„Dinamo” dalība PSRS čempionāta izslēgšanas cīņās 1988. gada pavasarī kļuva par bērnības spilgtāko piedzīvojumu sportā. Atceros, kuras spēles vēroju klātienē un fantastisko sajūtu, kad vairāki tūkstoši cilvēku dziedāja „Sarauj-sarauj, sarauj-sarauj, ēēē, Latvija!”. Tieši tajā pavasarī kļuvu par kaislīgu sporta spēļu līdzjutēju.

1987./1988. gada sezonas laikā – paldies tēvam! – regulāri tiku ņemts līdzi uz „Dinamo” spēlēm arēnā, kuru šodien apdzied vairs tikai „Labvēlīgā tipa” dziesmā – Rīgas Sporta pili. Vēlāk, jau Baldera saimniekošanas ērā, tur tiku pie Dr. Alban albūma ieraksta kasetē un vēroju, kā Latvijas basketbolisti uz slavenā „Toronto” parketa sagrauj Eiropas čempionus vāciešus. Nostaļģijas nav, jo īsti atmiņā palicis tikai jau minētais pavasaris.

Togad cīņas uz ledus bija ne mazāk spraigas par politiskajiem notikumiem. Kamēr 1987. gada 14. jūnijā cilvēkus aizdzina no Brīvības pieminekļa, bet 23. augustā „Trīs zvaigznes” no apkārtnes norobežoja gan satiksme, gan miliču ķēdes, gan ūdensmetēji, Sporta pilī Latvijas vārds izskanēja arvien skaļāk. Tas nekas, ka „Dinamo” sastāvā iebraucēju no Iekškrievijas bija divreiz vairāk nekā šodien leģionāru, atbalsts un emocijas bija īstas. Vienus no sāncenšiem izdevās sagraut ar 12:3 un, esot klātienē, vienaldzīgam palikt nebija iespējams.

Vairākkārt biļetes izdevās dabūt, pērkot no rokas vai pie dienesta ieejas un spēles pavadot stāvvietās Krišjāņa Barona ielas pusē, taču tribīnēs visas neērtības aizmirsās. Pusfinālā rīdzinieki mērojās spēkiem ar Berijas savulaik balstītā „Dinamo” nosaukuma līdziniekiem no impērijas galvaspilsētas Maskavas un izcilu sniegumu rādīja 21 gadu jaunais Artūrs Irbe. Topošā Sanhosē „Sharks” un Latvijas valstsvienības „mūra” panākumi bija tik labi, ka „Arča” izkonkurēja februārī Kalgari ziemas olimpisko spēļu zelta medaļu ieguvušo Vitāliju Samoilovu. Mājas spēlē ar viesiem no Maskavas Irbe rādīja brīnumus, nosargājot savu cietoksni neieņemtu. 2:0, uzvara sērijā un fināls pret Maskavas ACSK.

Āāācēeskā, komanda vislabākā – no fināla atceros šādu dziesmiņu, kas bija pārveidota „Tā, lūk, runci mēs iestādījām dobītē” (Credo?) versija. Te vairs pārsteigumu nebija, pirmajā spēlē tika saņemts pamatīgs kāviens 3:7. Uz sacensībām nākamajā dienā klātienē neizdevās tikt, tāpēc sajūsmas bļāvieni Kārļa Marksa (tagad Ģertrūdes) ielā skanēja jau pie TV ekrāna. „Dinamo” gandrīz atkārtoja pirms nedēļas paveikto, līdz trešās trešdaļas otrajai pusei panākot divu vārtu pārsvaru 2:0. Larionovs 58. minūtes sākumā vienus vārtus atguva, padarot rezultāta starpību slidenu, tomēr uzvaru izdevās nosargāt.

Sērijā labāki tomēr bija tolaik gandrīz neuzvaramie „armijnieki”, faktiski PSRS izlase. „Dinamo” spēlētāju kaklos gūlās sudraba medaļas, bija sasniegts lielākais panākums četrdesmit okupācijas laiku hokeja gados. Papildus tautas atzinībai „dinamieši” balvā saņēma Ziemeļamerikas turneju 1988./1989. gada mijā. Kāda no spēlēm nokļuva arī TV ekrānos un „Dinamo” nekautrējās saplosīt Eņģeļu pilsētas „Karaļus” 5:3, bet 240 tūkstoši nopelnīto dolāru hokejistu makos nenokļuva. Vēlāk „Dinamo” pamatoti nokļuva jauno Brīvības cīņu ēnā, taču skatītāju mīlestība nekur nepazuda un 1997. gadā Latvijas valstsvienība pēc turpat sešdesmit gadu pārtraukuma atgriezās Pasaules čempionāta A divīzijā.

Tāda, lūk, „play-off” cīņu vēsture. Svētdien tiks atvērta jauna lappuse Latvijas hokeja grāmatā. Jādomā, ka Šuplers&Co vēl kādu laiku nedabūs tikt pie bārdas dzīšanas un, cerams, „Gillette” reklāmas Rīgas arēnā neredzēsim.

Animaniacs, Nations of the World (1992. gada YouTube video, laiks, kad Vācija jau bija apvienota, Čehoslovākija gadīja sadalīšanos Čehijā un Slovākijā, bet Latviju animatori vēl nebija pamanījuši)

Betsafe.com Patiesā viedokļa spēle
Dinamo Riga - Dinamo Maskava
13.15	-4.35	21.95
0%	0%	0%
			Visas spēles