Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:12, Did:0, useCase: 0

Miņins: "Edgars iedūra dunci mugurā"

Miņins: "Edgars iedūra dunci mugurā"

Jānis Miņins.
Foto: Romāns Kokšarovs, "Sporta Avīze", f64

Vankūvera 2010, OS-Bobslejs Divnieki, 1. un 2. brauciens
1. Andre Lange  
1.70
betSafe
1.70
8. Edgars Maskalāns  
55.00
betSafe
55.00
Vankūvera 2010, OS-Bobslejs Četrinieki, 3. un 4. brauciens
1. Steven Holcomb 3:24.46  
11. Edgars Maskalāns +2.19  

Jānis Miņins ir cilvēks ar lielu Ego, taču līdz šim vismaz publiski neviens nebija atļāvies raidīt bultas viņa virzienā. Jāņa un viņa ekipāžas rezultāti runāja paši par sevi, un, ja kāds sāktu sprēgāt, viņš vienkārši netiktu saprasts. Gadījās Miņinam ķibele ar veselību un daudzējādā ziņā tāpēc Vankūveras spēles viņam beidzās nesākušās, kā komandas biedram Edgaram Maskalānam bija ko teikt: sak, Miņins nav ne ar ko labāks par viņu pašu un nepelnīti tika atzīts par pērnā gada Latvijas labāko sportistu. "Ja suns uz tevi rej, tu nemetīsies ceļos un neriesi viņam pretī!” Miņins liek noprast, ka atbildes gājiena no viņa puses nebūs, tomēr viņš argumentēti uzskaita, kāpēc daudzos jautājumos Maskalānam nav taisnība. Šoreiz Miņkam bija daudz ko prasīt – gan par olimpiādes laikā piedzīvoto, gan saspīlētajām attiecībām ar treneri Sandi Prūsi, gan par iespējamību, ka Miņins turpmāk strādās par Beļģijas dāmu izlases treneri.

Kad tev sākās sarežģījumi ar apendicītu un vai nevajadzēja operāciju veikt ātrāk?
Viss sākās tikai Kanādā – trešajā dienā pēc atbraukšanas. Atbraucot uz Kalgari, bija milzīga apetīte, un nav šaubu, ka slims cilvēks tik daudz nevarētu apēst. Trešajā dienā sāka nedaudz sāpēt vēders. Sākumā cietos, jo biju pārliecināts, ka sāpes netraucēs man trenēties. Cietos, cietos, un ceturtajā dienā sākām braukt pa trasi. Pēc pirmā brauciena uznāca drudzis. Pēc tam, runājot ar ārstiem, izrādījās, ka tajā brīdī biju apendicītu pārspridzinājis, jo savilku jostu ciešāk un braucu lejā pa trasi. Pat nezinu, cik augsta tovakar bija temperatūra, bet 40 grādu noteikti. Domāju, ja nepaliks labāk, iesim pie ārsta, bet no rīta biju svaigs kā gurķītis, tikai vēders nedaudz sāpēja. Aizgāju uz nākamo treniņu, sāku sildīties, bet jutu, ka nevaru paskriet – tiklīdz sāku skriet, radās sāpes. Ārsti teica, ka ir jāgriež. Kad saņēmām atbildi, bija jau viens naktī, un savu ārstu jau biju aizsūtījis mājās. Ja griezīs, tad griezīs, un viņam nebija jēgas mani gaidīt. Pēc stundas ienāca ķirurgs un piedāvāja vēl vienu variantu – operēt vai ar antibiotikām iekaisumu lokalizēt. Apendicīts bija rokas mazā pirkstiņa lielumā un iekaisums bija neliels. Prasīju: kādas ir cerības, jo man galvenais bija sagatavoties uz mačiem. Viņi deva 50 procentu iespējamību, ka izveseļošos. Izvēlējos mēģināt izveseļoties ar antibiotikām, jo primārais, par ko tobrīd domāju, bija nepievilt savu komandu un līdzjutējus. Divas dienas nogulēju slimnīcā, un pēc tam no Kalgari laidām uz Vankūveru. Slimnīcā visas pazīmes un analīzes liecināja, ka situācija uzlabojas un iekaisums mazinās. Varbūt savu iespaidu atstāja lidojums, jo tas varēja saasināt situāciju. Vankūverā man katru vakaru pēc treniņa bija temperatūra un drudzis. Veicām sonogrāfiju, bet man aklā zarna ir daudz zemāk nekā citiem – aiz kaula – un to ar sonogrāfiju redzēt nevar. No ārpuses viss šķita normāli, arī zarnās iekaisuma nebija. Nākošajā vakarā, kad notika olimpiskā atklāšana, man atkal temperatūra un tādas sāpes, kuras vairs nevarēja izturēt. Aizbraucām, izpētīja mani ar kompjuteru un ārsts teica, ka iekaisums jau ir septiņus centimetrus liels. Mūsu ārsti uzstāja, lai mani pēc iespējas ātrāk ved uz slimnīcu, jo ilgāk gaidīt vairs nevarēja. Tā mani atklāšanas laikā ar helikopteru nogādāja slimnīcā...

... bija nepieciešams pat helikopters!?
Bija vairāki iemesli, kāpēc izvēlējās helikopteru. Kritiska stāvokļa nebija, bet, lai no olimpiskā ciemata poliklīnikas aizbrauktu līdz Vankūveras slimnīcai, bija nepieciešamas kādas trīs stundas. Slimnīca ir blakus hallei, kur notika atklāšanas ceremonija, un sastrēgumu dēļ mums ceļā nāktos pavadīt ļoti daudz laika. Tā mēs 25 minūtēs bijām galā. Mocīties sāpēs 25 minūtes vai vēl trīs stundas – starpība ir milzīga. Kad nonācām galā, teicu ārstam: "Operē kā gribi, bet es tāpat braukšu ar bobu!” Viņš apsolīja, ka centīsies apiet visus muskuļus, lai es pēc iespējas ātrāk atkoptos. Pēc operācijas nākamās divas dienas bija kā ellē. Pirmajā dienā bija tāda sajūta, ka kāds man visu laiku sēž uz vēdera – nevarēju nekādi paelpot. Vēdera muskuļi bija kā paralizēti. Otrajā dienā nepārtraukti nāca žagas – nevis piecas minūtes, bet pusstundu ilgas. Zini, kā sāp, kad esi tikko izoperēts... Pēc tam jau kļuva labāk, un ārsts teica: ja gribu ātrāk atkopties, daudz jāstaigā. Tā sāku vazāties apkārt pa slimnīcu – vienalga, vai bija diena, vai nakts. Prātā bija tikai viena doma – ātrāk jānostājas kājās, lai nepieviltu komandu. Kaut vai uz četriniekiem man vajadzēja būt ierindā. Nevienu brīdi nedomāju citādāk.

