Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:274, Did:0, useCase: 0

Vīgants: "Gandrīz katru treniņu satiku kādu no Norvēģijas zvaigznēm"

Reinis Grundspeņķis
Reinis Grundspeņķis

Vīgants: "Gandrīz katru treniņu satiku kādu no Norvēģijas zvaigznēm"
Raimo Vīgants finišē Petera Nurtuga stilā. Foto: Stiprsfoto

Pagājušajā nedēļas nogalē Madonā norisinājās otrais un šīs sezonas pēdējais Pasaules kausa posms rollerslēpošanā. Tajā veiksmīgi startēja arī visi Latvijas labākie sportisti, tostarp līderis vīriešu konkurencē Raimo Vīgants un 16 gadus vecais Lauris Kaparkalējs, kurš iepriekšējā ziemā atzīstami piedalījās arī jaunatnes olimpiskajās spēlēs Šveicē. Abus sportistus uz sarunu aicināja Sportacentrs.com.

21 gadu vecais Raimo Vīgants Madonas Pasaules kausa posmā trijās sacensību dienās spēja tikt uz pjedestāla divreiz. Sestdien tika izcīnīta sarežģīta uzvara 20 km brīvā stila distancē ar kopējo startu, bet svētdien – trešā vieta 15 km klasiskajā distancē. Neveiksmi Vīgants piedzīvoja piektdienas 200 m sprintā, kad pusfinālā tika diskvalificēts par pāragru startu. Vispirms saruna ar Raimo Vīgantu.

Pastāsti nedaudz par piektdienas sacensībām. Kas tieši notika pusfinālā? Kāpēc sanāca pāragrs starts?
Protams, nebija plānots dabūt diskvalifikāciju, bet man vēl no Igaunijas posma bija iekrājusies dzeltenā kartīte, kas nozīmē, ka nākamajā reizē, kad ir pāragrs starts, tiek piešķirta diskvalifikācija. Starta šāvējs varbūt nedaudz par ilgu gaidīja šāvienu, un rolleri paši izripoja – tā tas bija arī jau pirmajā reizē, kad nopelnīju mutisku brīdinājumu. Gribot negribot man bija jābeidz sacensības.

Bet ceturtdaļfinālā tu diezgan pārliecinoši uzvarēji. Tev bija tā iekšējā pārliecība, ka vari uzvarēt arī sprinta sacensībās?
Jā. Kvalifikācija likās ļoti slikta (4. vieta, no līdera atpaliekot 0,16 sekundes – aut.), bet ceturtdaļfinālā jau sajutu, ka ir vajadzīgais asums, lai uzvarētu, un bija tā sajūta, ka varu uzvarēt arī piektdienas sacensības.

Savukārt sestdien ļoti sīva spēkošanās ar abiem norvēģu sportistiem Patriku Fosumu Kristofersenu un Āmundu Korsetu, turklāt lietainos laikapstākļos. Kā izdevās novest šīs sacensības līdz uzvarai?
Jau no pirmā apļa mēs ar Āmundu izvēlējāmies izdarīt daudz taktiskus manevrus, veicām daudz rāvienus. Daudz arī savā starpā runājām un komunicējām, ko un kā labāk vajadzētu darīt. Katrā aplī divas vai trīs reizes taisījām lielos rāvienus, jo gribējām aiz muguras atstāt Rāgnaru Andresenu, kurš ir pasaules čempions sprintā. Tas arī izdevās, bet tikai ceturtā apļa sākumā. Tāpat turpinājām raustīt tempu, lai tiktu vaļā arī no Kristofersena, bet viņš bija pietiekoši spēcīgs un spēja noturēties mums līdzi. Viss, protams, izšķīrās finiša taisnē. Pirms finiša taisnes pats domāju, ka bija jāuzmanās no līnijām, lai uz tām neuzbrauktu, jo tās bija slidenas. Tāpat pirms finiša viens no otra gaidījām, kad kāds sāks veikt izrāvienu. Kristofersens pirmais izgāja, sākot sprintu, un tad sapratu, ka jāsāk arī savs finiša spurts, ko veiksmīgi arī spēju novest līdz galam.

Ņemot vērā laikapstākļus un 20 km garo distanci, vai varētu teikt, ka tās bija vienas no grūtākajām sacensībām tavā karjerā?
Neteiktu, ka tās bija pašas grūtākās, bet vienas no taktiskākajām gan. Ļoti daudz bija jādomā, ko un kā vajadzētu darīt, un bija arī jāuzmanās, jo ceļš un līkumi bija ļoti slideni. Līkumos bija salīdzinoši uzmanīgi jābrauc ar maz kustībām, lai rati neslīdētu nekur ārā. Tā ka daudz bija jādomā arī pie pašas braukšanas.

