Dita Rozenberga: "Esmu dumpīga meitene!"

Ditu laukumā raksturo enerģija, azarts un neatlaidība. Treniņos viņa iegulda tik daudz darba, ka visas emocijas spēlēs ir patiesas. Zaudējumi tikai vairo sportisko niknumu, jo būt aizmugurē nav meitenes dabā. Latvijas Sieviešu basketbola līgā kandavniece spēlē vien trešo sezonu, taču viņas progress ir ievērojams.

Janvārī pārnāci uz TTT, bet pāreja brieda ilgāku laiku. Kā tas notika?
Sapratu, ka vajadzīgas pārmaiņas. Biju pārtraukusi mācības Rīgas Stradiņa Universitātē un nolēmu trenēties divreiz dienā. Sākot no novembra beigām, rītos devos pie Viktora Lāča uz fiziskās sagatavotības treniņiem, bet vakaros trenējos kopā ar RTU.

Treneris Nerips mani uzrunāja septembrī. Tobrīd nospriedu, ka palikšu RTU, jo nesen uzsāku mācības. Dažu mēnešu laikā sapratu, ka nevaru būt laba abās vietās. Savienojot, paliktu viduvēja gan mācībās, gan sportā. Vajadzēja izvēlēties prioritāti. Otrs trenera Neripa piedāvājums sekoja brīdī, kad Gunta Baško-Melnbārde vēl nebija aizbraukusi uz Krieviju. Izlēmu un teicu jā. Tas ir bijis viens no maniem svarīgākajiem lēmumiem.

Zinu, ka pirmie trīs mēneši TTT sastāvā tev nebija no vieglākajiem.
Pirmais mēnesis sanāca ļoti grūts, turklāt debijas spēle iznāca tieši pret RTU. Pāreja bija manā labā, taču psiholoģiski tā izvērtās smaga, jo meitenes to uzņēma ar neizpratni. Treneris Vīnbergs saprata un teica, ka respektē manu lēmumu. Zināja, ka gribēju augt, bet pāreja būtu solis uz priekšu, basketbolā sagādājot vairāk iespēju.

Treneris Nerips manu dalību pirmajā spēlē uztvēra ar izpratni, zinot, ka nejūtos savā ādā. Neskaitot pārnākšanu no Kandavas uz Rīgu, komandu mainīju pirmo reizi, taču jaunatnes līgā tas nav nekas traks. Cita lieta, pāriet uz profesionālāku komandu Rīgā. Uztvere ļoti atšķiras.

Pusfināla pirmajā spēlē pret Liepāju savainoju labo kāju. Spēlēju caur sāpēm, taču nevienu tajā nevainoju. Spēlēšana bija mana personīgā izvēle, jo ļoti gribēju to darīt. Varēju pateikt nē, bet nepatīk meklēt attaisnojumus. Treneri parasti nepieļauj iespējas, ka viņu spēlētāji varētu nespēlēt, taču vienlaikus saņēmu daudz atbalsta. Komandas ārste Līga Folkmane un ģenerālmenedžeris Egils Lūsis darīja visu, lai spēlēs varētu justies labāk. Gāju uz procedūrām, mani veda pie ārstiem. Tas notika augstākajā līmenī.

Cik daudz sanāca lietot pretsāpju līdzekļus?
Zāles un pretsāpju līdzekļus lietoju pirms spēlēm. Pēc dažām stundām to iedarbība beidzas, kāja ir pārslogota un naktī cieš sāpes. Neuzskatu, ka biju nomocījusies, jo daru to, kas man patīk un ko mīlu. Spēlēt basketbolu nav apgrūtinājums. Nekad tā nav bijis un ceru, ka nebūs.

Sevi vairāk motivē pati vai saņem atbalstu no malas?
Motivē mamma un māsa Dina, tētis Andris, kurš kopā ar brāļiem Kristapu un Tomu dzīvo Zviedrijā. TTT sastāvā ļoti palīdzējuši treneri Nerips un Čukste. Viņu darbs ir palīdzēt gan fiziski, gan psiholoģiski. Mentāli jānoskaņojas pašai, taču vajadzīgi arī labi vārdi. Gadās spēles, kad nevar pateikt neko labu, tomēr tas nav kavējis turpināt palīdzēt. Motivācija rodas, ja sanāk un patīk tas, ko tu dari. Vienmēr esmu gribējusi spēlēt, vienmēr gribēju izdarīt labāk. Viens no motivācijas stūrakmeņiem ir, ka vēlos uzvarēt katrā spēlē.

