Sportists un viedtālrunis: paaudzi raksturojoša iezīme, etiķete un ierobežojumi

Naudas sodi ārstē vislabāk

"Nezinu, vai to var saukt par problēmu. Tagad vienkārši ir tāda paaudze. Neatminos, kam pieder šis teiciens, bet es tam piekrītu – kad tehnoloģijas pārņems pasauli, sāksies cilvēces pagrimums," saka Latvijas basketbola izlases kapteinis Jānis Blūms, piebilstot, ka cilvēki arvien mazāk lasa laikrakstus un grāmatas. "Profesionālajās komandās parasti viss notiek profesionāli – ģērbtuvēs valda klusums, bet, ja sapulcēs iezvanās telefons, tad tiek piespriesti sodi. Tas gan neizslēdz gadījumus, kad spēlētāji skatās telefonā pat maču pārtraukumos. Atēnu "Panathinaikos" komandā sods par telefona iezvanīšanos sapulcē vai tā lietošanu ēdienreizēs bija 300-400 eiro, bet pagājušajā sezonā Permā sods bija 50 eiro. Protams, vienmēr ir izņēmumi, piemēram, ja tev mājās ir apslimis bērns. Iekšējo kārtību parasti nosaka treneris. Pirms dažām dienām atvedu dēlu uz nometni, un treneris uzreiz pateica, lai telefons tiek nolikts malā, vakarā to atkal varēs paņemt. Manuprāt, tas ir tikai normāli, ka bērniem nometnes laikā telefonus ņem nost."

"Domāju, ka visos komandu sporta veidos telefonu izmantošanas politika ir līdzīga. Personīgi es pēc ienākšanas ģērbtuvē telefonu vairs neizmantoju. Vienīgais izņēmums bija tad, kad sievai tuvojās dzemdības," norāda Latvijas hokeja izlases uzbrucējs Kaspars Daugaviņš. Viņš skaidro, ka ikdienā telefonu bieži nelieto, jo viņam tas ir domāts praktiski tikai zvanīšanai, īsziņām un dažreiz ziņu lasīšanai. "Nesaukšu sevi par vecu, bet skaidrs, ka spēlētāji līdz 30 gadu vecumam labāk orientējas viedierīču piedāvājumā un ātri vien spēj atrast dažādas izklaides iespējas. Es to nemāku. Taču skaidrs ir viens – arvien mazāk paliek tādu spēlētāju, kuri lidmašīnās vai autobusos vienkārši uzspēlē kārtis."

Daugaviņš stāsta, ka ikvienā komandā ir savi iekšējās kārtības noteikumi, tāpat viens otru var sodīt arī paši spēlētāji. "Ģērbtuvē telefonu lietot drīkst tikai tas, kurš ir atbildīgs par mūziku. Bet arī viņš vienkārši uzliek mūziku un vairs telefonā neskatās. Sodi par pārkāpumiem mēdz būt dažādi. Protams, visiedarbīgākais veids, kā izārstēt cilvēku, ir ar naudas sodiem. Paši spēlētāji, pieķerot kādu ar telefonu rokās, var pasaukt viņu komandas priekšā un likt kopējā krājkasē iemest simts eiro. Šī nauda vēlāk tiek iztērēta dažādos komandas saliedēšanas pasākumos vai pusdienojot restorānā. Mēdz būt arī kluba vadības piespriestie sodi, kas parasti ir lielāki. Šī nauda drīzāk nonāk atpakaļ pie kluba vadības."