Pat divās pirmajās dienās pēc operācijas?
Jā, pat tad, kad mocījos. Sāpes palīdzēja izturēt doma, ka būs jāmauc mačos. Atbraucot uz olimpisko ciematu, knapi varēju pastaigāt, bet nevienu reizi neiekāpu šatlā, kaut gan no istabiņas līdz ēstuvei bija jāiet aptuveni 700 metri. Cietu sāpes un staigāju, lai ātrāk viss sadzīst. Un ar katru dienu kļuva aizvien labāk un labāk. Pirmajā treniņu dienā likās, ka es četrinieku mačos labi ja vispār varēšu paskriet, bet otrajā oficiālo treniņu dienā jau maucu uz pilnu klapi. Vienīgi tie kritieni... Sāku braukāt ar divnieku, pirmo braucienu nobraucu un sapratu, ka reakciju neesmu pazaudējis. Taču desmit dienas, kurās ne reizi nenobraucu pa trasi, un operācija iedragāja ne tikai fizisko, bet arī braukšanas formu. Kad pirmajā braucienā ar četrinieku nolikāmies, uzreiz atcēla treniņus un sāka domāt, kas jāizmaina trasē, lai tā vairāk neatkārtotos. Pārkasīja profilu un nākošajā dienā nebija neviena kritiena – arī mums. Dienu vēlāk sāku apzināties, ka jāpiedomā par rezultātu, un pēc pirmā brauciena ar Prūsi sarunājām, ka vienā virāžā pamainīšu trajektoriju. Tā kā nevarēju ar maksimālu spēku iestumt bobu, bija ideāli jānobrauc. Pamainīju, nesanāca tā, kā gribēju un, braucot ar ātrumu 140-150 kilometri stundā, kļūdu vairs nevarēja izlabot. Varbūt tāpēc, ka braukšanas forma bija kritusies, nespēju savlaicīgi noreaģēt un 13. virāžā nokritām. Pēc tam skatījāmies, kā citiem ar tādām kļūdām tur izdevās "izdzīvot”, bet mēs nokritām divos no pieciem braucieniem. Iespējams, nevajadzēja nevienu klausīt un braukt kā līdz tam – varbūt tagad mēs runātu par ko citu. Bet tas ir no sērijas, kā būtu...

Sākotnēji arī pēc otrā kritiena apņēmību nebiji zaudējis.
Pēc kritiena mediji prasīja, vai brauksim, uz ko atbildēju, ka jā, jo esam dzelzs veči. Tad aizgājām uz garāžu, un Melbārdis teica, ka viņam ir karsti un slikta dūša. Sapratu, ka kaut kas nav kārtībā. Viņu pieslēdza pie sistēmām, un cerējām, ka nākošajā rītā viņš būs atlabis, bet ārsti veica papildus apskati un atzina, ka ļaus Oskaram braukt tikai tad, ja viņš parakstīsies, ka pats uzņemas atbildību par savu veselību. Treneris uznāca augšā un teica: "Puiši, jums pašiem jāizvēlas, braukt vai nebraukt!” Tad sēdējām un domājām, un tā arī nonācām pie kopsaucēja. Oskars atklāja, ka viņam viens tuvinieks ievietots slimnīcā ar sirdi. Daumants Dreiškens pastāstīja vēl par vienu jaunumu, un tad teicu: "Man ar jūsu un jūsu tuvinieku dzīvībām nav tiesību riskēt!” Es varu spēlēties ar savu veselību, bet ne ar viņu. Man bija svarīgi zināt, kā puiši jutās. Oskars pateica godīgi, kā ir.
Šajā gadījumā tas bija ļoti smags lēmums, bet tas bija jāpieņem. Varbūt tagad viens otrs sevī iekšā to nožēlojam, bet tajā brīdī cita varianta nebija. Katrs pieņēmām smagāko lēmumu karjerā, un tas vēl ilgi paliks mūsu un laikam arī līdzjutēju atmiņā. Līdz tam brīžiem uzvedos pārāk bravurīgi un par daudz izrunājos, kā, piemēram, pavēstot: "Kamēr to neesmu pateicis, nekas nav beidzies!”. Patiesībā es lūdzu sapratni no pārējiem. Pārvarēju visu to epopeju un jutos pacilāts jau tad, kad pirmo reizi iekāpu bobā, neskatoties, kādas sāpes nācās pārvarēt. Tajā brīdī man bija sajūta, ka esmu jau uzvarētājs, atlika tikai uzvarēt pārējo neticību. Taču liktenis mums vēlreiz pagrieza muguru. Ar komandu riskēt es nevaru, tāpēc nācās apstāties.

Jūs kā četrinieks esat vienots?
Domāju, ka esam ļoti vienoti. Tikai pēc otrā kritiena viņiem radās šaubas, ka varbūt nejūtu braukšanu. Tobrīd pamanīju nelielu neticību man – varbūt viņi padomāja, ka pēc slimnīcas nespēju pietiekami ātri noreaģēt. Arī no malas visi teica, ka mans kritiens radās reakcijas trūkuma dēļ, un varbūt viņi šajā teiktajā ieklausījās. Domāju, ka tagad mūsu komanda ir kļuvusi vēl vienotāka un, ja džeki grasījās iet projām, neatkarīgi no tā, kā būs ar finansēm, tad domāju, ka tagad puiši ir pamainījuši savas domas.

