LATVIJAS BASKETBOLA SĀPE...SKATS NO ŠEJIENES !

Visu savu dzīvi esmu bijis sportam līdzās, audzis ar to diendienā, tēvs bija motokrosa lielmeistars piecdesmitajos, māte groza bumbas lietpratēja. Mans liktens bija skaidrs. Jau 70tajos tēvs pirmo reiz mani aizveda uz Arkādijas stadionu uz pirmo treniņu..darbojos daudzās frontēs.. arī basketbolā. Bet ne par to stāsts..
Atceros mačus sporta pilī, ko joprojām kopā ar tēvu aizrautīgi apmeklējām, arī gadus divdesmit vēlāk.
Mači, kas tolaik deviņdesmito beigās un jaunās tūkstošgades sākumā norisinājās sporta pilī, bija neaprakstāmi. Tribīnes bija pārpildītas, mēs ar tēvu caur pazīšanos vienmēr ieņēmām labākās sēdvietas un aktīvi iesaistījāmies katrā epizodē, kas tika pasniegta mums līdzjutējiem. Bija gan uzvaras, gan zaudējumi, tomēr vienmēr no sporta pils aizgājām kā ieguvēji, jo emocijas bija pārņēmušas gan prātu, gan ķermeni. Katrs mačs bija kā notikums Rīgas iedzīvotājiem un katrs zināja, ka tajā dienā Rīgā būs basketbols. Pilī rīdzinieki skandēja - sarauj, sarauj! Spēlētāji atdeva sevi visu.
Gāja gadi un pienāca sporta pilij gals..skumji, bet vietā nāca iespaidīgā Arēna Rīga. Turpināju apmeklēt sporta pasākumus arī tur, bet nujau ar dēlu. Pienāca ASK atdzimšanas mirklis, tēvs bērnībā daudz stāstīja par šo lielisko meistarkomandu. Tas bija kā jauns posms attiecībās ar basketbolu, tā pati konfekte, tikai citā papīrītī, kas atkal atsvaidzināju to dzirksteli, kas dzina tevi jebkurā situācijā doties uz basketbola spēli un ziniet, nelika vilties. Arēna Rīga spēja uzņemt vēl vairāk sporta draugus kā leģendārā sporta pils, un tā arī uzņēma. Cilvēki ar prieku gāja, jo bija kas jauns atkal Rīgas basketbola, sporta dzīvē. Arēna pulcēja tūkstošus uz katru maču, gan starptautiskā arēnā, gan LBL finālmačos, cilvēki atbalstīja, arī mans dēls bija priecīgs, kas, protams, mani darīja laimīgu. Arēnā Rīga 2007. gadā tika celts LBL čempionu kauss. Tās emocijas bija lieliskas, kas valdīja Arēnā. Bet.. bet pēkšņi pienāca viens liels melnais caurums, tukšums..klusums. Kā ar nazi nogriezts pazuda viss. Komanda krīzes apstākļos bankrotēja, izlase pievīla. Protams, kā tēvs man mācijis, ticēju tam ko mīlu un apmeklēju arī turpmāk basketbola spēles, cik nu tās notika.. Bet, kopumā, ar mani vien nepietika, un diemžēl nebija, kas šo tukšumu aizpilda. Cilvēki zaudēja ticību, zaudēja šo mīlestību pret šo spēli, diemžēl jā.
Bet bija tāds VEFiņš, pavisam nepamanot, bet ar lielu blīkšķi, tas atkal ielauzās Latvijas basketbolā. Gluži kā vietas izpildītājs, tas centās ieņemt ASK Rīga atbrīvojušos vietu gan sportiskajā ziņā, gan popularitātes.. Tomēr - iet grūti..
Komandas grožus tur politiķis un diemžēl, kā ierasts, tas visu sarežģī. Var tikai uzslavēt par Edgara Jaunupa spēju komandai piesaistīt ar katru sezonu arvien lielākus līdzekļus, tomēr ir arī sava melnā puse, kas diemžēl ņem virsroku.
Viss it kā ir forši - ir izveidota spēcīga, lieliska komanda, kas priecē līdzjutējus ar lieliskām uzvarām un neliek vilties arī pēc zaudējumiem. Bet joprojām aizpildīta ir tikai puse šī melnā tukšuma, sportiskā! Bet svarīgākā tomēr man ir šī otra puse - līdzjutēju atbalsts. Un tā nav tikai VEFiņa problēma. Šobrīd viss Latvijas basketbols vēljoprojām nelielā nokdaunā ir kaut kur tur dziļi tajā melnajā caurumā. \ Atgādinu šodien ir LBL fināla mačs Rīgā. Kurš no tiem neskaitāmajiem tūkstošiem, kas vēl nesen jūsmoja par katru tuvojošos basketbola maču Rīgā, šodien zin, ka ,iespējams, atkal Rīgā tiks celts LBL čempionu kauss?