Latvijas hokeja izlases kapteinis šīgada pasaules čempionātā Lauris Dārziņš uzsver, ka viņam kā kapteinim ne ar vienu komandas biedru par šo tēmu nav bijis jārunā. Smagas atkarības šajā ziņā Lauris nav novērojis, turklāt apkārt taču esot kolektīvs, kas patrulē un novērš pārmērīgu viedierīču lietošanu. "Protams, kādam telefons var iezvanīties sapulces laikā, bet tā ir cilvēciska kļūda, aizmirstot izslēgt skaņu. Tādās reizēs paši komandas biedri nobalso par sodu. Ikdienā, ienākot ģērbtuvēs un pārģērbjoties, telefons paliek skapīšos, bet, kad dodies prom no treniņa, atkal vari to lietot. Vienlaikus ir arī gadījumi, kad telefoni tiek izmantoti treniņprocesā, piemēram, ja viedierīce ir sasaistīta ar pulsometru un uz tās tiek saņemta informācija, pēc kuras vari izvērtēt, vai vēl doties uz trenažieru zāli vai beigt treniņu."

Kas spēj nokaitināt Štālbergu?

Latvijas izlašu menedžeris Emīls Toms, kurš dažādos laika posmos strādājis arī "Barons/LMT", "VEF Rīga" un "Ventspils" klubos ieskicē kopīgo ainu. "Ēdienreižu laikā ne klubā, ne izlasē telefoni netiek lietoti. Vienīgais, kuram šādās reizēs drīkst iezvanīties telefons, ir menedžeris, kuram nepārtraukti jākārto dažādi organizatoriskie jautājumi. Pieaugušo izlasē gan nekādu ierobežojumu nav. Nepateiksi taču Kristapam Porziņģim vai Dāvim Bertānam, ka tagad telefonu lietot nedrīkst. Taču viņi ir profesionāļi un paši to kontrolē."

Jauniešu izlasēs ierobežojumu stingrība ir atkarīga no trenera – viens telefonus ņem nost tikai pirms naktsmiera, bet otrs ļauj izmantot tikai stundu dienā. "Pērn pirms Eiropas U18 čempionāta izlasei nometnes pirmajā nedēļā nebija tik strikti ierobežojumi, jo puišiem ticēja uz vārda. Tomēr, tuvojoties turnīram, nācās tos atņemt. Kopumā klubos un pieaugušo izlasēs tas nav tik aktuāli – darbs notiek ar pieaugušiem cilvēkiem, kuriem pašiem jāsaprot, kad var un kad nevar lietot telefonus, turpretī bērnus ir jākontrolē."

"Klubos ierobežojumi atkarīgi no galvenā trenera un iekšējās kārtības noteikumiem. Piemēram, Itālijā par pārkāpumu ir jāpērk picas, bet Krievijā jāmaksā soda nauda," stāsta Toms. "Viennozīmīgi jaunie grēko vairāk, tas nav tikai stereotips. Mūsdienās jau komunikācija vispār risinās praktiski tikai caur telefonu, sazinoties ar draugiem un paziņām citās pilsētās un valstīs. Tāpēc jauniešiem telefonu izmantošana ir jākontrolē. Viņiem mūsdienās puse dzīves aizrit telefonā. Minēšu tikai vienu piemēru – WhattsApp grupas sarakstē ierakstīju jautājumu, uz kuru tikai divu minūšu laikā saņēmu 20 atbildes."

Latvijas vīriešu basketbola izlases ģenerālmenedžeris Artūrs Štālbergs secinājis, ka mobilā tālruņa izmantošana mūsdienās kļuvusi par ļoti aktuālu tēmu gan klubos, gan izlasēs. "No savas pieredzes varu teikt, ka 2013. gadā, kad izcīnījām sudraba medaļas Eiropas U20 čempionātā, treneris Raimonds Feldmanis no visiem puišiem telefonus savāca vienpadsmitos vakarā un atdeva tikai nākamajā rītā. Klubu līmenī šis jautājums ir atkarīgs no kluba vadības un treneriem. Daži nekādus ierobežojumus nenosaka, bet es vienmēr esmu uzstājis uz to, ka ēdienreizēs, komandas sapulcēs un video sesijās telefoni netiek aiztikti. Ēdienreize taču ilgst tikai 20 minūtes un tā ir vismaz kaut kāda iespēja komunikācijai ārpus sporta zāles. Pagājušajā sezonā Liepājā par katru gadījumu, kad sapulcē vai video sesijā iezvanījās telefons, spēlētājs saņēma 50 eiro naudas sodu."