Vistlerā pēc daudzajiem kritieniem vēl notiks kādas sacensības?
Nākošsezon tur ir plānots pirmais posms. Es tam posmam būšu labāk sagatavojies, nekā tas bija šoreiz. Ja olimpiādē es nebiju gatavs cīnīties ar trasi, tad ceru, ka nākošās sezonas sākumā ar mani viss būs kārtībā.

Varbūt nelāgu joku nospēlēja tas, ka pirms gada Vistlerā tu biji pirmais, un likās, ka trase ir atkosta?
Man vēl tagad ir pārliecība, ka zinu, kas tajā trasē ir jādara, un to arī pierādīja pēdējais treniņbrauciens, kas gan beidzās ar kritienu. Doma ir skaidra, bet mana braukšanas forma nebija tādā līmenī, lai kļūdas gadījumā to spētu izlabot. Ja tā nebūtu pasaulē ātrākā trase, es mierīgi noreaģētu. Bet tā kā es uzreiz no slimnīcas kāpu divniekā un nākamajā dienā jau četriniekā... Varējām arī normāli nobraukt, bet viena stulba kļūda visam pārvilka svītru. Taču trīs reizes ar likteni nespēlēsies! Varbūt tas, kurš ir tur augšā, mums gatavo kaut ko vēl labāku vai arī pasargāja no kā smaga. Es to cenšos uztvert tādā veidā!

Nebija taču pēdējie mači!
Tāpēc arī saku, ka mums viss nav beidzies. Arī džeki ir mainījuši savas domas, un tagad ir tikai viens jautājums. Visiem ir apnicis, ka es čīkstu par finansēm, bet šajā gadījumā, zinot savas komandas apstākļus, tā būs primārā lieta, kas mums liks izvērtēt, vai kaut ko turpināsim. Tāpēc līdz maijam centīšos atrast sponsorus, un domāju, ka arī federācija ir apņēmības pilna mūs noturēt. Kopā ar federāciju meklēsim līdzekļus, un ceru, ka arī no Olimpiskās komitejas un Olimpiskās vienības puses finanses tiks noliktas tādā līmenī, lai mēs varētu turpināt. Jo ar tādu finansējumu, kāds mums bija līdz šim, mēs vairs netrenēsimies.

Vai ir pamats domāt, ka būs labāk? No krīzes vēl aizvien neesam tikuši ārā, turklāt nākošā sezona ir pēcolimpiskā, nevis olimpiskā.
Tur jau tā lieta, tāpēc arī neesmu simtprocentīgi drošs, ka kaut kas vēl turpināsies. Taču ceru, ka tiem sponsoriem, kas man ir, vai tiem, kurus es centīšos piesaistīt, šī krīze savā ziņā ir nākusi par labu vai viņi tai ir atraduši risinājumu. Ticu, ka arī šajā trakajā laikā ir kāds, kam iet normāli, un ka mēs atradīsim veidu, kā sadarboties. Pagaidām tas viss ir cerību līmenī. Domāju, ka tagad ir pienācis brīdis, kad visi nevis baidās no krīzes, bet ir pie tās pieraduši, un varbūt tas mainīs sponsoru attieksmi. Kad pirms gada gāju runāt ar sponsoriem, daudziem bija viena un tā pati atbilde – viņi ir nedroši par nākotni. Ja spēsim sev nodrošināt normālu algu, mēs noteikti paliksim vēl uz četriem gadiem. Par to mēs varēsim spriest maijā.

Kad tava un Sanda ceļam pāri pārskrēja melnais kaķis?
Es pat nezinu, vai tas kaķis kaut kur ir pārskrējis. Tas šobrīd ir tāds uzpūsts zilonītis no mediju puses. Nedomāju, ka mums bijis kāds kašķis. Es viņu joprojām uzskatu par ļoti labu treneri. Mums tās domstarpības vairāk rodas nevis par treniņiem, bet par cilvēcisko pusi. Viens ar otru nerunājam tāpēc, lai nepateiktu kādas stulbības, kuras pēc tam nāktos nožēlot. To, ka mēs nerunājam, citi tulko, ka mums būtu kašķis. Nebūt tā nav! Cilvēks nevar būt ideāls visās jomās – Sandis ir labs trases treneris un tehnikas speciālists, bet viņam ir savas utis. Olimpiskās spēles bija mūsu nervu izturības pārbaudījums. Ja man nervi turēja, tad viņam tie neizturēja, un gadījās, ka viņš pateica ko skarbāku. Dažus viņa izteicienus bija nepatīkami dzirdēt, tāpat kā viņa neticību, ka varu atgūties pēc visām problēmām. Bet kurš normāls cilvēks ticēs, ka četras dienas pēc operācijas jau skriešu? Kurš Latvijā ticēja, ka es piecelšos? Lielākā daļa, padzirdot, ka bijusi operācija, mani norakstīja. Arī mūsu ārsti negribēja mani laist trases tuvumā. Beigās gribēja, lai parakstu dokumentus, ka pats par sevi uzņemos atbildību.

Citādi visi kašķi ar Sandi ir nākuši tikai par labu. Varbūt Sandis zina – jo vairāk viņš mani lamās un kaitinās, jo labāk es braukšu. Esam nostrādājuši olimpisko ciklu – vai mums ir bijuši slikti rezultāti? Viss ir gājis uz augšu. Notika viens negadījums, un pēkšņi tā ir baigā problēma. Tas, ka mēs nedaudz rīvējamies, četrus gadus nebija problēma, bet tagad ir sacelta brēka. Viens otrs vēl piedzied līdzi, bet neviens nav pamanījis, ka mūsu attiecības tādas ir jau trīs gadus. Un nekas nav noticis! Pēc tām visām olimpiādes epopejām biju ļoti pārsteigts, ka treneris mums ļāva izvēlēties – startēsim vai nē. To es trenerī vērtēju ļoti augstu. Tas mums objektīvi ļāva izvērtēt situāciju, jo, ja viņš aizliegtu startēt vai tieši otrādi – atļautu, būtu daudz savādāk.

