Gutkovskis par uzbrucēja psiholoģiju, sadzīvi un futbola kultūru Polijā

Sarkandaugavā izaudzis futbolists ikdienā spēlē vienā no interesantākajām Eiropas komandām – Ņečečas [uzsvars uz pirmo zilbi] "Termalica". Klubs aizvada spēles miestiņā, kurā dzīvo vien 750 cilvēki, savukārt Ņečečas stadions regulāri sapulcē piecas vai pat sešas reizes vairāk futbola cienītāju. Ziloņi [Ņečečas komandas iesauka] šogad diezgan negaidīti iekļuva Polijas Ekstraklases astotnieka, aiz sevis atstājot tādas komandas kā Plockas "Wisla", Vroclavas "Slask" un Krakovas "Cracovia". Šajā sezonā Gutkovskis kļuva par savas komandas labāko vārtu guvēju, 31 čempionāta spēlē gūstot astoņus vārtus.

Ar kādām sajūtām sagaidi spēli pret Portugāli?
Tagad spēlēsim mājās, tāpēc gribās nospēlēt pēc iespējas labāk. Negribās ielaist tik daudz vārtus, kā tas bija Portugālē. Kādus gribētos arī iesist. Šo spēli ļoti gaidām, jo būs daudz līdzjutēju, kuri atbalstīt mūsu komandu.

Kā skaties uz savām izredzēm doties laukumā?
Viss ir atkarīgs no manis. No tā, kā es pierādīšu sevi treniņos. Iespējams, te vajadzēs arī veiksmi [lai dotos laukumā]. Nometnes sākumā katram ir izredzes doties laukumā.

Pēdējo spēli Polijas čempionātā tev bija jāizlaiž diskvalifikācijas dēļ [Vladislavs sakrāja četras dzeltenās kartītes – aut.]. Tāpēc prasu, kad ieradies Latvijā un kā turēji sevi formā līdz izlases treniņnometnei?
Visu nedēļu līdz sestdienai [3.jūnijs – aut.] es trenējos Polijā. Viņiem [komandai] bija pirmsspēles treniņš sestdienā un pēc tam komanda aizbrauca uz Krakovu [pēdējā kārtā "Termalica" izbraukumā uzvarēja kādreiz vareno "Wisla" – aut.]. Pēc treniņa es uzreiz devos mājās. Svētdienā man bija brīvdiena. Labi, ka vienu dienu varēju pavadīt mājās kopā ar ģimeni, jo gandrīz pusgadu viņu nebiju redzējis.

Uz Poliju ģimene nebija ciemos?
Brauca, bet tas bija pirms Jaunā gada. Atbrauca pie manis un apmeklēja divas spēles. Biju priecīgs, ka atbrauca vectēvs un vecmamma kopā ar brāli un māsu.

Tātad Polijas čempionāta pēdējo kārtu baudīji pa televizoru.
Skatījos un atbalstīju savu komandu, kura izcīnīja uzvaru. Diemžēl palikām astotajā vietā [pēdējā kārtā bija iespēja pacelties uz septīto – aut.]. Bet nekas, jo sezonas uzdevumu mēs esam izpildījuši. Vajadzēja tikt astotniekā. Priekš mūsu kluba tas ir ļoti labi. Šogad "Legia" atkal kļuva par čempionu. Skatījos līdz galam, jo līdz pēdējām brīdim nebija skaidrs, kurš kļūs par čempionu. Četras komandas cīnījās par titulu. Bija ļoti interesanti.

Tava komanda sezonas otrajā fāzē septiņās spēlēs izcīnīja tikai vienu uzvaru. Kāpēc, tavuprāt, ir bijis tik neveiksmīgs čempionāta noslēgums?
Varbūt komanda drusciņ atslābinājās, jo tika izpildīts sākotnējais uzdevums. Tāpat mums nomainījās treneris, kurš lika spēlēt drusciņ citādāku futbolu. Mēs pamainījām spēles plānu, lai būtu labāk gatavi jau nākamajai sezonai. Tad divās vai trīs spēlēs savā starpā bija nesaprašanās, jo spēlējām ar citu taktiku.

Viena no šīm neveiksmīgām spēlēm [0:6] bija Varšavā, kuru klātienē noskatījās gandrīz 20000 skatītāju.
Pirmajā spēlē Varšavā, kurā nospēlējām 1:1 arī likās, ka stadions ir teju pilns. Ļoti gribējās iesist tieši Varšavas stadionā, kur bija iesitis arī [Krištianu] Ronaldu, kad spēlēja "Real" rindās. Man tā pirmā spēle bija ļoti īpaša.

