kobiet

Dita Batipaljā. Foto: PB63 Lady Battipaglia

Batipaljas komanda

Atgriežoties pie pagājušās vasaras. No brīža, kad pārrāvi ceļgala krusteniskās saites, līdz iznākšanai laukumā pagāja septiņi mēneši.
Kad to saki, uzmetas zosāda. Gads riņķī kopš saišu saraušanas.

Parastais laiks ir 9-12 mēneši, vēl Luīze Šepte atgriezās septiņos mēnešos. Atgriešanās laukumā bija Tavs lēmums?
Treneri un ārsti vērtēja ķermeņa reakciju. Man savā ziņā paveicās – ar dakteri, treneriem, fizioterapeitiem. Varu veltīt viņiem vislabākos vārdus. Tie bija viņi, pateicoties kuriem, atgriezos septiņos mēnešos.

Uzskaiti viņus!
Sākšu ar ārstu. Traumatologs un ortopēds Arnolds Skirmanis – viņš izdarīja lielisku darbu, mani operējot. Tālāk nokļuvu valstsvienības fizioterapeita Anša Biedra rokās – viņš man blakus bija diendienā. Esmu viņam pateicīga no visas sirds. Mums gāja ārkārtīgi grūti, taču tikām galā ar visu.

Ansis ir lielisks speciālists un, ne mazāk svarīgi, lielisks cilvēks. Jūlija beigās sāku apmeklēt vingrošanas nodarbības pie (fiziskās sagatavotības trenera) Ērika Visocka. Bija dienas, kad nevarēju pakustēties, bet viņš lika man skriet. Tas bija lieliski.

Piecus mēnešus pēc savainojuma vēl nevarēju lekt un veikt straujus pagriezienus. Gāju atgūt basketbola iemaņas pie trenera Raimonda Feldmaņa. Viņš man ticēja vairāk nekā es pati. Raimonds paveica darbu tā, ka man nebija nekādu šaubu par atgriešanos.

Man paveicās ar cilvēkiem apkārt – pēc dzirdētā, tas nenotiek bieži. Parasti kaut kas pietrūkst. Ne manā gadījumā. (Valstsvienības ģenerālmenedžeris) Edijs Eglītis palīdzēja finansiāli. Kārtoja visas formalitātes. Zaudēju septiņas mēnešus basketbolā, bet blakus ieguvu lielus cilvēkus.

Iespējams, citā gadījumā tas nebūtu noticis. Turpinu ar viņiem strādāt. Ja esi sācis strādāt un ieguvis pareizās sajūtas, tas jāturpina. Blakus esošie cilvēki – arī VEF fizioterapeits Harītis (Harijs Hanzens) – man palīdzēja. Jūs esat lieliski!

Kāda bija rutīna?
Sākām lēni. Katru darba dienu strādāju pa astoņām stundām. Tas bija ļoti smagi un reizē vērtīgi – atgriezos laukumā spēcīgāka nekā iepriekš.

Kā nokļuvi no vienas vietas uz nākamo?
Novembrī un decembrī treniņi ar Raimondu sākās septiņos vai astoņos no rīta. No Skanstes devos uz Purvciemu – pie Ērika. Pēcpusdiena pie Ansīša “Elektrum” centrā un – atpakaļ pie Ērika. Ja ļoti gribi – vari paspēt visu! Sestdienās un svētdienās atpūtos, 24/7 dragāt nevarēju.

Savainojums kļuva par pārmaiņu laiku – mentāli kļuvu vēl spēcīgāka. Sapratu, ko varu. Tagad vērtēju pagājušo laiku ar plusa zīmi.

Kurā brīdī saprati, ka varēsi spēlēt?
Sākumā man neatļāva. Vajadzēja aizvadīt noteiktu atveseļošanās laiku. Tas beidzās ar pārbaudēm Raivja Aršauska klīnikā Brocēnos. Testos vērtēja muskuļu darbību slodzes laikā, kāju balansu – beigās atšķirība starp abām kājām bija minimāla.

Vēlos pateikties arī (VEF ārstam) Mārtiņam Pulverim, kurš mani uzmanīja, un ģimenei. Tā vienmēr ir blakus, neraugoties uz to, kā gājis. Ģimene man ticēs vienmēr. Tā notika arī brīžos, kad man nolaidās rokas. Acīmredzot, bija jāiet tam cauri, lai vairāk saprastu savā dzīvē notiekošo.