Basketbolu spēlēt sāki Kandavā. Kā bija ar citiem vilinājumiem?
Bērnībā izmēģināju visu pēc kārtas – karatē, dejošanu. Basketbolu spēlēja visa ģimene. Nevarēju palikt malā, jo vienmēr gribēju spēlēt labāk par māsu un brāļiem. Ja nemācēju izdarīt kā viņi, centos ļoti ilgi, lai sanāktu labāk nekā viņiem. Vienmēr gribēju būt pirmā.

Uz pirmo nodarbību pie trenera Laimoņa Ģiguļa aizveda māsa. Atceros to ļoti labi, jo kopā ar mums uz treniņu gāja arī pusotru gadu vecākā Ilze Gotfrīda. Mūsu ģimenes draudzējās. Kopā jutos drošāk. Sanāca tā, ka nevarēju spēlēt tieši pusotru gadu, kad Ilze aizgāja uz Rīgu. Vēlāk tikāmies Juglā.

Domāju, ka treneris Ģigulis iemācīja man mīlēt basketbolu. Spēlēt ar prieku. Kad esi maziņš, nepieciešams, lai darāmais sagādātu prieku. Kad izaudz, arī ir svarīgi spēlēt ar prieku. Tam kā bonuss nāk klāt citas lietas. Gadiem ejot, tas kļūst par darbu, ar kuru var pelnīt iztiku, taču visam jāsākas ar patiku.

Kā nokļuvi Rīgā?
2005. gadā savainoju kāju. Pusotru gadu izlaidu treniņus, sāku domāt savādāk. Apzinājos, ka, paliekot Kandavā, nekas no basketbola nesanāks. Atnācu uz Rīgu. Aizgāju uz 47. vidusskolu pie treneres Daigas Jansones. Viņa paņēma pie sevis, taču pirmie divi gadi pēc savainojuma izvērtās ļoti grūti. Lai gan biju maziņa, tas nemaina faktu, ka nespēlēju pusotru gadu. Pazuda fiziskā forma. Pirms tam diendienā biju gājusi uz zāli. Iespējams, ka pārtraukums palielināja manu apņēmību. Sapratu, ka vēlos trenēties un gribu spēlēt.

Astoto klasi pabeidzu 47. vidusskolā, nākamos četrus gadus mācījos 45. vidusskolā. Divpadsmitajā klasē paralēli spēlēju Swedbank LJBL un LSBL, pārstāvot “RTU/Merks” komandu. Uzskatu, ka man palīdzējuši daudzi treneri. Ieguvusi esmu no visiem, lai gan filozofija un spēles izpratne atšķiras.

Jaunākais brālis meta šķēpu, tagad spēlē basketbolu U20 vienībā. Spēlēja arī vecākais brālis. Ļoti seko līdzi. Fano, pēc spēlēm zvana skaipā un izjautā par visu. Māsa pārstāv Rīgas Stradiņa Universitātes komandu. Mamma vienmēr nāk uz spēlēm, atbalsta.

Dita “Juglā”. Foto no personiskā arhīva

”RTU/Merks” sastāvā Dita spēlēja ar 44. numuru, palīdzot komandai pēc sešu gadu pārtraukuma iekļūt LSBL finālā. Foto: Aigars Prūsis

2008. gads. Pirmā uzvara Swedbank LJBL čempionātā “Rīdzenes” zālē

Spēlē Liepājā. Foto: Mārtiņš Sīlis

”TTT Rīga” sastāvā Dita debitēja 2012. gada 25. janvārī. Foto: Romualds Vambuts

Eiropas čempionātā pirmo reizi spēlēji U18 izlasē. Bija iespēja sākt ātrāk?
Treneris Nerips uzaicināja uz U16 izlasi. Pirms čempionāta viņa vietā nāca Maija Kubliņa, uz tālākiem treniņiem aicināta netiku. Debitēju junioru izlasē. Viktors Lācis pēc Eiropas čempionāta piedāvāja turpināt fiziskās sagatavotības treniņus. Sākumā to nevarēju darīt. Vēlāk sameklēju viņu pēc personiskas iniciatīvas. Viktors teica, ka man bija jānāk pirms gada, taču neatteica. Biju tieva, slaida, bez muskuļiem. Kājas pie slodzēm pierada, bet ceļi sāpēja.