Štālbergs piekrīt, ka šī problēma aktuālāka ir jaunajiem basketbolistiem, kuriem vēl ir jāmācās uzvedības etiķete. Augstākā līmeņa sportisti paši saprotot, cik svarīgs ir naktsmiers, bet par mobilo tālruņu izmantošanu pie pusdienu galda lēmumu drīzāk pieņem galvenais treneris. "Piemēram, kad vēl spēlēju pats, Dušana Ivkoviča vadītā Serbijas izlase pusdienoja absolūtā klusumā. Dažiem treneriem nepatīk, ja telefoni tiek lietoti, braucot uz spēli autobusā, bet citiem nepatīk, ja telefonus lieto pēc zaudējumiem. Taču arī pašiem spēlētājiem ir jābūt intelekta līmenim, lai saprastu, kad var un kad nevar. Personīgi mani spēj nokaitināt situācijas, kurās pēc zaudējuma spēlētāji autobusā skaļi klausās mūziku vai runā pa telefonu un pilnā balsī smejas. Smagākie gadījumi parasti ir ar ārzemniekiem, kuri iedomājas, ka viņiem ir savi noteikumi. Šādos gadījumos slikti ir tas, ka uz šiem niķiem pavelkas arī vietējie spēlētāji."

Nerakstītie likumi un kopīgā etiķete

Rīgas "Dinamo" galvenais treneris Ģirts Ankipāns no vienas puses tajā saskata problēmu, tomēr vienlaikus atzīst, ka mūsdienu tehnoloģijas arī palīdz treniņdarbā. "Skaidrs, ka spēlētājiem nepārtraukti nav jābūt rokās telefoniem. Ir vietas, kur tos var atstāt, jo hokejisti nāk uz darbu trenēties, nevis lasīt ziņas. Klubā ir iekšējās kārtības noteikumi, kurus parasti nosaka galvenais treneris, bet tiem obligāti nav jābūt rakstītiem uz papīra. Tagad jau visiem ir gana moderni telefoni, bet jaunajiem spēlētājiem vēlme turēt tos rokās ir lielāka. Tomēr jāsecina, ka savā karjerā neesmu ar to sastapies, kā ar nopietnu problēmu."

"Ir spēlētāji, kuri pēc treniņa acumirklī tver pēc telefona, bet, ja spēlētājs domā par hokeju un ir pilns entuziasma par savu darbu, tad viņš telefonu rokās nemaz neņems. Profesionāls sportists saprot, ka arī smadzenēm ir nepieciešama atpūta," piebilst Ankipāns.

Latvijas futbola izlases menedžeris Ilvars Rutkovskis piekrīt, ka ierobežojumi atkarīgi no galvenā trenera filozofijas, tomēr vienojošā etiķete ir tāda, ka ēdienreizēs, treniņu laikā un autobusā (izņemot mūzikas klausīšanos ar austiņām), telefoni netiek lietoti. Turklāt tas attiecas ne tikai uz spēlētājiem, bet arī uz komandas vadību. Vienīgais izņēmums varētu būt menedžeris, kuram jākārto dažādi organizatoriskie jautājumi.

"Pēdējā laikā neesmu saskāries ar šo problēmu, jo spēlētāji ir apraduši ar iekšējās kārtības noteikumiem un attiecīgajās vietās telefonus neizmanto. Agrāk par to bija dažādi sodi, pārsvarā ar humora pieskaņu. Taču pamatdoma ir tāda – telefonus izmantot drīkst, taču tie nedrīkst traucēt pamatdarbam. Ja kāds spēlētājs vēlas ielikt sociālajos tīklos bildes no treniņa, tad tas ir jāsaskaņo ar preses nodaļu. Cita lieta – ja tā ir oficiālā fotosesija. Svarīgākais, lai telefona lietošana neietekmē treniņprocesu un nebojā komandas tēlu," piebilst Rutkovskis.