Vai nākamajā sezonā un nākamajā ciklā jūsu kopdarbs ir iespējams?
Es domāju, ka jā. Ar Sandi ir tā – kamēr viņš nepierādīs savu taisnību, viņš nepadosies. Un arī es mēdzu iespītēties – mēs esam divas spēcīgas personības. Mums jāmēģina nostāties citādākā stājā: ja katru problēmu izrunātu vai, ja kaut kas nepatīk, to pateiktu uzreiz, mēs būtu vēl spēcīgāka komanda. Tas nekas, ka viens cilvēks ir tāds, bet otrs – tāds. Domāju, ja mēs abi sevī varētu pamainīt kādus desmit procentus, sadarbība ir iespējama. Tikai vienam otru ir jāmēģina izprast. Mēs bieži kašķējamies tieši vasarā – viņš man pārmet, ka es kārtīgi netrenējos. Taču vasaras sākumā es visus brīdināju: "Veči, es neskriešu ar pieri sienā, kā biju darījis trijos iepriekšējos gados, lai augustā vai jau jūlijā dabūtu smagu traumu. Es zinu, kāds cilvēks es esmu, ko es drīkstu un ko nedrīkstu. Ja es izmukšu no traumām, tad sezonai sagatavošos pilnvērtīgi.”

Un tā arī notika. Mans plāns bija izvairīties no traumām, un, ja bija nepieciešams izlaist kādu treniņu, tad tā arī darīju. Tāpēc mums arī radās domstarpības, jo dažkārt smaga treniņa vietā pastrādāju pavisam nedaudz. Jutu: ja man būs smags treniņš, mugurai būs pamatīga trauma. Tādējādi uzpasēju sevi un neļāvu nevienam uzspiest savu viedokli. Vasaras laikā izlaidu astoņus-deviņus treniņus. Domāju, ka tas nav daudz. Rezultāti sāka parādīties ziemā, kad uzstādīju vairākus personiskos rekordus. Savu uzdevumu izpildīju; vienalga, vai es kasījos ar treneri vai nē. Šķiet, ka beigās man treneris piedeva, ka biju izlaidis šos treniņus, un saprata, ka tobrīd man bija vajadzīga atpūta. Mēs taču visi gājām uz kopēju mērķi!

Ja tev būtu teikšana, kuru tu izvēlētos par komandas treneri nākamajam ciklam?
Ja tīri no fantastikas, tad saliktu divus cilvēkus kopā – Prūsi un Gūtu. No cilvēciskā faktora – Gūtu, bet no treniņu viedokļa – Prūsi. Tas būtu pasaulē labākais treneris. Tagad Prūsis varētu būt viens no TOP 3 treneriem. Nevaru precīzi novērtēt, jo neesmu strādājis ar pārāk daudziem treneriem, bet katram no viņiem ir savi plusi un savi mīnusi. Prūsim ir vairāk plusi nekā mīnusi, vai, kā teica Oļegs Maļuhins: plusu un mīnusu skaits bija vienāds, vienīgi plusi bija daudz lielāki. Domāju, ka Prūsis mani vērtē līdzīgi. Proti, savu es esmu sasniedzis, bet dažreiz lecos ne tur, kur vajag, vai arī lienu lietās, kur nevajadzētu.

Ja turpmāk ar jums strādātu gan Prūsis, gan Gūts, tad šķiet, ka pēdējam būtu jāuzņemas tulka loma starp jums abiem.
Ironiski izsakoties, tā arī būtu. Tagad sezonas laikā tulks dažreiz bija dakteris, dažreiz – mehāniķis un dažreiz – prese. Bija lietas, kuras es brīžiem uzzināju no medijiem. Sanāk, ka mēs kontaktējāmies caur presi – es pateicu savas domas un viņš savējās. Nevar viens cilvēks visu laiku izdabāt otram, bet domāju, ka kopā rīvējoties, pie tā rezultāta nācām un arī atnācām.

Domā, viņam pietiks pacietības tādā režīmā turpināt?
Pagaidām dzirdēju tikai baumas, ka viņš vairs negribot ar mums strādāt vasarā. Tādā ziņā es pat būtu ar mieru, lai viņš vasarā atpūšas. Uzskatu, ka vecākajam trenerim ir pietiekami liela slodze, un viņam vasaras darbam nevajadzētu skarties klāt. Trenerim jābūt klāt tikai tad, kad ir fiziskās pārbaudes testi. Pārējais, kā mēs gatavojamies, ir fiziskās sagatavotības trenera un mūsu pašu rokās. Domāju, mums un Prūsim būtu labāk, ja viņš darbu sāktu tikai septembrī.

Katrā ziņā esmu ar visām četrām par, lai Prūsis paliek, bet tas ir atkarīgs no viņa. Ir divas lietas, kuras būtu jāpamaina – mums jāuzlabo savstarpējais kontakts un jāiziet uz kompromisu. Tu teici, ka mēs esam divas spēcīgas personības. Ja tās savieno, tad komandas darbs ir vēl labāks un arī rezultāti iet uz augšu.

Baumo: ja neturpināsi sportot, sāksi strādāt ar Beļģijas bobslejistēm.
Man nelielu smieklu jūru uzsita raksts par to, ka Beļģijas bobslejistes mani dievinot. Situācija ir nedaudz citādāka. Es viņiem bobu nepārdevu – tie bija federācijas bobi, un mums bija savstarpēja vienošanās, kā tās kamanas nonāca pie viņām. Drīzāk viņas priecājās, ka neoficiāli biju viņu treneris, konsultants un mehāniķis. Tagad es to godīgi varu atzīt, jo līdz šim Prūsis to neatbalstīja. Viņš uzskatīja, ka tās ir liekas emocijas, kas aiziet vējā, bet man tas ļāva vēl vairāk iebraukt bobslejā un padomāt par lietām no malas. Kad remontēju tehniku vai viņām kaut ko stāstīju, mācījos arī pats. Vismaz divas reizes atklāju, ka, stāstot viņām par trasi, pats sāku domāt, ka derētu kaut ko pamainīt braukšanā. Pielabojot viņu bobu, sāku domāt, vai arī man savā nevajadzētu veikt šādas izmaiņas. Parasti to visu darīja Prūsis.