RTU fiziskās sagatavotības treniņi bija pirms sezonas, tālāk tos atstājot pārsvarā pašu ziņā. Lielākā daļa meiteņu dienā mācās vai strādā. Kad noliku mācības malā, sapratu, ka savu sagatavotību nevaru atstāt pašplūsmā. Bija jādara viss, lai sevi attīstītu.

Atnākot uz TTT, saņēmi jaunas prasības?
Treneris pirmajos mēnešos neteica, ka gaida papildus pienesumu. Pieļauju, ka viņš uz to cerēja. Nav noslēpums, ka mana stiprākā puse ir caurgājiens, taču ļoti daudz jāstrādā pie pārējā. Sākām ar metienu, atstrādājot to rīta treniņos, pirms vakara treniņa un tā laikā. Neskaitot komandas uzdevumus un sadarbības, Nerips ļoti daudz palīdz individuāli. Parāda, kā labāk izpildīt, pasaka, ko varu izdarīt savādāk.

Agrāk dzirdēju, ka manu metienu nevar mainīt. Kandavā, spēlējot jaunatnē, visvairāk patika mest trijniekus. Pēc savainojuma notika izmaiņas. Nevarēju iesēsties ceļos, metiens mainījās. Juglā nostiprināju caurgājienu un metienam nepievērsu īpašu uzmanību. Šķita, ka viss kārtībā, taču izrādījās, ka tā nav. Ja vēlos spēlēt kā trešais numurs, metienu ļoti vajag. Pusotra gada laikā metienu izdevies ievērojami uzlabot.

Liels progress noticis soda metienu izpildē.
Galvenais bija uzlabot kāju darbību. Ja nestrādā ar kājām, lielāks spēks jāiegulda ķermeņa augšdaļā. Reizēs, kad metiens nesanāk, treneris saka, ka neesmu iesēdusies kājās vai noturējusi roku pietiekami ilgi. Metiena uzlabošanai laiku un darbu ieguldīju dubultā. Ja strādā ar lielāku atdevi, tas nekur neizpaliks. Rītos daudz strādāju pie pustālā metiena, dribla, metiena lēcienā, tālmetiena. Spēlēs var redzēt, kā esi trenējies.

Ja vēlaties uzlabot soda metienus, ejiet pie treneriem Neripa un Čukstes. Vairākus gadus neiesēdos ceļos, jo bija bail par kāju. Tas kļuva par ieradumu. Izmaiņas notika tikai brīdī, kad sāku strādāt pie metiena maiņas. Joprojām gadās reizes, kad neiesēžos un izmetu kā agrāk, taču pakāpeniski sanāk iecerēto izdarīt automātiski. Jūtu, ka ieguvums ir katrā treniņā, taču man vēl jāstrādā ļoti daudz.

Kā veicas ar pozīcijas maiņu?
Treneris teica, ka trešā numura iemaņas var nostiprināt tikai ilgākā laika posmā. Uzreiz pāriet nav iespējams. Piemēram, Sabīne Niedola. Ja visu mūžu spēlē kā ceturtais, automātiski par trešo nekļūsi. Bez pārejas laika tas nes zaudējumus. Jau spēlēju kā trešais numurs, laukumā atrodoties ceturtā numura pozīcijā. Izmantoju trešā numura darbības, ar muguru nospēlējot tikai dažreiz, pret mazākām spēlētājām. Pārsvarā spēlēju no āras. Esmu sākusi mest pustālos metienus, dienas kārtībā nāk tālmetieni. Treneris saka, lai metu, kad esmu brīva. Precīzi metieni spēlēs dod pārliecību. Ja netrāpu, treneris uzmundrina, sakot, ka iemetīšu nākamajā reizē. Pārliecību var iegūt tikai tādā ceļā.