Pēc savas pirmās sezonas paudi sajūsmu par Gdaņskas stadionu. Kādas tagad domas par poļu stadioniem un klubiem, kad ar visiem ir jau nospēlēts?
Atmiņā vienmēr paliek stadioni, kuros ir aktīvs fanu atbalsts. Varšavā bija ne tikai daudz līdzjutēju, bet arī vairāki īsteni futbola fani, kuri visu laiku kliedz. Visvairāk atmiņā palika spēle ar Gdaņskas "Lechia" [2016. gada 28.augustā – aut.], kurā iesitu divus golus. Man tā bija liela spēle.

Pret "Lechia" izdevās gūt vārtus arī otrajā spēlē [izrauts neizšķirts 1:1]. Varam saukt viņus par taviem klientiem?
Nu… jā. Bet tur bija 95.minūte un 11 metru soda sitiens. Man nevajadzēja to sist. Bija trauma vienam spēlētājiem, kurš nevarēja iet sist. Pēc tam viens pateica, ka nesitīs, otrs arī negribēja… Paņēmu iniciatīvu savās rokās un nodomāju: "Ja viņi negrib, tad iešu un iesitīšu to golu." Tā arī sanāca.

Vienā no spēlēm gadījās neveikla epizode, kad sākotnēji tev ieskaitīja vārtu guvumu savos vārtos. Kā tad tur īsti bija?
Jā, spēlē pret Poznaņas "Lech". Bija stūra sitiens, kur mūsu spēlētājs, cenšoties izsist bumbu, trāpija man pa muguru. No manas muguras bumba arī ielidoja vārtos. Spēles gaitā to pat nepamanīju - biju gaisā, mani pagrūda, es jau sāku krist un vairs neko nevarēju izdarīt.

31 spēlē guvi astoņus vārtus. Varēji labāk?
Protams, ka gribēju vairāk. Pirmā sezonas daļa sanāca ļoti laba, kad iesitu sešus vārtus. Daudzi man teica, ka sezonas otrā daļa sanāca neveiksmīga traumas [novembra beigās gūtā savainojuma dēļ nācās izlaist dažas spēles – aut.] dēļ, pēc kuras nevarēju atgriezties savā labākajā formā. Es gan tam nepiekrītu, jo pēc savainojuma sadziedēšanas man nekas vairs nesāpēja. Varbūt tas viss tāpēc, ka ļoti gribēju iesist vārtus un nespēju realizēt savus momentus. Iespējams, bija par daudz to emociju. Kopumā ar sezonu esmu apmierināts. Pirmajā sezonā ļoti daudz nospēlēju, vairāk nekā pusi spēļu. Iesitu astoņus vārtus, kas nav maz, taču ceru, ka nākamajā sezonā izdosies pārspēt šo rādītāju.

Ar astoņiem vārtiem kļuvi par komandas labāko vārtu guvēju. Kādu balvu par to arī dabūji?
Nezinu, varbūt vēlāk kaut ko man iedos. Nebiju uz pēdējo spēli, pēc kurams, iespējams, komandai bija kāds bankets. Taču es tam nekoncentrējos, jo esmu kopā ar izlasi.

Poļu mediji paspēja saskaitīt, ka bez gūtajiem vārtiem spēlēji vairāk nekā 600 minūtes. Jūti spiedienu no līdzjutējiem un tiem pašiem medijiem?
Jā, protams, daudz ko lasīju. Taču man kaut kā negribējās to visu ņemt galvā, jo no tā var būt vēl vairāk problēmu. Gribējās koncentrēties spēlei un saviem momentiem.

Aprīlī četrās spēlēs pēc kārtas biji uz rezervistu soliņa. Kāpēc tā?
Tas bija uzreiz pēc izlases. Nospēlēju vienu spēli un pēc tam mani nosēdināji. Tas tāpēc, ka mums noņēma galveno treneri, viņa funkcijas pārņemot otrajam treneris. Kaut kā uzreiz mēs ar viņu viens otru nesapratām. Tāpat viņš visu laiku kaut ko gribēja mainīt, jo mēs nevinnējām spēles. Nevaru pateikt, ka tas nebija vajadzīgs, bet viņš sāka uzticēties citiem spēlētājiem. Pēc tam es sāku atkal spēlēt, bet gan malējo pussargu. Viņš man arī teica, ka ar mani rēķinās kā ar malējo pussargu.

Cik tev tas bija neierasti?
Sezonas laikā spēlēju kā uzbrucējs. Taču spēles galotnē treneris visu laiku laida vēl vienu uzbrucēju un man allaž vajadzēja pāriet uz malu. Daudzās spēlēs pēdējās 15 minūtes es spēlēju par malējo pussargu.

Neesi gadījumā pārkvalificējies?
Nē, tā bija tikai pie tā trenera. Tagad mums atkal mainīsies treneris un es ļoti gribu pie viņa spēlēt uzbrucēju. Neesmu malējais pussargs.

Kā bija spēlēt maliņā?
Ja treneris saka, ka jāspēlē malā, es jau nevaru viņam teikt kaut ko pretī. Bija grūti spēlēt malējo pussargu, jo vajadzēja ļoti daudz skriet uz priekšu un atpakaļ. Visur vajadzēja paspēt. Nevari atpūsties laukumā kā tas ir uzbrucējam, kurš komandai aizsargājoties var uz 20 sekundēm apstāties un paelpot.