Ja runājam par šo sezonu kopumā, tad cik atšķirīga tā bijusi koronavīrusa pandēmijas dēļ salīdzinājumā ar tavām iepriekšējām sezonām?
Ja godīgi, nav bijusi liela starpība. Sezona beidzās mazliet pāragri, bija plānotas vēl vismaz sešas sacensības ziemas sezonā, bet tās pandēmijas dēļ izpalika. Līdz ar to vajadzēja ilgāk trenēties vienatnē. Vasarā sacensību bijis par trim mazāk. Bet kopumā mums kā slēpotājiem īsti nekas nav mainījies.

Kādās treniņnometnēs pavasarī vai vasarā esi bijis vai arī trenējies tikai individuāli?
Jā, biju arī treniņnometnēs. Jūlija sākumā aizvadīju treniņnometni Otepē, Igaunijā, bet pirms divām nedēļām (saruna notika 30. augustā – aut.) atbraucu no Norvēģijas, kur ar norvēģu komandu kopā trenējos trīs nedēļas.

Cik Covid-19 testus esi veicis šovasar?
Šovasar esmu veicis divus testus. Abi ir bijuši negatīvi, tā ka viss kārtībā.

Kādus konkrēti plānus (treniņnometnes, sacensības) koronavīruss izjauca?
Pašā rollerslēpošanas Pasaules kausā nav tik daudz sacensību, kā bija plānots. Arī dalībnieku nav tik daudz. Prieks, ka spēcīgākie norvēģi bija atbraukuši. Protams, arī ceļošanas ziņā ir sarežģītāk, jo ir jādomā, kā un vai vispār es tikšu uz un no Norvēģijas. Viss ir baigi jāplāno uz priekšu, jo jebkurā brīdī var kaut kas mainīties. Tas man liekas arī ir vissarežģītākais šobrīd.

Šobrīd aktuāla tēma Latvijas sportā ir prioritārie sporta veidi. Ja distanču slēpošana tiktu iekļauta starp prioritārajiem sporta veidiem, kur, tavuprāt, būtu jāiegulda papildu finansējums, lai tiktu sasniegts labākais rezultāts?
Grūti pateikt. Protams, jāiegulda bērnos, jo tas ir mūsu pamats kā dēļ arī var izaugt titulētais sportists jeb olimpietis. Es domāju, ka šobrīd var redzēt, ka bērni ir ieinteresēti un ir sākuši vēl vairāk trenēties tieši Madonā, arī Cēsīs. Viens no iemesliem tam ir arī šis Pasaules kausa posms. Tā ka bērnos noteikti šī nauda arī jāiegulda. Šobrīd tiek veidota Latvijas izlase, kas pirms tam bija izjukusi. Manuprāt, tas arī ir ļoti labs stimuls un sava veida tēls, kur šiem bērniem tiekties – lai tiktu izlasē un ar prieku pārstāvētu Latviju gan pasaules čempionātos, gan olimpiskajās spēlēs.

Pagājušajā gadā devies Latvijas Universitātes apmaiņas programmā uz Norvēģiju, Tronheimu. Vispirms pasaki, ko tu studē un kā tev tur gāja tieši mācību ziņā?
Latvijas Universitātē studēju Ģeogrāfijas fakultātē vides zinātnes. Uz Tronheimu devos “Erasmus” apmaiņā un studēju tur gan bioloģijas, gan ģeogrāfijas un ģeoloģijas kursus. Gāja ļoti labi, uzzināju daudz ko jaunu gan no praktiskā viedokļa, gan no zinātnes kā tādas. Tas bija kas jauns, un es tiešām novērtēju un priecājos, ka uzdrīkstējos tur aizbraukt. Varbūt no sākuma bija nedaudz bail, kā būs, bet tā tiešām bija ļoti lieliska pieredze. Ja vien kādam ir tāda iespēja, tad noteikti iesaku to izmantot un izbaudīt šo laiku.

Vai visa šī koronavīrusa situācija ietekmēja tavu uzturēšanās laiku Norvēģijā vai arī paspēji jau atgriezties Latvijā pirms tas viss sākās?
Jā, mazliet plāni pamainījās un sanāca atgriezties Latvijā ātrāk nekā plānots. Studijas turpināju attālināti Norvēģijā, bet otro semestri uzsāku Latvijā.

Noteikti, ka, būdams Norvēģijā, paspēji aizvadīt arī ļoti kvalitatīvus treniņus. Pastāsti par treniņu apstākļiem tur, ar ko kopā trenējies un kādā klubā!
Trenējos komandā “Strindheim”, kas ir ļoti titulēta komanda un ir izcīnījusi piecus Norvēģijas čempiona titulus 3x10 km stafetē (tieši šo slēpošanas komandu savulaik pārstāvēja trīspadsmitkārtējais pasaules čempions Peters Nurtugs un 1984. gada Sarajevas olimpisko spēļu čempione Bērita Aunli – aut.). Trenējos kopā ar Larsu Ūvi Aunli (iepriekš minētās Bēritas Aunli dēls – aut.), kurš ir bijis sparinga partneris arī Peteram Nurtugam. Komanda ir spēcīga un šobrīd ir tādā kā pārbūves procesā, jo ir piesaistīts jauns treneris, taču tā turpina augt un progress tiek veicināts ar katru nometni.