Daļa sastāva nomainījusies, komanda kļuvusi vēl jaunāka. Vai potenciāla ziņā to var salīdzināt ar pagājušo gadu?
Katra spēlētāja ir personība ar stiprajām un vājajām pusēm. Šogad mums nav izteikta centra. Iepriekšējā gadā centrā spēlēja Līga Šurkusa. Kā ceturtais numurs laukumā gāja Karlīne Nīmane, taču viņa var spēlēt kā garā. Evai Pavlovskai un Ingai Borodavko spēles laiks sezonas beigās bija mazs. Sabīnes Dukātes vietā nākusi Kitija Laksa. Viņai ir ļoti daudz jāstrādā gan aizsardzībā, gan pie dribla. Ja Kitija gribēs, nāks un papildus trenēsies, kļūs par labu spēlētāju. Taču tas atkarīgs tikai no viņas.

Neierasti, ka esmu viena no vecākajām komandā. Prasības līdzīgas, pārējo izšķir ieguldītais darbs. Daudzi saka, ka Latvijā nav labu komandu un partneru, pret kuriem cīnīties treniņos. Parādās apgalvojumi, ka spēlētājas regresēs. Kā tu vari regresēt, ja viss atkarīgs tikai no paša cilvēka? Nebūs tā, ka, aizbraucot uz stipru komandu, noteikti progresēsi. Ja strādāsi, tā notiks. Tas nav tik ļoti atkarīgs no komandas, kā individuālas rīcības.

Labs piemērs ir Ieva Krastiņa. Viņa palika Latvijā un Eiropas čempionāta kvalifikācijas spēlēs sieviešu izlasē bija viena no galvenajām spēlētājām. Ja strādāšu, rezultāts neizpaliks.

Kurā no trim jaunatnes izlasēm tev vislabāk paticis spēlēt?
Divreiz izkritām no A divīzijas, vienreiz noturējāmies. Skatoties sportisko iznākumu, teorētiski labākajai pēcgaršai jābūt pēc sekmīga iznākuma, taču par labāko gadu to nosaukt grūti. Pati labāk nospēlēju šogad. Salīdzinot ar junioru izlasi, komandā bija daudz labāka atmosfēra. Kodola saliedētība, sadzīvošana bez konfliktiem. Toreiz startu ietekmēja negatīvas savstarpējās attiecības. Viegli teikt, ka vainīgi treneri. Varbūt jāpaskatās pašām uz sevi? Uzskatu, ka abās reizēs, kad komanda izkrita, treneri pie tā nebija vainīgi, jo pašas nenospēlējām pietiekami labi. Neizdarījām, ko lika treneris. Šovasar klāt nāca neveiksmīgā apstākļu sakritība spēlēs pret Lietuvu un Baltkrieviju, sastāvs bija divus gadus jaunāks.

Vairāk pārdzīvoji neiegūto zeltu Latvijā vai neveiksmi Ungārijā?
Pārdzīvoju abos gadījumos. Uzskatu, ka Latvijas finālos daudz ieguvām, spēlējot pret laba līmeņa spēlētājām, tai skaitā Nikešu Seilsu un Kimu Batleri. Manuprāt, Eiropas čempionātā varējām cīnīties par labām vietām. Bija izredzes izdzīvošanas turnīrā, taču ļoti slikti nospēlējām pirmajā spēlē pret Portugāli. Atradāmies padsmit punktus priekšā, kad portugālietes sāka spēlēt “cilvēks-cilvēks” aizsardzību un pēkšņi neko nevarējām izdarīt. Nebijām tam gatavas, jo Latvijā tā neviens nedara. Jaunatnes līgā netiekam presētas. Iespējams, treneriem un LJBL to jāņem vērā, lai Eiropas čempionātos komandām būtu vieglāk. TTT treniņos strādājam arī pie tāda veida aizsardzības.

Ārpus tiešajiem pienākumiem biji iesaistījusies “Street Basket” kustībā.
Noslēdzoties vasaras sezonai, Raimonds Elbakjans mani uzaicināja palīdzēt “Ghetto Basket Winter edition” sagatavošanas darbos. Palīdzēju, kur varēju. Pateicoties Raimondam, apjautu vairākas lietas, par kurām nebiju aizdomājusies. Ka nekas nenāk bez darba. Ja ieliksi visas pūles, rezultāts būs.

Nākamajās vasarās sākās darbs izlasēs. Pēc treniņiem bija vajadzīga atpūta un Grīziņkalnā regulāri vairāk neuzturējos. Spēlējot jaunatnes izlasēs, ar ielu basketbolu neiesaka nodarboties, jo var gūt nevajadzīgus savainojumus. Nezinu, vai ierobežojumi vienmēr ir pamatoti, piemēram, brīvajā mēnesī, kad izlasē nav jābūt. Brīdī, kad sākas izlase, tas automātiski atkrīt fizisko slodžu dēļ.