Sezonas sākumā parakstīji līgumu ar aģentūru. Kāpēc tāds lēmums?
Es parakstīju līgumu, jo viņi gribēja man palīdzēt nākotnē izsisties kaut kur augstāk. Es gan viņiem uzreiz pateicu, ka es līdz sezonas beigām palieku komandā un lai viņi man nezvana. Tagad arī daudz ar viņiem nerunāju, jo ir izlase un negribās domāt ne par ko citu. Tāpat pateicu viņiem, ka arī nākamsezon palikšu turpat.

Līgums tev spēkā vēl trīs gadus.
Tagad negribās neko mainīt. Gribu palikt Polijā. Te ļoti patīk. Vēlos nospēlēt vēl vienu sezonu un pierādīt, ka varu daudz vairāk.

Gada laikā poļu valodu esi iemācījies?
Es viegli runāju poliski. Visu saprotu, varu arī kaut ko uzrakstīt. Patīk tur dzīvot. Kaut kas arī ir tāds pats kā pie mums Rīgā. Tikai pilsēta, kurā dzīvoju, nav tik liela. Varu mierīgi aiziet un aprunāties poliski ar komandas biedriem.

Bet nedzīvo taču Ņečečā?
Dzīvoju Tarnovā, kas ir pusstundas braucienā no Ņečečas. Tur ir ap 100 tūkstošiem iedzīvotāju. Netālu arī ir Krakova, kur varu aizbraukt uz brīvdienām. Dzīvoju dzīvoklī kopā ar savu meiteni. Visu laiku esam kopā.

Ar kuriem no komandasbiedriem ir izveidojies labāks kontakts? Ar ukraiņiem?
Tas drusciņ smieklīgi, bet ar poļiem ir labāk nekā ar ukraiņiem. Divi poļi man jau ir kā draugi, kuri visu laiku man palīdz. Ja vajag kāda palīdzība, viņi uzreiz ir klāt. Arī tagad ar viņiem visu laiku sazvanos, stāstu kā iet izlasē.

Uz ielām vēl nav prasījuši autogrāfus? Vai Ņečečai vēl nav izveidojusies kārtīga fanu kustība?
Mūsu pilsētā nav sevišķi daudz fanu. Protams, man patīk, kā mūs atbalsta, taču vietējos fanus nevar salīdzināt ar tiem, kuri ir citur Polijā. Piemēram, Poznaņas "Lech" vai Varšavas "Legia". Bet, protams, ir patīkami, ka tādi fani ir un ka viņi nāk uz spēlēm.

Ar pārējiem latviešu futbolistiem Polijā sanāk komunicēt?
Ja atbraucam uz spēli pie [Pāvela] Šteinbora vai pie [Vladislava] Gabova, mēs aprunājāmies. Ar visiem ir labs kontakts. Tiekamies tāpat izlasē un varam arī uzrakstīt viens otram.

Februāra beigās uz tavu komandu atbrauca vēl viens latvietis – Artūrs Karašausks.
Jā, viņš labi trenējās un labi sevi pierādīja. Bet tur bija tāds brīdis, kad mēs spēlējām pa divām spēlēm nedēļā. Viņam nebija iespēju likt par sevi manīt, jo mums pārsvarā bija vieglie treniņi starp spēlēm vai arī pirmsspēles treniņi.

Pavasarī sekoji notikumiem Latvijas futbolā?
Kad esmu mājās un zinu, ka Latvijā ir kāda spēle, vienmēr sāku skatīties. Ja kādu spēli neredzu, vienmēr ieeju Sportacentrā un paskatos labākos momentus. Visas ziņas arī lasu un esmu lietas kursā par notikumiem Latvijas futbolā.

Kā tev notikumi par un ap "Skonto" stadionu? Bija pat runas, ka spēli būs jāaizvada pie tevis Polijā.
Protams, ka biju par to šokā. Nezinu, vai par kaut ko tādu priecātos. Kur vajadzēs, tur spēlētu. Protams, katrai izlasei ir jāspēlē savās mājās, lai varētu sajust līdzjutēju atbalstu.

Kas, tavuprāt, ir jāizdara spēlēs pret Portugāli un Igauniju, lai pašmāju futbola sabiedrība būtu apmierināta?
Protams, ka ir jāuzvar! Ļoti sen neesam to darījuši. Cik esmu šeit [izlasē], mēs nevienu spēli neesam uzvarējuši [ar Gutkovski ierindā Latvijas izlase ir piedzīvojusi piecus zaudējumus pēc kārtas – aut.]. Ļoti gribās uzvarēt savu pirmo spēli un iesist savus pirmos vārtus. Ļoti gaidu šo mirkli un ceru, ka tas notiks tuvākajās divās spēlēs.