Tu jau pieminēji Nurtugu. Viņš gan ziemā no Tronheimas pārvācās uz Oslo, bet vai tev izdevās satikt kādu slēpošanas zvaigzni, kas dzīvo Tronheimā, piemēram, Didriks Tēnsets vai Juhanness Hesflots Klēbo?
Jā, protams. Gandrīz katru treniņu kāda no Norvēģijas izlases zvaigznēm tika satikta. Tie bija gan Klēbo, gan Didriks, gan Jāns Tomass Jensens, gan Pols Aune. Tā ka visus labākos Tronheimā esmu saticis. Vienmēr prieks viņus redzēt un paskatīties, ko viņi dara un kā trenējas. Viņi arī neatsaka padomu.

Norvēģu valodu esi sācis mācīties?
Jā, kaut ko mācos un kaut ko arī saprotu. Šobrīd plāns ir mēģināt uzsākt arī valodas kursus, jo pamats jau ir, bet gribētos šo pamatu radīt vēl lielāku, kas varētu arī veicināt ļoti strauju attīstību šajā valodas zināšanā.

Pagājušajā nedēļā piedalījies arī pirmajā Pasaules kausa posmā Otepē (labākais rezultāts – otrā vieta 27 km distancē ar kopējo startu brīvajā stilā Tartu pilsētas ielās – aut.). Kā tu salīdzinātu apstākļus šeit Madonā un tur Igaunijā?
Pēdējā dienā Otepē mums tāpat kā šeit bija 15 km klasika, kas bija jāveic trasē (Otepē Vīgants ierindojās 5. vietā, bet Madonā nedaudz vājākā konkurencē bija trešais – aut.). Igaunijā trase bija grūtāka, jo kalni bija lēzenāki un garāki. Varētu teikt, ka tā bija arī tehniskāka. Bet pirmā diena bija krietni atšķirīgāka, jo tur bija garais sprints (1,3 km) klasikā, bet šeit – īsais sprints (200 m) slidsolī. Klasika nav mana stiprākā puse, bet ir jūtams progress arī tajā jau šogad. Par to ir liels prieks un tikai jāturpina trenēties un jāstrādā tālāk!

Ja skatāmies uz tavu šī brīža karjeru, kā tu pats teiktu, kas ir tavs lielākais sasniegums, ar ko visvairāk vari lepoties? Vai tā ir debija Pasaules kausa posmā Slovēnijā vai 9. vieta pasaules U23 čempionātā, vai dalība lielajā pasaules čempionātā, vai varbūt vienkārši tie ir starti tepat vietējo skatītāju klātbūtnē Madonā?
Domāju, ka devītā vieta Obervīzentālē U23 pasaules čempionātā 30 km brīvā stila distancē ar kopējo startu ir mana augstākā vieta un sasniegums karjerā, bet varu pieminēt arī trešo vietu pasaules čempionātā rollerslēpošanā – šie, manuprāt, ir divi lielākie sasniegumi, ar kuriem varu lepoties.

Un kādi ir tavi plāni sekojošajā ziemas sezonā? Kurās sacensībās plāno startēt?
Šogad ir plāns pabeigt trešo kursu tepat Latvijā, paralēli tam ik pa brīdim trenēties arī Norvēģijā. Plānoju startēt Norvēģijas kausa posmos, varbūt arī kādā Pasaules kausa posmā. Šosezon ir arī pasaules čempionāts, kas notiks Oberstdorfā, Vācijā, kur arī plānoju piedalīties, un, protams, arī pasaules U23 čempionāts Zakopanē, Polijā.

Pastāsti, kāds ir tavs ilgtermiņa mērķis vai sapnis, ko tu gribētu sasniegt savā karjerā šajā sporta veidā?
Īsti nezinu. Gan jau olimpiskais trijnieks (smejas).

16 gadus vecajam Laurim Kaparkalējam junioru sacensībās izdevās visas trīs reizes kāpt uz goda pjedestāla – trešā vieta sprintā aiz divus gadus vecākā Nika Saulīša un vienu gadu vecākā Steves Vahi no Igaunijas, otrā vieta 15 km klasiskajā distancē, vēlreiz aiz Saulīša (14,9 sekundes), kā arī uzvara 20 km masu startā, Saulīti apsteidzot par vairāk kā pusminūti.