Kādas pozitīvas atmiņas iegūtas jaunatnes līgā?
Uzvarēt čempionātā izdevās divas reizes, abos gadījumos finālā pārspējot “Rīdzeni”. Kad mācījos astotajā klasē, finālā iekļuva gan 47. vidusskolas, gan Juglas komandas. Gadu vēlāk kopā ar 1992. gadā dzimušajām meitenēm uzvarējām finālos, paveicot to “Rīdzenes” zālē. Manuprāt, tas bija pirmais gads, kad uzvarētāju komandas saņēma čempionu kreklus. Sekoja neaizmirstamā 2010. gada finālspēle A grupā. Fināls notika 49. vidusskolas sporta kompleksā un uzvaru izrāvām pēdējās sekundēs. Neveicās vienīgi vidusskolas pēdējā gadā. Pusfinālā pašas slikti nospēlējām, zaudējot pret TTP.

Ir iespējamas vienādi labas attiecības laukumā un ārpus tā?
Draudzību un spēli laukumā ir grūti savienot. Komandā var būt draudzenes, taču labākās draudzenes – reti, jo viena otrai esam konkurentes. Pastāv labas attiecības, spēlē tev jācīnās par savu klubu, bet labāko draudzeņu man komandās nav. Esmu dumpīga meitene. Ir gadījies salekties laukumā, taču nekad neesmu atļāvusies pacelt roku pret citām spēlētājām.

Teici, ka esi dumpiniece. Kā tas izpaužas laukumā?
Vienmēr cīnos par uzvaru, neskatoties, kas nāk pretī. Neatdošu nevienu uzvaru bez kārtīgas cīņas. Spēles karstumā varu pateikt ko ne tik labu. Tas pat nav dumpīgums, vairāk reakcija spēles karstumā (smaida).

Līdz šai vasarai nebiju saņēmusi nevienu tehnisko piezīmi. “Atzīmējos” Rīgas čempionātā, spēlē pret RTU aizmetot garām ceturto soda metienu. Biju aizdomājusies, sāku runāt ar sevi. Viktors (Zujevs) stāvēja blakus, visu dzirdēja un iedeva tehnisko piezīmi. Pati sitienu sejā esmu saņēmusi vienreiz, spēlē pret Daugavpili. Man tas šķiet briesmīgi. Meitenes tā nedara. Jāspēlē ar prieku, kāpēc pretiniecei jāsit?

No 2010. gada “Juglas” sastāva uz Ameriku vai Rietumeiropu mācības apvienot ar basketbolu aizbrauca septiņas meitenes. Tādas pieredzes iegūšana bija tavos plānos?
Kad gāju vienpadsmitajā klasē, ļoti gribēju braukt uz Ameriku. Domas mainījās, kad redzēju, kādas meitenes brauc atpakaļ. Kļuva bail, vai nekļūšu resna un vairs nemācēšu spēlēt. Tagad uz Ameriku brauc visi, kuri var aizbraukt. Trūkst savstarpējās cīņas, kad pāri okeānam aizbrauc labākās spēlētājas, kā tas bija Guntas Baško un Lienes Jansones gadījumos. Lielākā daļa meiteņu – ar dažiem izņēmumiem – atpakaļ atbrauc kā vājākas spēlētājas. Nācies sastapties ar skaudību, taču tāda ir jebkurā valstī. Nolēmu palikt Latvijā, jo man bija, kur spēlēt.

Šovasar saņēmu vairākus piedāvājumus no ārzemēm. Nenožēloju, ka neaizbraucu, jo TTT sastāvā pie labiem treneriem ir labas iespējas attīstīties kā spēlētājai. Vasarā daudz ieguvu no treneriem Aināra Čukstes un Edija Eglīša. Ārkārtīgi patika strādāt ar viņiem. Edijs ir liels entuziasts. Atnākot uz treniņu, spīd acis, grib darboties un trenēt. Jaunie treneri var pamācīties. Saka, “es padošu tev bumbu, met”, pēc tam “izmet simts sodiņus”, pamāca pustālos metienus. Kamēr treneris Čukste kopā ar juniorēm bija Eiropas U18 čempionātā, četratā trenējāmies pie Neripa. Ļoti daudz skrējām, daudz metām. Grūti un labi.