Šādā veidā pārbaudīju, vai es spēšu būt labs treneris, un arī nedaudz piepelnījos. Beļģi man maksāja algu. Un tie rezultāti, ko viņas sasniedza, bija salīdzinoši augsti. Beļģijas Olimpiskā komiteja pilotei Elfjei Vilemsenai noteica augstus kritērijus – lai aizbrauktu uz Vankūveru, divreiz Pasaules kausā bija jāiekļūst labāko sešpadsmitniekā, kaut gan viņas tikai otro gadu nodarbojas ar bobsleju. Turklāt viņām ir vāja fiziskā sagatavotība un treniņu programma bija sastādīta pilnīgi nepareizi. Startā viņas atpalika līdz pat pussekundei, taču mērķi izdevās sasniegt – Leikplesidā beļģietes izcīnīja 16. vietu un Vinterbergā palika četrpadsmitās. Viņām tā bija kā neiespējamā misija. Arī olimpiādē viņas bija četrpadsmitās, un tā Beļģijai bija viena no augstākajām vietām Vankūveras spēlēs.

Beigās ieminējos par iespēju kļūt par treneri, un beļģi apstiprināja, ka gribētu mani redzēt šajā amatā. Arī atalgojums, par kādu mēs runājām, bija pieņemams. Pat tagad man brīžiem iešaujas doma, ka vajadzētu iet uz turieni, jo tas būtu izdevīgi. Viņi gan teica, ka grib mani redzēt startējam, bet, ja es mainīšu savu lēmumu, varu būt viņu galvenais treneris. Šobrīd neesmu beļģiem neko apsolījis, bet tas ir variants, kuram es būtu ar mieru piekrist. Protams, ka pats vēl gribu braukt un startēt, taču vienmēr esmu domājis sešus, septiņus soļus uz priekšu.

Kā tu uztvēri Edgara komentārus?
Sākumā biju ļoti dusmīgs un bija sāpīgi saņemt tādu dunci mugurā. Līdz pat dienai, kad iznāca tā intervija, domāju, ka esam komandas biedri. Vasarā mums bija ļoti veselīga konkurence. Cīnījāmies, skaitījām rezultātus, kurš labāks vienā vai otrā disciplīnā. Tas pats arī uz ledus – mačojāmies gan estakādē, gan trasē. Tāpēc kaut ko tādu negaidīju. Uzskatu, ka šajā gadījumā nepelnīti tika nomelnota gan federācija, gan es, gan trenera vārds. Treneris dažās lietās Edgaram ticēja vairāk nekā man, un, ja Edgars viņam var iedurt nazi mugurā, tad man ir žēl. Tagad varbūt Sanda acīs no sliktā tēla būšu pārvērties par labo (smejas).

Vai Edgaru no vienas puses nevar saprast, ja reiz viss labākais tiek tev?
Tā nebūt nav. Novinnējām Eiropas čempionātu un tādu pašu slidu komplektu iegādājās Edgaram. Nezinu, vai var teikt, ka viss tika man – par Edgaru vienmēr domāja. Man bija "Singer” četrinieks un arī Edgaram bija "Singer” četrinieks. Visās intervijās Sandis ir minējis, ka abiem tehnika ir vienāda. To ir teicis Sandis, kurš tehnikā ir ģēnijs. Es pat nebaidos teikt to vārdu, jo ne par velti viņu aicina par treneri Itālijā. Mans viedoklis ir tāds: lielie "Ferrari” konstruktori ir paveikuši visu, ko varēja, bet tur ir vajadzīgs vēl kāds ģēnijs, kurš pieliks klāt savas idejas. Prūsis ir atzīts par vienu no zinošākajiem tehnikā. Ja jau Sandis saka, ka tie bobi ir vienādi, tad tie ir vienādi.

Kad pagājušogad uzstādījām pasaules lielāko ātrumu, Edgaram uzreiz tika iegādātas tādas pašas slidas. Ar ko viņš tagad brauca četrinieku mačos? Ar to slidu, ar kuru šogad nobraucām sešus no astoņiem Pasaules kausa posmiem, tostarp bijām otrie Soltleiksitijā un tuvu trijniekam citos posmos. Vai viņam tika iedotas tās sliktākās slidas?

Droši vien pie tām slidām viņš tikai pēc tam, kad biji pagājis maliņā?
Nē, viņš tās varēja ņemt jebkurā brīdī. Es tās pat netaisījos izmantot, jo man nebija pārliecības, ka varu ar tām nobraukt, jo tās ir nedaudz grūtāk vadīt. Vismaz man tā liekas. Tāpēc izvēlējos komplektu, ar kuru pagājušogad nolabojām ātruma rekordu.

Ja mēs runājam par tekstu: "Viss Miņinam!”, tad tikpat labi varam teikt, ka vāciešiem kaut kas nestrādā federācijā, jo viņiem viss labākais tiek Langem. Tāpat varam teikt par krieviem, jo viņiem Zubkovs vienīgais brauc ar jauno bobu un labākām slidām. Kāpēc amerikāņiem viss tiek Holkombam? Šveiciešiem, piemēram, par Ivo Ruega stūmēju kļuva Beats Hefti, kurš pats ir pilots. Tātad viss tiek Ruegam. Tad jau sanāk, ka pasaules vadošajām federācijām kaut kas nav kārtībā. Acīmredzot Edgars grib nomainīt kārtību visā pasaulē!

Visu laiku esmu domājis tā: labāk, lai ir viena spēcīga ekipāža, un viena, kas attīstās un iet uz augšu. Tas ir tikai labi, ja otrā ekipāža pievelk pirmajai un abas turas desmitniekā. Man bija milzīgs gandarījums, ka pagājušogad Altenbergā abi iekļuvām sešniekā – Edgars bija piektais, bet mēs – ceturtie. Likās, ka beidzot sāksim savā starpā rīvēties. Diemžēl nesanāca.