Tev izdevās šajās sacensībās izcīnīt trīs pjedestālus, arī viena uzvara vakar masu startā. Kā pats vērtē šo Pasaules kausa posmu?
Pasaules kausa posms, protams, bija izdevies gan man, gan arī citiem Latvijas sportistiem, jo tika iegūtas vairākas augstas vietas. Pašam izdevās, kā jau minēji, uzvarēt masu startu, par ko esmu ļoti priecīgs.

Pagājušajā nedēļā piedalījies arī sacensībās Otepē. Kā salīdzinātu apstākļus šeit Madonā un tur Igaunijā tieši trases ziņā?
Manuprāt, abas trases ir diezgan savdabīgas. Ja Igaunijā trase bija lēzenāka ar īsākiem un straujākiem kāpumiem, tad Madonā kalni ir garāki. Bija vietas, kur varēja atpūsties, un bija vietas, kur bija jāšansē. Sacensību ziņā konkurence bija nedaudz lielāka Igaunijā, bet tā kā Madonā startēja daudz latviešu, tad noteikti arī šeit pietika konkurentu.

Cik atšķirīga priekš tevis bija šī sezona koronavīrusa radītās situācijas dēļ, salīdzinot ar iepriekšējām sezonām?
Man vēl grūti kaut ko pateikt par Pasaules kausa posmiem, jo šogad tajos startēju pirmo reizi. Pagājušajā gadā sanāca startēt tikai pasaules čempionātā Madonā, bet tur noteikti bija vairāk dalībnieku, jo bija pārstāvētas tādas valstis kā Norvēģija, Itālija, Slovākija un citas.

Bet kādas treniņnometnes vai citi pasākumi tika atcelti Covid-19 dēļ?
Bija sacensības gan rollerslēpošanā, gan arī skriešanā, kas izkrita, jo tās bija ieplānotas vasaras sākumā.

Pastāsti nedaudz par sevi! No cik gadu vecuma jau nodarbojies ar slēpošanu, kāpēc izvēlējies tieši šo sporta veidu un kas ir tavs treneris?
Sāku trenēties ar mācību uzsākšanu septiņu gadu vecumā. Izvēle par labu krita tieši distanču slēpošanai, jo Madonā, kā zināms, ir ļoti laba slēpošanas infrastruktūra. Ir arī labi treneri, un es šajā gadījumā izvēlējos Daini Vuškānu (ilgus gadus trenējis arī Raimo Vīgantu – aut.), pie kura arī esmu notrenējies visus šos deviņus gadus, un šogad sāksies jau desmitais.

Janvārī piedalījies jaunatnes olimpiskajās spēlēs Lozannā. No Latvijas slēpotājiem tev tur veicās vislabāk. Kā atceries šo pasākumu?
Pasākums, protams, bija ļoti aizraujošs. Ne visiem gadās uz turieni tikt, un es biju jau ļoti priecīgs, tikai sasniedzot šo olimpiādi. Centos izdarīt visu maksimālo, ko šajās dienās varēju. Savus rezultātus tur vērtēju kā labus. Varbūt nedaudz pietrūka sniega Latvijā, kas būtu vēl uzlabojis ne tikai manus, bet arī citu latviešu sniegumus.

Kas ir tavi elki sportā? Vai tev ir kāds mīļākais distanču slēpotājs?
Jā, mans mīļākais distanču slēpotājs ir norvēģis Peters Nurtugs, kurš nu jau beidzis karjeru, bet viņa finiši paliks atmiņā visu mūžu.

Tas droši vien arī ir tas iemesls?
Jā, jo viņam psiholoģiski bija daudz spēcīgāki finiši kā citiem. Viņš varēja atsēdēt grupas aizmugurē, bet finišā ieslēgties tā, ka nevienam citam nebija variantu.

Kādi ir tavi mērķi vai sapņi lielajā sportā, ko vēlētos savā karjerā sasniegt?
Par saviem mērķiem daudz nestāstīšu, tie lai paliek pie manis. Bet noteikti gribu izdarīt visu maksimāli labi, un tad jau laiks rādīs, kā ies.

  +1 [+] [-]

, 2020-09-07 09:29, pirms 2 nedēļām
Prieks par Raimo un Lauri, kā arī par citiem Madonas sportistiem! Kad mums tā būs , ka varēs profesionāli trenēties un mācīties tepat Latvijā?

     [+] [-]

, 2020-09-07 19:23, pirms 2 nedēļām
Šahs rakstīja: Prieks par Raimo un Lauri, kā arī par citiem Madonas sportistiem! Kad mums tā būs , ka varēs profesionāli trenēties un mācīties tepat Latvijā?
ai nezinu draugs,droši vien ilgs laiks vēl

     [+] [-]

, 2020-09-07 21:38, pirms 2 nedēļām
Kādam jau tas būtu jādara, tikai neredz gribētāju to sakārtot!