Maijā trenējos kopā ar lielo izlasi. Negaidīju, ka mani uzaicinās. Patika viss. Pirms četriem pieciem gadiem uz labākajām spēlētājām televizorā skatījos kā uz elkiem. Klātienē pavadīju trīs fantastiskas nedēļas. Katru dienu gāju, vēloties trenēties atkal un atkal, centos. Nojautu, ka divpadsmitniekā nebūšu, jo nebiju vēl tik laba un vasaras prioritāte bija U20 izlase. Uzzinot par atskaitīšanu, vairāk sarūgtināta biju par treniņnometnes beigām. Izlasē pulcētas labākās Latvijas basketbolistes un man neprātīgi patika trenēties kopā ar viņām.

Latvijas čempionātā klāt nākušas Igaunijas komandas. Pašai ir interesentāk?
Jaunas sajūtas un iespaidi ir. Spēlēšana pret Igaunijas komandām nosacīti aizvieto spēlēšanu Baltijas līgā. No otras puses, Latvijas komandas vidēji ir spēcīgākas, pirmajās trīs spēlēs esam sagrāvušas igaunietes ar 50-70 punktu pārsvaru. Salīdzinot, Baltijas līgā spēlējām pret Kauņas “Viči Aistes” basketbolistēm, kuras Eirolīgā gan nospēlēja slikti. Galvenais ir cīnīties katrā spēlē un nešķirot pretiniekus. Gribu spēlēt Eiropas kausos. Tas laiks pienāks. Jādara visu, lai tas pienāktu.

Ko Tev šogad novēlēt?
Lai viss iet uz augšu un nav apstāšanās punkta. Gan komandai, gan pašai.

Dita ievērojami progresējusi soda metienu izpildē

LSBL finālsērijā pret SK “Cēsis”. Foto: Romualds Vambuts

”TTT Rīga” 2012. gada sezonas modelis. Foto: Romualds Vambuts

Sākot 2013. gada sezonu

Epizode no 10. novembra spēles pret Cēsīm. Foto: Zigismunds Zālmanis

Spēlē pret "Liepājas Papīru". Foto: Mārtiņš Sīlis

U20 izlase Eiropas čempionātā Ungārijā

Dita Rozenberga

+Dzimusi 1992. gada 22. decembrī Tukumā.
+Uzbrucēja, augums 181cm.
+Kandavas un “Juglas” basketbola skolu audzēkne.
+Divkārtēja Swedbank LJBL čempione (2008, 2010).
+No 2010. gada rudens līdz 2012. gada janvārim pārstāvējusi “RTU/Merks” komandu.
+Debijas sezonā 24 spēlēs vidēji 25:15 minūtēs guva 7,5 punktus, izcīnīja 8,1 bumbu zem groziem, rezultatīvi piespēlēja 1,5 reizes un pārtvēra 1,5 bumbu.
Rozenberga 16 spēlēs “RTU/Merks” sastāvā vidēji 30:01 minūtē savākusi 12,1 punktu, izcīnījusi 5,0 bumbas zem groziem, rezultatīvi piespēlējusi 2,6 reizes un pārtvērusi 1,8 bumbas.
+2012. gada 25. janvārī debitējusi “TTT Rīga” sastāvā
+2012. gada sezonā 32 spēlēs vidēji 26:37 minūtēs tikusi pie 12,8 punktiem, savākusi 5,5 atlēkušās bumbas, izdarījusi 2,1 rezultatīvu piespēli un pārtvērusi 2,0 bumbas.
+Divkārtēja Latvijas vicečempione (RTU/Merks 2011, TTT Rīga 2012).
+Atzīta par LSBL mēneša vērtīgāko spēlētāju (2012. gada oktobris).
+2012. gada maijā tika uzaicināta uz valstsvienības treniņiem.
+Latvijas trešās Olimpiādes uzvarētāja (Liepāja 2012).
+Eiropas jaunatnes čempionātos 26 spēlēs savākusi 182 punktus (2010. gadā spēlēja U18 izlasē, divās nākamajās vasarās U20 čempionātos Serbijā un Ungārijā).
+Eiropas U20 čempionātā Ungārijā deviņās spēlēs savāca vidēji 13,6 punktus (devītais rādītājs turnīrā), izcīnīja 6,9 bumbas zem groziem (piecpadsmitais labākais rezultāts), izdarīja 2,2 rezultatīvas piespēles un izprovocēja 6,3 pretinieču piezīmes (trešais rādītājs turnīrā).
+2011. gada U20 čempionātā Rozenberga trāpīja 6 no 32 soda metieniem jeb 18,8% mēģinājumu. Ungārijā – iemesti 38 no 59 metieniem, sasniedzot 64,4% precizitāti.

