VEF treneris Frade: "Galvenais - izveidot ciešu kontaktu ar faniem"

Ir divas filozofijas: viena, kad trenerim ir īpaša sistēma, pie kuras viņš liek pieturēties bez atkāpēm kā Maikam D'Antoni vai Etorem Mesinam; otra - kad treneris pielāgojas spēlētājiem, kas ir viņa rīcībā un no tā veido sistēmu. Kurš no šiem virzieniem ir tavs?
- Domāju, ka pareizais veids, kā spēlēt, ir abu šo sistēmu kombinācija. Nedomāju, ka viss ir melns vai balts. Man ir ļoti skaidra ideja par to, ko vēlos no spēlētājiem un kā vēlos redzēt mūsu komandu spēlējam. Ar spēlētājiem, kas ir mūsu rīcībā, domāju, ka tas būs ļoti iespējams. Bet pa īstam redzēšu to tad, kad sāksim trenēties. Ja tas nebūs iespējams, man nāksies pielāgoties situācijai un meklēt ceļu, kā spēlētāji var demonstrēt savu labāko sniegumu. Dažreiz dažādu apstākļu dēļ tu savu filozofiju vari ieviest tikai par 60%, citreiz - par visiem simt. Pēc horoskopa esmu svari, tā kā visu, ko man prasīsi, atbildēšu pa vidam (smejas).

Tātad skaidru atbilžu nesagaidīt?
- Nē, nē, tik traki nebūs (smejas). Šajā jautājumā negribu būt stūrgalvīgs. Ja spēlētāji nevar demonstrēt tādu basketbolu, kādu es vēlos, meklēsim citu veidu. Ja viņi to var, būšu ļoti priecīgs, jo uzskatu, ka tas ir labākais veids, kā demonstrēt labu sniegumu.

Kādu basketbolu varam sagaidīt - ātru spēli, vairāk garu sadarbību...
- Bez jautājumiem - ātru spēli. Uzskatu, ka mēs, treneri, iznīcinām prieku par basketbolu savas pārāk lielās kontroles dēļ. Ne jau visi tādi ir. Nekad iepriekš neesmu bijis Latvijā, tāpēc nezinu, ko domā cilvēki tribīnēs, bet citu valstu čempionātos realitāte ir tāda, ka cilvēki pamet skatītāju vietas, jo treneri atņem prieku un emocijas spēlētājiem pārliekās kontroles dēļ. Vēl viena lieta - uzskatu, ka steidzami jāievieš izmaiņas noteikumos...

Kādas izmaiņas?
- Vairākas lietas, ko būtu jāmaina nekavējoties, bet FIBA pārāk ilgi domā par šīm izmaiņām. Pirmais - jāievieš ierobežojumi aizsardzībā, līdzīgi kā tie ir NBA.

Trīs sekunžu zona aizsardzībā?
- Bez jautājumiem. Ar šādu noteikumu uzbrukumam paplašinās laukums. Jāizdara viss iespējamais, lai uzbrukumu padarītu vieglāku un skatāmāku. Otrā lieta - nostaigāts. Manuprāt, būtu jāatļauj ar atvērto soli pirmo soli veikt bez dribla, kā tas ir NBA. Tas padara uzbrukuma spēlētāju ātrāku. Trešais - piezīmju sišana laukuma vidū, apturot ātru pāreju uzbrukumā. Sodam jābūt tādam, lai spēlētājs pat neiedomātos aizskart pretinieku.

Tiek jau mēģināts paātrināt spēli, par šādām situācijām piešķirot nesportisko piezīmi.
- Jā, bet sodam jābūt vēl lielākam. Piemēram, par otro šāda tipa piezīmi diskvalifikācija. Mūsu komandā tu neredzēsi spēlētāju, sitot šādu piezīmi. Garantēju. Ja spēlētājs grib nosegt vai izsist bumbu un viņam fiksē piezīmi, tas ir OK. Bet, ja redzi, ka piezīme tiek sista speciāli, lai apturētu uzbrukumu, tas ir šausmīgi. Tāpēc, ka ātrajā uzbrukumā būs danks vai skaista izspēle. Sešgadīgais bērns, skatoties spēli, neredzēs šādu danku, tāpēc, ka kāds izdomās uzsist piezīmi laukuma vidū un izbojāt uzbrukumu. Mums jādara viss, kas ir mūsu spēkos, lai ļautu bērniem un jauniešiem izbaudīt spēli un nākt uz spēlēm.

Šāds domu gājiens nav ierasts Eiropas treneriem. Vai tam par pamatu ir pieredze NBA?
- Tās ir sekas daudzu gadu garumā skatītam basketbolam dažādos līmeņos. Daži treneri uzskata, ka laukums varētu būt nedaudz lielāks. Jā, varbūt nedaudz platāks, bet nedomāju, ka tas ir tik svarīgi. Daudz svarīgāk, manuprāt, ir manis nosauktās trīs lietas.

