Jānis Blūms: "VEF tagadne ir svarīgāka par pagātni"

Preses konferencē teici, ka VEF par tevi interesējies kopš aiziešanas no “Lietuvos rytas” 2013. gadā. Kurā brīdī piekriti piedāvājumam?
Pagājusī sezona sanāca saraustīta. Pusi sezonas nospēlēju Itālijā, puse pagāja, atveseļojoties pēc savainojuma. Kad atgriezos un spēlēju izlasē, Latvijā biju nodzīvojis jau vairākus mēnešus. Bērni paspēja pie manis pierast, arī pašam pārgāja vēlme braukt citur. Ja piedāvājumu izteiktu liels ārzemju klubs, apsvērtu, taču uz vidusmēra komandām negribējās braukt.

VEF izteica labu piedāvājumu uz diviem gadiem, arī pats gribēju spēlēt Latvijas čempionātā un VTB līgā. Klubam ir jauns treneris, būs jauns sastāvs un man piedāvāta iespēja šajos procesos piedalīties. Tā ir iespēja izveidot komandu, kura patiktu līdzjutējiem, neaizmirstot par rezultātu uzlabošanu.

Izšķiršanos izdarīji pirms vai pēc spēlēšanas valstsvienībā?
Pēc spēlēšanas izlasē. Pirms brauciena uz Belgradu nevēlējos neko parakstīt, turpinot gaidīt piedāvājumus no pāris vidusdaļas komandām Itālijā. Tie nebija tik vilinoši, lai nolemtu atkal doties uz ārzemēm.

Vai VEF piedāvājums ir konkurētspējīgs, salīdzinot ar pērnās sezonas priekšlikumu no Avelīno kluba?
Līgums ar Avelīno klubu bija lielāks un labāks. Saku paldies viņiem par iepriekšējo sezonu, jo viss notika korekti un profesionāli. Neskatoties uz savainojumu, viss tika nodrošināts un klubs parādā nepalika.

Kā vērtē VEF pašreizējo statusu? Cik ambicioza komanda tā ir un vai apmierina tās sportiskie mērķi?
Kluba prezidents Edgars Jaunups vienmēr bijis ambiciozs. VEF vienmēr grib uzvarēt. Aizvadītajos gados kļūdas ir bijušas, taču tagad centīsimies uzbūvēt labu, līdzjutējiem simpātisku komandu. Tā, lai paši justos komfortabli, lai izcīnītu vairāk uzvaru.

Vai esi saņēmis labas atsauksmes no citiem spēlētājiem par spēlēšanu VEF?
Dažādas atsauksmes. Katra pieredze bijusi savādāka, taču, galvenais – kā būs tagad. Sportā dominē tagadne, nevis pagātne vai nākotne. Ja uzvari, viss ir labi. Ja zaudē – sāc meklēt, kāpēc. Domāju, ka VEF ir līdzīgi. Jāskatās arī, kā zaudē. Ja zaudē, atdodot visu, nav, ko pārmest, jo pretinieks bija labāks.

Minēji par ģimenes interesēm. Cik liela loma lēmuma pieņemšanā bija sievai un bērnu izglītībai?
Ļoti liela loma. Sieva visu laiku kopā ar mani dzīvoja ārzemēs, nebraucot projām tikai divus vai trīs pēdējos gadus. Ārzemēs vienam ir grūti – tu mauc, kamēr ģimene mājās, bērni iet skolā un neredzi, kā viņi izaug. Daudzus gadus bijām kopā un tā jānotiek arī nākotnē. Sieva sākusi strādāt, bērni paaugušies – man ir ļoti svarīgi redzēt, kā viņi sevi piepilda. Agrāk sieva dzīvoja manu dzīvi, tagad pilnveido sevi. Man ir svarīgi redzēt viņu priecīgu un ģimeni laimīgu.

Var teikt, ka janvārī notika ģimenes atkalapvienošanās?
Varu daļēji piekrist, jo līdz Jāņiem turpināju domāt par spēlēšanu ārzemēs. Galīgo lēmumu pieņēmu pēc izlases spēlēm Belgradā.

Zinot, kā izturies pret darbu un daudzās labvēlīgās atsauksmes, droši vien tagad trenējies.
Uz preses konferenci ierados pēc treniņa. Pēc izlases strādāju vienu reizi dienā – joga, pilates, skrējieni sadarbībā ar treneri Viktoru Lāci, mazliet basketbola. Var teikt, ka līdz treniņnometnes sākumam būs aktīvā atpūta.

Vai pēc savainojuma radītās pauzes basketbola apetīte ir augstā līmenī?
Gatavojoties izlasei, ļoti dzinu sevi uz priekšu, lai tiktu ātri atpakaļ. Dzinu tā, lai (sportiskajā formā) būtu priekšā visiem. Tagad beidzot esmu atpakaļ.

Latvijas Basketbola savienībai ir spēkā līgums ar valstsvienības galveno treneri Ainaru Bagatski līdz 2017. gada Eiropas čempionāta noslēgumam. Vai pats sevi redzi nākamgad izlasē?
Noteikti. Ja galvenais treneris gribēs, lai palīdzu, palīdzēšu. Neatteikšu kā viens otrs. Gribas aizbraukt arī uz pasaules čempionātu – tā kā vēl divus gadus spēlēšu noteikti. Ja kāds būs labāks un būs kā piemērs, nemaz neiešu un necentīšos aizņemt kāda cita vietu. Saprotu, ka kādreiz vieta būs jāatdod, taču, kamēr nav izveidojusies rinda, spēlēšu.