Par Ditu

Anete Kiršteine, “Juglas” audzēkne, topošā NCAA pirmās divīzijas spēlētāja
“Dita nekad nav bijusi no kautrīgajām. Viņai vienmēr paticis komunicēt un iepazīt jaunus cilvēkus. Sākumā, kad atnāca uz Juglu, varbūt nebija tik atvērta kā vēlāk, taču savstarpēji komandas biedrenes viņu pazina un īpašu problēmu nebija.

Ar Ditu viegli atrasties vienā kompanijā, jo viņa ir draudzīga un atvērta. Ar savu raksturiņu un spēcīgu viedokli par lietām. Par interesantu notikumu izvērtās dalība VEF Rīgas skolu Superlīgā. Tā bija ārpus mūsu ikdienas rutīnas Juglā, taču saistīta ar basketbolu. Katra spēle bija interesants notikums. Spēlējām ar meitenēm, ar kurām nekad nebijām spēlējušas kopā, beigās izcīnot pirmo vietu. Dita ir 1) smaidīga, 2) vienmēr cīnīsies līdz pēdējam spēlēs sekundēm un neļaus sev kāpt uz galvas, 3) ļoti izpalīdzīga.”

Krista Brīdiņa, “TTT Rīga” aizsardze
“Ditu nepazīstu ilgu laiku, bet vienmēr zināju, kas viņa ir, kad jaunatnē bija jāspēlē pret Juglas sporta skolu. Vairāk iepazinu, trenējoties un spēlējot “TTT Rīga”, kā arī šovasar izlasē. Dita ir cilvēks, kurš atrodas īstajā vietā - basketbola laukumā, nesavtīgi trenējas un pilnveido sevi par labāku basketbolisti, neatkāpsies pie pirmajām grūtībam un vienmēr būs savs viedoklis.

Nevaru teikt, ka grūti spēlēt ar viņu kopā, jo Dita vienmēr ir gatava cīnīties un uzņemties līdera lomu. Basketbola laukumā nekad nevar iztikt bez domu dalīšanās vai savstarpējas nesaprašanās. Nesen Dita nokārtoja man iespēju sakontaktēties ar cilvēku, kurš palīdzēs nākamo sezonu iesākt Eiropā, apvienojot mācības ar basketbolu.

Dita ir
1. ļoti neatlaidīga,
2. centīga,
3. eksperte medus un ūdens jomā.”

Daiga Jansone, Ditas trenere “Juglas” sporta skolā

“Atnākot uz Rīgu, Dita bija kā nepieradināts, nerātns kaķēns. Darīja, ko pati gribēja, par visu bija savs viedoklis. Darbs sākās ar rakstura ievirzīšanu pareizā gultnē. Traucēja pārāk lielas emocionālas izpausmes, domājot, ka visu māk un var uzreiz. Negāja viegli. Dita vienmēr ir vēlējusies un varējusi spēlēt. Paimeitiņas sportā lielus panākumus nesasniedz, savukārt bērni ar raksturu un savu dzīves redzējumu iet uz augšu.

Dita ir raudājusi, jo trenējusies pie Daigas Jansones. Neizpalika raksturu sadursmes. Formas mestas pa gaisu, bijuši brīvsoļi un projām iešanas. Grūtības bija vajadzīgas, taču Ditai ir mežonīga vēlēšanās. Lai visām meitenēm tāda būtu!
Kandavā trūka basketbola pamatu apguves, turklāt uz Rīgu meitene atnāca pēc smagiem kājas savainojumiem. Tie kavēja stabila metiena izveidi, jo tajā svarīga ir visa ķermeņa darbība. Smagi savainojumi desmit divpadsmit gadu vecumā atstāja iespaidu. Grūti bija aizbraukt no mājām, dzīvot vienai, internātā, taču Ditai bija mērķis. Varēja redzēt, ka viņa atbrauca uz Rīgu, lai kļūtu par basketbolisti.

