Sirmais un Mūze jauna ceļa sākumā

"Trenere paveica ļoti labu darbu, pateicoties viņai tiku uz Londonas olimpiskajām spēlēm, taču ir jāsaprot, ka pēdējā laikā es stagnēju, bet to ļoti nevēlos," skaidro Līna Mūze, kurai 4. decembrī apritēs 22 gadi. "Ir jāveltī finanšu resursi, lai kaut ko sasniegtu. Bija arī citi varianti, bet, ņemot vērā, ka Somijai pēdējos gados šķēpmešanā rezultāti arvien uzlabojas, izšķīros par labu Kimmo Kinnunenam."

"Par to biju domājis jau labu laiku, kopš 2012. gada, taču Latvijā nav Eidukas līmeņa treneru. Jā, ir Gints Palameiks, taču tad būtu jābrauka uz Talsiem un tas būtu grūti izdarāms," norāda Zigismunds Sirmais. "2013. gadā gāja normāli, izdevās uzvarēt Eiropas U23 čempionātā Tamperē. Arī šogad rezultāts gāja uz augšu, taču nebija stabilitātes. Bija viens metiens 86 metru tālumā, bet tas arī viss. Nejutu izaugsmi un par to runāju ar treneri. Nolēmu, ka kaut kas ir jāmaina un tas jādara tieši tagad - divus gadus pirms olimpiādes, nevis pēdējā sezonā, kad neko mainīt vairs nebūs iespējams."

Līna piekrīt, ka pienācis brīdis "tagad vai nekad". Viņa uzsver, ka vēlas pagātni atstāt aiz muguras un sākt visu no jauna. "Kinnunens ir labs treneris, turklāt viņš piesaista arī citus speciālistus, viņam ir pieejami visi jaunākie mērinstrumenti un tehnoloģijas, kas palīdz izvērtēt spēku, ātrumu un šķēpa lidojuma trajektoriju. Jau pirmajā treniņnometnē viņš mums sīki un smalki pastāstīja, kādēļ šobrīd nemetam tālāk."

Zigismunds piebilst, ka Kinnunens māca nevis konkrētu šķēpa mešanas tehniku, bet gan strādā ar katru individuāli un ļauj katram izmantot sava ķermeņa stiprās puses. "Pirmais, ko treneris pateica, bija - ja paši sevi nepasargāsiet, tad neviens cits jūs arī nepasargās, tādēļ ir jādomā līdzi un nedrīkst sevi pārpūlēt. Štangu cilāt mums nevajadzēs, jo fiziski esam pat stiprāki par Somijas šķēpmetējiem," jaunā trenera teikto atstāsta Līna.

Latvijas sportisti turpmāk trenēsies Somijā, kur apstākļi sportošanai ir nesalīdzināmi labāki. "Vienā pilsētā ir divas, trīs manēžas, kurās viss ir pieejams, kamēr Rīgā mums nākas trenēties četrās dažādās vietās. Turklāt ziemā mums nav kur mest šķēpu. Vienīgā vieta ir Olimpiskais sporta centrs, bet tur darbojas Eiduka ar Sintu Ozoliņu-Kovalu un Aneti Kociņu. Sanāk, ka uz Latviju atbraucam tikai, lai nokārtotu mācības. Ar pasniedzējiem jau esam visu sarunājuši," stāsta Mūze.

Uz jautājumu, vai kādudien nebūs jāizšķiras - pārstāvēt Latviju vai Somiju, Līna atbild noraidoši. "Latvija man ir sirdī, es nespētu startēt zem citas valsts karoga." Arī Zigis saka, ka šādu domu pat nav apsvēris. "Ja piedāvātu, tad arī domātu, taču šobrīd tas nav aktuāli."

Skaidrs, ka somu trenere atalgojums nav nekāds lētais prieks. Ja Latvijas Olimpiskā vienība sportista trenera izdevumiem atvēl 6 000 - 7 000 eiro gadā, tad Somijā treneris šādu algu saņem mēnesī. "Protams, Somija ir dārga zeme un tas ir mīnuss. Mēs izstāstījām par savām maksimālajām iespējām un viņš piekrita. Viņam ir prieks par iespēju ar mums strādāt, tādēļ nauda nebija primārais. Protams, ar laiku naudas nozīme droši vien pieaugs. Cerams, ka viss izdosies," saka Sirmais.

Abi jaunie sportisti ir vienisprātis, ka tas ir tikai mēģinājums un pārliecības par veiksmīgu sadarbības rezultātu viņiem nav. "Taču, ja nepamēģināsim, tad neuzzināsim. Galvā šobrīd viss ir sakārtojies, tādēļ jātēmē augstāk. Varbūt, ka pieļaujam kļūdu, taču ir jāmēģina," pārliecināta ir Līna.