Divniekos viņš tevi tobrīd pastāvīgi bija priekšā.
Divniekos mēs mocījāmies ar tehniku, daudz eksperimentējām, un viņš bija kļuvis par Latvijas pirmās ekipāžas pilotu. Kāpēc viņš to nenoturēja līdz galam? Tobrīd mums tehnikā nebija nekādas atšķirības.

Taču tas bobs, kas tika iegādāts, tika tev...
Jā, bet ar to bobu es nespēju tikt pie otrā brauciena. Kad mums tās kamanas atveda, Prūsis saķēra galvu. Bija tāda sajūta, ka to licis kopā kāds biroja darbinieks. Tajā brīdī, kad bobs tika pirkts, tirgotājs pateica: "Ja tu neņemsi, pārdošu to citam, jo man rindā jau stāv četri cilvēki.” Tikai tad, kad Sandis to pārmetināja, bobs aizgāja. Sākumā nekādi netiku Edgaram garām, bet aizbraucām uz treniņnometni Vankūverā, un manas domas izmainījās. Pēc Vankūveras sapratām, ka cits bobs nav vajadzīgs, jo ar divnieku sasniedzām vienu no lielākajiem ātrumiem un katru dienu bijām trijniekā. Lange bija turpat blakus. Jau intervijās pirms sezonas minēju, ka nebiju gaidījis, ka divnieks tā ies Vankūverā. Tāpēc sezonas laikā ar to divnieku nekas radikāli netika eksperimentēts, jo galvenais, ka tas nesās Vankūverā. Uzskatu Edgars olimpiādē nenobrauca augstāk par savu spēju līmeni. Dažreiz Edgars pieļāva kļūdas, bet tik un tā bobs slīdēja labi. Varbūt paveicās, ka daudzi nokrita, bet tik un tā malacis, ka ieguva astoto vietu. Tas viņam būtu labs atskaites punkts un pozitīvs atspēriens, bet kā būs turpmāk, tas atkarīgs no viņa un no federācijas.

Maskalāns uzsvēra, ka ne ar ko nav sliktāks par tevi. Kāds ir tavs viedoklis šajā jautājumā?
Es to ļautu izvērtēt citiem cilvēkiem, kas seko līdzi bobslejam. Vajadzētu sarīkot aptauju. Edgars saka, ka viņam netika dota iespēja, bet mums taču ir treneris ar augstu kvalifikāciju un lielu pieredzi bobslejā. Viņš zina, kuram pilotam jābūt pirmajam, bet kuram – otrajam. Un kurā brīdī pilotiem jādod iespēja noskaidrot, kurš ir labākais. Šajā gadījumā viņam nav ko vainot federāciju; ja viņš uzskata, ka ir notikusi kāda kļūda, lai vaino treneri. Pirms diviem gadiem Turīnā pilotiem tika dota iespēja. Sacentās Maskalāns, Arhipovs un Kotāns, un Maskalāns pierādīja, ka viņš ir pelnījis būt otrais pilots. Viņam tika iedota tehnika un iespējas. Ja viņš treniņos gāja man garām, viņš taču varēja iet pie trenera un prasīt, lai liek viņu par pirmo numuru.

Man nepatīk sevi vērtēt un negribu tagad teikt, ka biju daudz labāks. Fiziski es no viņa mazu daļiņu atpaliku, bet sezonas vidū mēs novienādojāmies. Braukšana ir jāvērtē trenerim, un domāju, ka tas arī tika izdarīts.

Pie Prūša tev droši vien blata nav...
Man pavisam noteikti nav bijis blata. Visu esmu panācis tikai ar darbu un spītu. Bijušas reizes, kad viņš par mani ir šaubījies. Kad tika nopirkts jaunais divnieks, bija pārdomas, vai kamanas dot man vai Maskalānam. Nedomāju, ka Edgaram šajā ziņā būtu jāapvainojas uz federāciju, jo iespējas tika dotas arī viņam. Par ekipāžas komplektāciju: uzskatu, ka ne tikai trenerim, bet arī sportistam jādomā par savu ekipāžu. Tev jābūt komandas vadonim, nevis ik pa brīdim tā jānomelno. Zinu, ka sezonas laikā bija brīži, kad komanda uz viņu bija apvainojusies.

Pēdējā mēneša laikā tev sanācis izbaudīt dzīves skaudro realitāti – iepriekš par tevi jūsmoja un cēla gaisā, bet viena neveiksme, kas būtībā radās uz veselības rēķina, un daudzi izmanto iespēju tevi nomelnot.
Es pat neteiktu, ka daudzi. Redzu tikai vienu cilvēku, kurš to ir darījis. Šajā gadījumā bobsleja saimes vārdā esmu parādā lielu atvainošanos visiem atbalstītājiem un līdzjutējiem. Diemžēl mums ir parādījies kāds pēc kura teiktā var secināt, ka Latvijas bobslejā notiek tas pats, kas Latvijas basketbolā. Man jāatvainojas viņu priekšā, ka ir radīts šāds iespaids. Cik sapratu, Edgars taisās iet projām, tāpēc atļāvās pateikt visu, ko domā. Pieļāvu, ka viņam kaut kas ir sakrājies par vienu citu lietu, kas gan nav saistīta ar bobsleju, bet izrādās, ka viņš iedur nazi mugurā man, Prūsim, federācijai un mūsu atbalstītājiem. Tas ir nepatīkami.

1 2 49 komentāri
Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja

 +12 [+] [-]

, 2010-03-10 15:56, pirms 8 gadiem
Maskalans pateica, kā ir ,lai arī skarbi, bet vismaz ko domā!!

 +19 [+] [-]

, 2010-03-10 15:58, pirms 8 gadiem
Teicu, ka pec intervijas Minins ar Maskalanu vairs nebus draugi...

