Blogs: 15 dienas Parīzē. Kas to būtu domājis...

Mana „Grand Slam“ turnīru pieredze nav bijusi pārāk raiba – tālāk par Parīzi neesmu ticis. 2010.gadā pirmo reizi devos turp, trīs gadus vēlāk Francijas galvaspilsētā viesojos otro reizi, bet šogad trešo. Trīs lietas labas lietas. Visus iepriekšējos gadus un arī šoreiz manas vizītes ilgums bija atkarīgs no Ernesta Gulbja snieguma „Roland Garros“ kortos. Tieši notikumi ap Ernesta spēli un viņa sacītais pēc mačiem ir tas, kas piesaista Latvijas līdzjutējus.

Tieši tāpēc pirmais lielais „Paldies“ man jāsaka tieši viņam. Nebija daudz tādu, kuri ticēja, ka, spēlējot uzreiz pēc Nicas turnīra, latvietis kaut ko spēs izdarīt arī Parīzē. Protams, izloze šoreiz bija pateicīga, lai Ernests ieskrietos. Un ieskrējās tā, ka sasniedza karjeras labāko sasniegumu, viena turnīra ietvaros pieveicot gan Rodžeru Federeru, gan Tomašu Berdihu. Var jau teikt, ka Berdihs ceturtdaļfinālā spēlēja vāji vai pat „neieradās uz spēli“, tomēr vienmēr jāatceras, ka tenisu spēlē abās tīkla pusēs. Un šis nevarīgums kā spēles ziņā, tā psiholoģiski bieži vien rodas no lieliska sāncenša snieguma.

No sešām Ernesta spēlēm turnīrā man atmiņā visvairāk paliks uzvara pār Federeru. Vairāk nekā trīs stundu ilgas satraukuma skudriņas mača laikā, kas nepāriet līdz pat vēlam vakaram. Kā jau ierasts, Gulbis bija interesants žurnālistiem pēcspēles preses konferencēs. Vienīgi pēc uzvaras pār argentīnieti Baņi viņam nebija jāatbild angļu valodā – ārzemju mediji bija pieteikušies runāt ar Ernestu, taču tieši šajā brīdī viņiem bija iespēja tikt pie lielāka loma – savos iespaidos par 2.kārtas neveiksmi dalījās Serēna Viljamsa. Ar mani Ernests runāja pēc katras cīņas, arī pēdējās, kad nogurums (kā fiziskais, tā emocionālais) lauzās ārā pa visām vīlītēm. Tāpat sarunas neatteica austriešu treneris Ginters Bresniks – šī komanda tiešām izskatās pēc tādas, kas pie 10.vietas neapstāsies.

Otrais „Paldies“ Sportacentrs.com vadībai, kas vispirms mudināja mani doties uz šo turnīru, bet pēc tam pagarināja komandējumu līdz pat turnīra beigām (ticiet man, Parīze nemaz nav lēta – par naktsmītnēm vien nācās šķirties no teju 1000 eiro). Esot 13 dienas turnīrā var šķist, ka nekādas jaunas emocijas pēdējās divās dienās vairs nenoķersi, tomēr fināli paliek fināli. Īpaši emocionāls manā skatījumā bija dāmu turnīra izšķirošais mačs. Tas bija augstvērtīgs kā spēles kvalitātes ziņā, tā emocionālajā. Turnīra otras lielākās skudriņas pārskrēja tieši dāmu fināla laikā, kad praktiski viss stadions sauca Simonas (Halepas) vārdu. Lai arī neesmu to tiem emocionālākajiem cilvēkiem, tomēr klātienē skatoties gan dāmu, gan vīru turnīru apbalvošanas ceremoniju acīs nedaudz sarausās prieka asaras (tenisa sakarā neklātienē tas bija noticis tikai vēl reizi – pēc Kimas Klijstersas triumfa „US Open“ 2009.gadā). Sekojot līdzi klātienē, apmeklējot preses konferences tu zināmā mērā satuvinies ar spēlētājiem un vairāk izproti šī apbalvošanas brīža svarīgumu.

Neaizmirstams brīdis paliks jautājuma uzdošana Rodžeram Federeram. Lai arī preses konferencēs nereti piedalījās vismaz 50 žurnālisti (uz pēdējām spēlēm jau vairāki simti), tomēr arī tur valda zināma hierarhija – būtībā 90% jautājumu uzdod vienu un to paši 10 cilvēku grupiņa. Lai ielauztos šajos 10% vajag ne vien veiksmi, bet arī gribassparu. Pēc Ernesta uzvaras pār Rodžeru man tas izdevās, turklāt Šveices tenisa leģenda vēl lūdza precizēt jautājumu, pirms atbildēja acīs skatoties. Jautājumu adresēju arī Ernesta treniņu partnerim Dominikam Tīmam, taču tur šī konkurence bija krietni mazāka.

Savi iespaidi ir gan no ratiņtenisa skatīšanās klātienē (vienkārši apbrīnoju šos cilvēkus), gan apmeklējot nu jau par leģendām dēvēto sportistu mačus (Santoro, Ivanisevičs, Makenrojs, Navratilova) un emocionālās junioru cīņas (žēl, ka bez uzvarām palika Aļona Ostapenko). Pirmajos divos Roland Garros kortu apmeklējumos tas nebija izdevies.

Trešais „Paldies“ tiek tiem latviešiem, kas bija uz vietas Parīzē un palīdzēja dienas vai vakarus padarīt nedaudz saistošākus. Pirmo Ernesta spēļu laikā sēžot kopā ar viņiem varēju justies kā fans (preses ložā aplaudēt nedrīkst – par to tiku brīdināts mačā pret Berdihu), vakaros izdevās iziet arī ārpus mājas, apmeklējot dažus no Parīzes slavenākajiem tūrisma apskates objektiem vai vienkārši paēdot vakariņas. Vienam pašam izturēt šīs dienas būtu krietni grūtāk.

Sarunās ar viņiem ieguvu vēl papildus iespaidus, ar ko dalīties tālāk. Un te nonākam pie vēl viena „Paldies“. Tas tiek jums, kas šo visu lasīja gan Sportacentrs.com, gan Twitter.com. Bez jūsu jautājumiem, komentāriem, ieteikumiem un vēlmes uzzināt šis izbrauciens arī būtu blāvāks. Ceru, ka vismaz daļai ir radusies vēlme kādreiz doties uz tenisa svētkiem Parīzē. Ir tā vērts!

P.S. Protams ir nedaudz žēl, ka garā komandējuma dēļ ir saņemti divi tehniskie zaudējumi LTAL turnīrā. Ceru, ka kaut kas no redzētā noderēs manā čaiņika tenisa karjerā. Uz šī gada Vimbldonas turnīru nedošos vairāku apsvērumu dēļ, bet galvā joprojām virmo ķecerīga doma pirmo reizi viesoties aiz okeāna - augusta beigās Ņujorkā startēs „US Open“...

Iepriekšējie "French Open 2014" blogi

Blogs: Diena pirms "Grand Slam" pusfināla....
Blogs: Ceļā uz pusfinālu preses ložā aplaudēt...
Blogs: Par pacietību un uzmanību
Blogs: Satraukuma pilnais 1.jūnijs
Blogs: Tenisa drāmu laiks
Blogs: Latviešu iespaidi un Gulbja serve
Blogs: Par žurnālistiem un Eifeli
Blogs: Matoseviča un Brauna izrāde, stāsts par...
Blogs: Gulbis uzvar lietainā dienā
Blogs: Svētdiena - iesildīšanās Parīzē