Ko pirms tam nebiji sapratusi?
Nenovērtēju mazās lietas un cilvēkus. Skrēju laikam pa priekšu. Pēc krustenisko saišu pārraušanas nedrīkst neko sasteigt. Agrāk steidzos vai izdarīju par daudz.

Mārtiņš un Ēriks aizrādīja?
Ēriks – īpaši. Man pēc diviem mēnešiem šķita, ka varu darīt visu. Reāli – nevarēju. “Lēnāk, lēnāk.” Mani mēģināja bremzēt, kamēr sapratu, ka pašai jāseko līdzi. Ēriks daudz stāstīja, kāpēc nevar ātrāk un jāiet soli pa solim. Labs mācību process.

Apguvi anatomiju?
Vairāk dzīves motivāciju. Sapratu, ka man apkārt ir lieliski cilvēki. Treneris Zībarts, kurš visu laiku par mani interesējās. Tas mani uzmundrināja un deva enerģiju. Redzēju, ka cilvēki man tic. Vajadzēja nedaudz paciesties. Ticu – viss notiek, kā jānotiek. Esmu laimīga, ka varu būt atpakaļ izlasē.

Dita Rozenberga un Laura Ikstena valstsvienības treniņā. Foto: Romāns Kokšarovs, f64

Dita Rozenberga treniņā Daugavas sporta namā

Luksoforā iedegās zaļā gaisma. Kādi bija spēlēšanas varianti decembra beigās?
Vēlējos braukt uz stipru līgu. Ne obligāti augšgala komandām – prioritāte bija tikt pie spēlēšanas. No 27.-31. decembrī biju uz pārbaudi Polijas pilsētā Ostrovā. Beigās pateicu, ka nepalikšu. Treneris neaizrāva. Tajā pašā laikā neaizbraucu pārbaudīties uz Batipalju (pilsēta stundas braucienā no Neapoles, blakus Amalfi krastam).

Ostrovas klubs turpināja man zvanīt – viņi redzēja, kā izskatījos pārbaudes spēlē. Kluba prezidents teica – piedāvāsim tev atvērto līgumu (ar iespēju jebkurā laikā pāriet uz citu komandu). Kopā ar aģentu nolēmu – jābrauc!

Polijas klubā pavadīju tikai trīs nedēļas, taču tas bija īpašs laiks. Ostrovā atkal sāku spēlēt un darīju to ļoti labi. Ko neviens negaidīja.

Komanda izcīnīja pirmo uzvaru kopš oktobra...
Laime nāca līdzi. Vēlāk tas atkārtojās Itālijā. Pavilku komandu ar savu agresivitāti. Cilvēki novērtēja manu darbu – tas mani dara laimīgu. Neesmu tehniskākā un talantīgākā spēlētāja, taču varu ar savām kvalitātēm iedot komandai uzvaru. Man nav svarīgi iemest punktus. Man ir svarīga komandas uzvara.

Janvārī sekoja nākamais pavērsiens. Eirolīgas klubs “Castors Braine” uz pāris mēnešiem zaudēja uzbrucēju Oļesju Malašenko. Saņēmi zvanu no trenera Ainara Zvirzgdiņa?
Tādu zvanu pēc krustenisko saišu savainojuma – ar piedāvājumu spēlēt Eirolīgā – saņem varbūt vienreiz. Piekritu nedomājot. Tur grib spēlēt visas spēlētājas. Nezinu un nevērtēšu, vai tas bija pareizākais lēmums, taču vienas dienas laikā nolēmu braukt uz Beļģiju.

Bija smagi atstāt Ostrovu, jo sākām labi spēlēt un uzvarēt. Priecīgi bija gan treneri, gan fani. Un tomēr aizbraucu – aizlidoju no Varšavas uz Briseli.

”Castors Braine” pie Ainara Zvirzgdiņa spēlēja vairākas latviešu spēlētājas. Neilgi pirms tevis pievienojās – un strādās nākamajā sezonā – fizioterapeite Karlīna Bridāga.
Katra pieredze ir pieredze. Beļģijā iepazinos ar lieliskiem cilvēkiem, man bija lieliskas komandas biedres. Debitēju Eirolīgā. Jau iepriekš zināju, ka tajā spēlēšu, jo klubs uzreiz pieteica turnīram.