Varētu turpināt šādā pat garā, bet tomēr jāsaka stingrākiem vārdiem. Tieši VEF Rīga komandai, vadībai ir lielā iespēja atdzīvināt nokdaunā esošo Latvijas basketbolu. Komanda dara visu to labāko, bet basketbola kluba VEF Šķūnu ielas 2 /6 koorperatīvie darbinieki, kas ja godīgi, no malas skatoties,zin tikai, kā taisīt iespaidīgas reklāmas TV un spaidīt savu Iphone5 Arēnā spēļu laikos, dara visu pavisam ačgārni, kas nokdaunā guļošo Latvijas basketbolu klapē vēl vairāk, lai tas nemaz negrasās jel kad pamosties.
Pavērojot darbības un palasot viedokļus no VEF Rīga menedžmenta puses , situācija izskatās diezgan graujoša! Pie tam lielākā sāpe ir tas, ka menedžmenta paveiktais ir nulles vērts un nekad nav devis nekādu rezultātu apmeklētāju ziņā mājas spēlēs Arēnā Rīga, nedz kādu pozitīvu iezīmi publiskajā telpā ar saviem izteikumiem par un ap aktualām lietām Latvijas basketbolā. Gluži pretēji, spēlētāji kā ar vējdzirnavām cīnās ar savu vadību, komanda gūst skaistas uzvaras, cilvēki atkal uztausta šo mīlestības vēsmu VEFiņā, bet viena Edgara Jaunupa, vai Laila Spaliņas (direktores) intervija, blogs, viedoklis visu atsviež atpakaļ. Problēma ir tā, ka diemžēl viss notiek pa pazīšanos un VEF komandas vadībā visi viens otram ir brālēni, māsas, otrās pakāpes radinieki, draugi utml. Nav iespējas izaugsmei, nav vietas kritikai. Sajēga ir maza, augstprātība neiedomājamos augstumos, piekāpība ? – tikai savā starpā. Varētu šķist, nu kas tad tur tāds, lai jau runā, bet latvietis ir jūtīgs, un ķer visu pie sirds, un tieši šajā brīdī vajadzētu veikt tādu grūdienu ar dažādiem elementāriem jau sen pārbaudītiem trikiem, kas strādātu un mēs atkal arēnās pulcētu šos tūkstošu katrā spēlē. Par savu viedokļu parādīšanos viņi parūpējas visos medijos, bet, kad komanda aizvada sezonas pēdējo nogriezni - LBL finālmačus netiek darīts nekas, lai celtu pozitīvu ažiotāžu, lai ievilinātu to skatītāju arēnā, jo sportiskā intriga nav tik augsta, kā varētu vēlēties. Nevajag uzreiz piesolīt nez kādus labumus. Pagaidām pietiktu vien ar jebkādiem informācijas avotiem pilsētā, medijos, radio, vai televīzijā. Visu sezonu vienas reklāmas pēc otras, bet sezonas kulminācijā, kur būtu jāvelta visi spēki, lai šie pēdējie mači tiktu aizvadīti kā svētki, gan komandai, gan skatītājiem, ir klusums, tikai ņurdēšana sociālajos tīklos. Iegāju vefriga.com mājas lapā, nav nekā, sausi raksti par notiekošo, ne foto galeriju, ne video, nekā. Biju domājis ar dēlu pieteikties VEF RĪGA fanu klubā, bet kur mums ir tāda iespēja? Ta nav ko brīnīties, ka fanu atbalsts ir ļoti limitēts. Mājas lapā neko tādu neatradu. Varētu turpināt un turpināt ar šīm milzīiiiigajām nepilnibām menedžmenta izpildījumā, sākot ar finālcīņām ārpus Rīgas un beidzot ar bezdarbību ažiotāžas celšanā Rīgā, bet nav jēgas, jo man ar dēlu šodien ir svētki - Rīgā atkal basketbols. Nav ko lolot cerības par tautas massām šovakar Skanstes ielas sporta Arēnā, ja cilvēkiem netiek pasniegts pat elemetārākais, sausākais informācijas avots par spēli, nemaz nerunājot par kādu šīs informācijas vilinošu apaudzēšanu, kas liktu cilvēkiem teikt - hei, šodien tur būs tas un tas, jāiet. Un tur jau nav vainojams tikai VEF Rīga menedžments, bet arī Latvijas basketbola savienība, kas nav ieguldijusi ne sekundes darba, ne melna santīma, lai šo dienu pasniegtu, kā ilgi gaidītu un lielu basketbola sezonas noslēgumu Latvijā. Vai tiešām ir tik grūti ieguldīt nedaudz darba, līdzekļu, komunikācijas, lai, piemēram, izveidotu kādu sadarbību ar radio, kā to dara Rīgas Dinamo hokeja klubs ar SWH? Tāpat varētu rīkoties arī LBS, izveidojot piemēram sadarbību ar Latvijas radio, vai kaut Eiropas hītu radio, kur izveidotu kādu basketbola raidījumu, vai arī veidojot kādus konkursus balvā pasniedzot kādas biļetes uz spēlēm. Nu eh..nekas tāds nav un nebūs, gaida mūsu funkcionāri, kad no pudeles izspraugsies Džins un sakārtos visu Latvijas basketbolā.Nebūs tā draugi mīļie...
Man kauns.