 +50 [+] [-]

, 2010-03-10 16:00, pirms 8 gadiem
Jāni nevajag nevienam atvainoties, veseliba ir pirmaja vieta.
Un tu jau pats cinies ar finansejumu gan Sočos tiksi atalgots ar augstako godalgu

 +12 [+] [-]

, 2010-03-10 16:04, pirms 8 gadiem
Tak neklausies to Maskalanu,ko vinsh var bukset,butu trenejies,kad klus labaks par tevim tad ari vares te tadus skalus pazinojumus barstit!!
Turies Janka,mes ar tevim!!!

  -2 [+] [-]

, 2010-03-10 16:07, pirms 8 gadiem
matens123 rakstīja: tas ir taisniba
Latviešu valodu iemācies

  +2 [+] [-]

, 2010-03-10 16:10, pirms 8 gadiem
Jau biju aizmirsis par šo stāstu.. Skumji.., ko citu lai vēl saka!

  +1 [+] [-]

, 2010-03-10 16:13, pirms 8 gadiem
viedoklis rakstīja: Jā, jā-un pirmajā formulā labākais ir Šūmahers...

Iemetiet viņu kkādā pakaļas komandā-un tad redzēsim, kas ir kas...

Felipe arī bija nekas, kamēr sarkanajos neielīda...
Šogad redzēsim

Mjā, radās iespaids, ka visi trīs (Miņins, Maskalāns, Prūsis) savā starpā kašķējas Nedomāju, ka tas nāk par labu.

  +1 [+] [-]

, 2010-03-10 16:13, pirms 8 gadiem
Es nesaprotu,daudzi aizstav Maskalanu,es par vinu dzirdeju tikai ka par statistu visas sacensibas,bet kad Mininam operaciju veica un nevar vinhs piedalities,ta shis grib Minina bobu,stumejus sec savakt un izskatijas ta ka Mininu aizvietot grib,netikai OS,bet visspar,isti nepiepuloties dabut vissu labako,drankis tads! Trenejies,pieradi sevi!Minins ari bija otrs,bet ar savu darbu,neatlaidibu saniedza shos augstumus!!!

  +7 [+] [-]

, 2010-03-10 16:14, pirms 8 gadiem
Domāju, ka tagad Prūsim būtu jasaka savs galavārds! Neviens cits šo putru nevar izstrebt. Prūsim bija/ir jāzina, kas notiek komandā. Lai tagad paskaidro. Gan sportistiem, gan līdzjutējiem. Bet šaubos, ka šie nesmukumi nāks par labu Latvijas bobslejam...

 +16 [+] [-]

, 2010-03-10 16:15, pirms 8 gadiem
tur pareizi Jānis saka, ka Prūsis jau nu točna zin kurš ir labākais pilots, nevis Maskalāns pasaka ''Es esmu tikpat labs, vainīga ir tehnika, Miņins nestrādā ar pilnu atdevi, tāpēc es esmu pelnījis 1 pilota vietu.''
Pilnībā piekrītu Jānim.

  -4 [+] [-]

, 2010-03-10 16:16, pirms 8 gadiem
Vecasi slikuma mais !!

  +3 [+] [-]

, 2010-03-10 16:16, pirms 8 gadiem
"Pēdējā mēneša laikā tev sanācis izbaudīt dzīves skaudro realitāti – iepriekš par tevi jūsmoja un cēla gaisā, bet viena neveiksme, kas būtībā radās uz veselības rēķina, un visi izmanto iespēju tevi nomelnot."
Par ko tas žurnālists runā? Kurš tad nomelno Miņinu? Kurš viņam ir ko pārmetis, izņemot Maskalānu? Muļķis.

  +3 [+] [-]

, 2010-03-10 16:16, pirms 8 gadiem
..nu gan gara (bet laba) intervija; bet interesanti..
..katrā ziņā neviens šeit nav enģelītis un katram sava vaina jāuzņemas..
..cerams būs mums bobslejā, kas turpina tradīcijas un paliek augstākajā līmenī, jo tam tomēr ir visi priekšnoteikumi..

 +15 [+] [-]

, 2010-03-10 16:17, pirms 8 gadiem
Miņins mums visiem ir sagaadaajis daudz vairaak pozitiivu emociju ar saviem rezultaatiem nekaa Maskalaans ar saviem nerezultaatiem un tukshu muldeeshanu.

     [+] [-]

, 2010-03-10 16:17, pirms 8 gadiem
viedoklis rakstīja: Jā, jā-un pirmajā formulā labākais ir Šūmahers...

Iemetiet viņu kkādā pakaļas komandā-un tad redzēsim, kas ir kas...

Felipe arī bija nekas, kamēr sarkanajos neielīda...
Felipe arī tgd ir nekas, kaut kādas uzvaras ir savācis, vicečempions, bet tādas lietas neviens neatceras. čempions ir Kimi un to visi atcerās.

  +1 [+] [-]

, 2010-03-10 16:20, pirms 8 gadiem
normiic rakstīja: Domāju, ka tagad Prūsim būtu jasaka savs galavārds! Neviens cits šo putru nevar izstrebt. Prūsim bija/ir jāzina, kas notiek komandā. Lai tagad paskaidro. Gan sportistiem, gan līdzjutējiem. Bet šaubos, ka šie nesmukumi nāks par labu Latvijas bobslejam...
Nu ja Prūsis ir tāda princese, ka nespēj tikt galā, lai iet pie itāļiem, tur viņam neviens neko pretī neteiks. Atklāti sakot, skatoties sporta studijas un lasot intervijas, par Prūsi nerodas tas labākais iespaids, tīri no cilvēciskā viedokļa- noslēgts, aizkaitināts par kādu viņam neinteresējošu jautājumu, ass atbildēs. Bet tādi ir tie ģēniji

 +11 [+] [-]

, 2010-03-10 16:26, pirms 8 gadiem
Maskalāns savā intervijā teica, ka uzskatījis Miņinu par draugu līdz brīdim, kad Miņins Vankuverā kaut ko izdarījis.
Kāds nezin ko tad īsti Miņins izdarīja, kas lika Maskalānam teikt to ko viņš pateica?
Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja
Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja

  +2 [+] [-]

, 2010-03-10 16:42, pirms 8 gadiem
Kaut kā joprojām vairāk gribas ticēt Maskalānam. Miņins te kruķī strelkas uz to, ka Maskalāns brauc virsū Prūsim, bet Maskalāns nepārprotami savā intervijā pateica, ka ne jau Prūsis, bet Miņins ir pi****.
Un esmu gandrīz drošš, ka ne jau Maskalāna dēļ Prūsi nestrādās ar LV izlasi, jo kā parādīja olimpiāde, tad Miņinam treneris nav vajadzīgs, jo viņš ir NEVADĀMS auns.
Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja

     [+] [-]

, 2010-03-10 16:59, pirms 8 gadiem
viedoklis rakstīja: Jā, jā-un pirmajā formulā labākais ir Šūmahers...