Uzskatu, ka “Castors Braine” šosezon bija ļoti laba komanda. Daudz atkarīgs no trenera – vai viņš spēj iedot spēlētājām pārliecību. Šoreiz tas nesanāca. Biju laimīga par spēlēšanu Eirolīgā, iespēju aizsardzībā segt labākās spēlētājas. Trenējos, spēlēju – viss bija kārtībā, taču cerēju uz ko vairāk.

Spēles laiks nebija pietiekams, bet Batipaljas komanda nepārstāja par mani interesēties. Pēc pirmajām divam nedēļām Beļģijā viņi man atkal zvanīja. Teicu nē, jo cerēju spēlēt vairāk. Fiziski jutos lieliski, taču gaidīšana ieilga. Nedēļa pēc nedēļas, nekas nemainījās.

Iespēja uzvarēt Beļģijā vairs neinteresēja. Zināju, ka man jāspēlē un jājūtas labi. Pārbraucot uz Itāliju, rastos iespēja pagarināt sezonu par vairākām nedēļām. Gribēju spēlēt, nolēmu aizbraukt.

Esmu laimīga par izvēli – biju ieguvēja! Sekmīgi atgriezos basketbolā, sekoja bedrīte un Itālijā atkal bija ļoti labi. Četros mēnešos ieguvu tik daudz dažādu emociju – nākotnē tās palīdzēs. Tagad esmu laimīga būt mājās.

Pēc emocijām vajag nolaist tvaiku!
Vēl nesanāca. Sezona beidzās ļoti vēlu. Starpposms līdz izlases treniņiem bija īss. Ja ņemtu atpūtu, šobrīd būtu fiziskā bedrē. Nolēmu uzturēt sevi formā, turpināt trenēties divreiz dienā un pabeigt šo posmu ar spēlēm pret Somiju. Labāko risinājumu izvēlējos kopā ar Ēriku un Ansi izvēlējos.

Uzskatu, ka sezona nebija tik gara, lai uzreiz atpūstos. Otrdienās un ceturtdienās trenējos ar izlasi, pārējā laikā gāju pie Ērika un Raimonda. Viņi man uzticas, palīdz atjaunoties fiziski, emocionāli. Turpinu pilnveidoties. Patīk strādāt individuāli – zinu, ka man treniņā pievērsīs vairāk uzmanības.

Vai šādu iespēju – daudz individuālā darba – gaidi arī TTT?
Neesmu domājusi, ko gaidu, taču zinu, ka viss būs labi. Pieņēmu lēmumu, uz kuru gāju ilgi. Jau pagājušajā gadā vēlējos spēlēt Rīgā, tomēr liktenis lēma citādi. Atgriezīšos TTT šogad. Izveidojušās ļoti labas attiecības ar treneri Zībartu – zinu, ko viņš gaida no manis. Jūtos pārliecināta – zinu, ko varu dot trenerim un komandai. Lēmums nāca viegli.

     [+] [-]

, 2018-06-05 19:12, pirms 4 mēnešiem
Iespraust jau varētu !!!

     [+] [-]

, 2018-06-05 19:35, pirms 4 mēnešiem
Kristap Back - Kam? Mārim Novikam?
Bet ja nopietni, rakstam 6,5 balles no 10...

  +1 [+] [-]

, 2018-06-06 07:54, pirms 4 mēnešiem
Jā, varētu iespraust. Tu, Aiross spraud Novikam, bet mēs labprāt Rozenbergu uz vafeles uzsēdinātu

     [+] [-]

, 2018-06-06 13:46, pirms 4 mēnešiem
Portāla līmenis visā spožumā. Joprojām neviens neadministrēs, ko te raksta mazgadīgie?

  +1 [+] [-]

, 2018-06-06 17:00, pirms 4 mēnešiem
Karalis Hokejs rakstīja: Portāla līmenis visā spožumā. Joprojām neviens neadministrēs, ko te raksta mazgadīgie?
Kas tu gejs esi ?? Normālas vīru sarunas, bet peģikiem to nesaprast

     [+] [-]

, 2018-06-07 19:06, pirms 4 mēnešiem
Laba intervija. Patīkami izprašņāja arī par sīkumiem, kuri kā svētdienas lasītājam likās ļoti interesanti! Paldies!

Tev jābūt autorizētam,