Stojanovičs ierobežo vairāk, Bļugers izceļ Malkinu

"Gandrīz katrs treneris cīnās ar šo problēmu. Ēdienreizēs un sapulcēs var noteikt dažādus ierobežojumus, bet mājās vai viesnīcu istabiņās to kontrolēt nevar. Vienīgais veids, kā ar to cīnīties, ir naudas sodi. Nekas cits nestrādā," pārliecināts ir Latvijas futbola izlases uzbrucējs Valērijs Šabala, kurš klubu karjeras laikā spēlējis dažādās Polijas, Kipras, Čehijas un Slovākijas komandās. "Šķiet, ka lielākais naudassods manā pieredzē ir bijis 100 eiro. Ir bijuši arī smagi gadījumi, kad redzi spēlētāju, kurš šķietami nekad neizlaiž telefonu no rokām. Atzīšos, ka arī pats ļoti daudz laika pavadu telefonā. Kad īsti nav ko darīt, tad piecas reizes vari skatīties vienu un to pašu. Latvijas izlasē ierobežojumi bijuši atkarīgi no treneriem. Pie Mariana Pahara telefonu nedrīkstēja lietot tikai ēdienreizēs, bet pie Slavišas Stojanoviča un iepriekš arī pie Aleksandra Starkova telefonus nedrīkstēja lietot arī autobusā."

Latvijas hokeja izlases un NHL komandas Pitsburgas "Penguins" uzbrucējs Teodors Bļugers uzsver – kad atnāc uz halli un pārģērbies, telefons paliek ģērbtuvē. Nekādu īpašu ierobežojumu "Penguins" komandā neesot – pat ēdienreižu laikā hokejisti var brīvi runāt pa telefonu, ja konkrētajā mirklī tas tiešām ir nepieciešams. "Protams, daži spēlētāji telefonu ņem rokās biežāk nekā citi, bet tā tas notiek ne tikai hokejā, bet vispār pasaulē. Galu galā daži cilvēki, pat braucot ar automašīnu, vairāk skatās telefonā nekā uz ceļu. Pitsburgas komandā visbiežāk telefonā ielūkojas Džeiks Gencels un Jevgeņijs Malkins," atklāj Bļugers.

Līdzīgi kā NHL arī NBA komandās telefonus saprāta un loģikas robežās var izmantot gandrīz jebkurā laikā. Latvijas izlases un Vašingtonas "Wizards" basketbolists Dāvis Bertāns skaidro, ka vienīgais noteikums ir nelietot sociālos tīklus 45 minūtes pirms spēles sākuma, kā arī pēc mača, kamēr nav atbildēts uz visiem žurnālistu jautājumiem. "Arī Eiropā nekādu īpašu ierobežojumu nebija. Tikai tādi, kas ir saprotami ikvienam loģiski domājošam sportistam – piemēram, nelietot telefonu komandas sapulces laikā. NBA ir atrunātas konkrētas soda naudas, kuras gan precīzi nezinu. Bet Eiropā katram klubam bija savi iekšējās kārtības noteikumi. Mana pieredze liecina, ka visos klubos pret šo jautājumu attieksme ir bijusi gana profesionāla. Neesmu piedzīvojis situāciju, kad sapulces laikā kādam iezvanītos telefons. Piemēram, Belgradas "Partizan" komandā visi tik ļoti baidījās no trenera [Duško Vujoševiča], ka ģērbtuvēs sēdēja kā zaldāti."

Dāvis novērojis, ka komandas biedri brīvos brīžus autobusos un lidmašīnās praktiski visu laiku pavada telefonos. Vai nu kaut ko skatoties vai sarakstoties ar draugiem vai ģimeni. "Man pašam riebjas rakstīt īsziņas un runāt pa telefonu, tāpēc rokās to īpaši bieži neturu. Protams, reizēm ieeju sociālajos tīklos, paskatos bildes vai video instagramā, kaut ko palasu tviterī, kas man kļuvis teju par vienīgo ziņu avotu. Arī Latvijas izlasē visi zina, kad var un kad nevar lietot viedtālruņus. Par to pat nav jāatgādina," piebilst Bertāns.