Ditai vēl ļoti daudz jātrenējas. Ceru, ka pārejas laiks no sporta skolas ir beidzies un karjerā viņai būs labi padomdevēji. Treniņi Ditai nekad nav bijuši šķērslis. Novēlu viņai tikt uz pareizā ceļa, iet un cīnīties. Tad viss būs kārtībā.”

Aivars Vīnbergs, “RTU/Merks” galvenais treneris

“Katru pavasari LJBL finālos meklēju komandai papildinājumus. 2010. gada maijā nebija daudz variantu. TTP vēlējās meitenes paturēt savā sistēmā, “Rīdzenes” spēlētājas jau bija aizņemtas. Atlika vienīgi “Jugla”. Viss izdevās laimīgi, lai gan basketbola sabiedrība par Anetes Kiršteines un Ditas Rozenbergas pāreju nebija sajūsmā. Meitenes ieguva gan labu spēles laiku, gan kļuva par vērtīgu ieguvumu komandai. Abas uzreiz iekļāvās pamatsastāvā, tiekot pie vadošām lomām.

Meitenēm veicās, ka sporta skolā visu laiku spēlēja viena trenera pārraudzībā. Dita atnāca no Kandavas, taču ieguva iespēju ilgu laiku trenēties pie Daigas Jansones. Pārnākot uz “RTU/Merks”, tas izvērtās abpusēji veiksmīgā pieredzē. Ceru, ka meitenes jūtas kā ieguvējas.

2011. gada vasarā Dita iestājās Stradiņa universitātē. Tas bija viens no maniem nosacījumiem dalībai komandā. Meitene tika budžeta grupā, tāpēc par mācībām nebija jāmaksā. Šī apstākļa dēļ septembrī prom iet nebija iemesla. Kad mācību spars zuda, Dita izvēlējās profesionālas sportistes karjeru. Pienāca laiks izvēlēties komandu.

Pārejai uz TTT pietika ar vienu sarunu gadu mijā. Situāciju ietekmē fakts, ka, piemēram, Cēsīs līdz pēdējam brīdim nav zināms, kas spēlēs. Dažreiz rudenī piedāvājumus izsaka TTT. Iezīmējusies savdabīga tendence – vasarā spēlētāja trenējas pie viena trenera, iegūst sportisko formu un bagātāki klubi paņem jau trenētu spēlētāju. Komandām ir, ko piedāvāt, tāpēc notiek pārejas. Dita izdarīja izvēli, pieņēma lēmumu un to realizēja. Parasti tā notiek februārī, kad tuvojas pāreju perioda beigas. Viss notiek uz labu.”

Aigars Nerips, “TTT Rīga” un Latvijas valstsvienības galvenais treneris

“Priecē Ditas progress un darbs treniņos. Progress ir liels, taču no labākajiem prasu vairāk. Ja esi labāks, tev vairāk jāuzņemas un jādara. Nākamais solis, izdarīt to laukumā. Dita ievērojami uzlabojusi savu spēli. Jāturpina strādāt pie taktiskās domāšanas. Kā, izmantojot savu augumu, dažādās vietās nospēlēt labāk. Dita var aiziet garām, vēl jādomā, kurā vietā un laikā to darīt. Ja aizsardzībā pilns, nevari skriet iekšā divos pretinieka spēlētājos. Visi zina, ka postā viņu gaidīs divas spēlētājas. Jāmāk taktiski izspēlēt bumbu, kā to dara Kima Batlere. Jāpilnveido taktika un citi elementi.

Treniņos Dita rāda labāku sniegumu nekā pirmajā spēlē pret Cēsīm, taču psiholoģiskais slogs atstāja iespaidu. Viņa aug caur grūtībām, bet līkne iet uz augšu. Jautājums ir, kurā pozīcijā spēlēt. Dita spēlē kā ceturtais numurs ar trešā funkcijām, vairāk strādājot no āras. Māk spēlēt ar seju un muguru. Jāiemācās saskatīt spraugas aizsardzībā, pielietot ne tikai frontālo uzbrukumu. Lielākajā daļā situāciju un treniņos Dita to izmanto. Uzlabojot taktiskās nianses, pretspēlētājai nosegt viņu būs grūti. Esmu pārliecināts, ka Dita nākotnē spēs sevi pierādīt.”