Iemetiet viņu kkādā pakaļas komandā-un tad redzēsim, kas ir kas...

Felipe arī bija nekas, kamēr sarkanajos neielīda...
Nu Shumis saka Benetona kad vel Senna brauca un kad Benetons bija labi, ja viduveja komanda un tad vins turejas pirmaja sesinieka pateicoties savai meistaribai galvenokart. Ta pat ka pieminetais Senne, kas ar sliktaku autinu cinijas par pirmo vietu ar taja bridi specigi labakajam Williams formulam. Ta ka salidzinajums isti nevieta...

  +2 [+] [-]

, 2010-03-10 17:01, pirms 8 gadiem
kā jau senāk teicu- var saprast Edgaru, nevienam negribas būt par 2. numuru. bet tas, ka esi 1., jāpierāda ar darbiem, ne ar muti. neba nu Miņinam arī uzreiz bija viss pats, pats.
žurnālistiem ir jāpārstāj viņiem uzmākties un večiem ir beidzot jāapsēžas pie sarunu galda un jāizspriež nākotnes perspektīvas, pēc tam paziņojot par saviem lēmumiem sabiedrībai. un vispār tikai piecītis (t.i. 5 Ls naudaszīme) patīk visiem , reti kurš cilvēks var patikt visiem
Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja

  +1 [+] [-]

, 2010-03-10 17:39, pirms 8 gadiem
polārlācēns rakstīja: Teicu, ka pec intervijas Minins ar Maskalanu vairs nebus draugi...
vai tad bija varianti???

  +4 [+] [-]

, 2010-03-10 17:43, pirms 8 gadiem
Miņins loģiski visu izvērtēja. Prieks, ka kāds spēj visu uztvert racionāli. Nebiju šaubījies par Miņina gudrību, bet par to, ka viņš ir loģiski domājošs nezināju. Maskalāns izteica savu sāpi un komentāros bija baigais atbalsts - redz Miņins neesot pelnīti saņēmis balvu "Gada sportists", jo nepietiekami trenējās, halo vai man vienīgajam nešķiet, ka tas ir aplams arguments ? Balvu piešķir par sasniegumiem, nevis par atdevi treniņos.
Ja Maskalāns aizies prom protams būs žēl, jo potenciāls viņam ir, bet no otras puses - Prūša un Miņina konfliktos nav nepieciešams trešais liekais... tur vajag cilvēku ar Gūta raksturu.
Man ir tāda nojauta, ka izlasē paliks gan Prūsis, gan Miņins un komanda, bet Maskalāns aizies prom un par 2. pilotu kļūs Arhipovs.

  +7 [+] [-]

, 2010-03-10 17:45, pirms 8 gadiem
oscarsq rakstīja: vai tad bija varianti???
Miņins izlasot Maskalāna teikto varēja noteikt - "Nu, ja Edgaram taisnība, es, taču tikai dēļ tehnikas tik labs esmu." Viņi aspkautos un nākamsezon samainītos ar tehniku un dzīvotu laimīgi līdz mūža galam. Vēl šobaldien pa trasi abi divi draugi brauc, sasmaidās un priekā sauc - Hei!

  +3 [+] [-]

, 2010-03-10 18:29, pirms 8 gadiem
nu nezinu kur tad minins bijis labaks prusis aizgaja un tani bridi minins bija otrais un vis tehnika tika vinam un maskalans tik vareja meginat kada posma kad mininam negaja kaut ko pasakt taka nevajag te teikt minins visu sasniedzis neko nav sasniedzis ra tadiem stumejiem ari maskalans raditu labaku rezultatu taka abi vainigi un visvairak treneris.

  +1 [+] [-]

, 2010-03-10 18:36, pirms 8 gadiem
Paldies par šo interviju! Mazliet tapa skaidrāka situācija un nākotnes
perspektīvas. Ceru, ka gan nauda atradīsies un arī Prūsis ar Miņinu
spēs vienoties kopīgam darbam, un viss šogad ieguldītais lielais darbs
atmaksāsies nākamajās sezonās. Dažreiz tādi konflikti liek paskatīties
uz lietām no malas un atrast to pareizāko risinājumu. Ļoti gribu ticēt, ka šī būs tā reize.

  -3 [+] [-]

, 2010-03-10 18:49, pirms 8 gadiem
Atkal populārā "dunča duršana mugurā". Ēriks Jēkabsons pret Repši- otrā daļa.

  +2 [+] [-]

, 2010-03-10 20:21, pirms 8 gadiem
nu nav tas minins gada labaakais sportists edgaram bij taisniiba !!!!

     [+] [-]

, 2010-03-10 20:22, pirms 8 gadiem
Harington rakstīja: Jāni nevajag nevienam atvainoties, veseliba ir pirmaja vieta.
Un tu jau pats cinies ar finansejumu gan Sočos tiksi atalgots ar augstako godalgu
common veci nu nebuus vinam nekadas godalgas so4os , esi reaals
Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja

  +6 [+] [-]

, 2010-03-10 20:36, pirms 8 gadiem
isti letinji taa dara,dirsh viens par otru
1 2 49 komentāri

Tev jābūt autorizētam,