Kāda tipa spēlētāji ir nepieciešami basketbolam, kādu vēlies redzēt komandas izpildījumā?
- Ļoti palīdzētu, ja mums būtu ātri spēlētāji. Vairāk esmu piekritējs ātrumam nevis muskuļiem un spēkam. Protams, soda laukumā ir vajadzīgi kilogrami, lai spēkotos ar top komandām, bet jebkurai komandai pasaulē ir ļoti sarežģīti aizsargāties pret ātrumu un veiklību - vai tas būtu "pick'n'roll", saspēlēšanās, palīdzība aizsardzībā. Ja mums būs ātri spēlētāji, tas nāks tikai par labu. Bet ar ātrumu es nedomāju tikai veiklas kājas. Es runāju par ātru spēlētāju arī šeit [ar pirkstu rāda uz deniņiem]. Spēlētājam jāzina, kurš viņš piespēlēs bumbu pirms vēl ir to saņēmis. Nepieciešama ātra reakcija, un tas padara dzīvi daudz vienkāršāku.

Tātad varam sagaidīt spēli ar mazo sastāvu - vieglie uzbrucēji spēka uzbrucēju pozīcijās, spēka uzbrucēji uz centra pozīciju?
- Manuprāt, trešā un ceturtā numura pozīcijas modernajā basketbolā ir ārkārtīgi līdzīgas. "Real" uzvarēja Eirolīgā ar [Jonu] Mačuli un [Andreasu] Nočioni - viņi ir vienkārši uzbrucēji, nevis tikai trešais vai ceturtais. Pēdējos gados basketbols ir tādā ceļā attīstījies - ne tikai Eiropā, bet arī NBA. Mēs redzam daudz maza izmēra spēka uzbrucējus. Pagājušajā sezonā Dreimonds Grīns bija viens no labākajiem ceturtajiem numuriem, lai gan pēc izmēra atbilst trešā numura pozīcijai. Toties viņš ir ļoti mobils, ļoti ātrs. Ja tev ir spēlētāji, kas var būt veikli, esot lieli - tas vispār būtu brīnišķīgi. Piemēram, Mareks Mejeris ir lielisks šāda tipa spēlētājs.

Pastāv stereotips, ka latvieši ir tikai metēji. Kāds ir tavs iespaids par Latvijas basketbolu?
- Protams, esmu dzirdējis par šādu lietu, bet stereotipi manā pieredzē parasti ir nepareizi. Skatoties pagājušās sezonas VEF spēlēs Latvijas līgā un VTB līgā, redzamas daudz dažādas lietas. Protams, tiek mesti daudz trīspunktnieki, bet kopumā atšķirība no pārējās Eiropas nav nekāda dižā. Daudz tiek spēlēts "pick'n'roll", spēlētāji ilgi kontrolē bumbu. Nebūtu pareizi fokusēties uz stereotipiem.

Modernajā basketbolā "pick'n'roll" sadarbības tiek spēlētas ārkārtīgi daudz, kaut vai paskatāmies "Olympiacos" uzbrukumu. Tā it kā varētu būt vieglākā sadarbība, ko spēlēt, ja tiek darīta pareizi...
- (Skanīgi smiekli) Es cenšos izvairīties no "pick'n'roll" spēlēšanas pārlieku daudz. Tā ir monēta ar divām pusēm. Viena - kā tu teici, tas ir vieglākais veids, ja tiek darīts pareizi. Ir komandas, kas 80% no sava uzbrukuma spēlē šo sadarbību. Un tas padara dzīvi vieglāku, ja māki atdot pareizas piespēles. Otra puse - ja nemāki pareizi spēlēt "pick'n'roll", uzbrukumā piedalās tikai divi spēlētāji, un to es nevēlos. Ja nespēlē pareizā veidā, neizdabūsi labāko sniegumu no daudziem spēlētājiem. Tas pats attiecas uz visu pārējo - spēli postā, izskriešanu aiz blokiem, caurgājienus, pāreju uzbrukumā. Lai mēs rādītu labu sniegumu, visiem 12 komandas spēlētājiem sezonas griezumā ir jākļūst labākiem. Lai tas notiku, nevaram spēlēt "pick'n'roll" kā pamata uzbrukumu. Dažās spēlēs, protams, to nāksies darīt, jo pretinieku aizsardzībai tā varbūt būs vājā vieta, ko mums jāizmanto. Tomēr es neaklstu izmantot šo sadarbību pārlieku daudz. Uzskatu, ka citādāka veida uzbrukums ļauj spēlētājiem labāk izaugt.

Cik labi esi iepazinies ar spēlētājiem, kas jau ir tavā rīcībā?
- Esmu uzklausījis dažādu cilvēku viedokļus par spēlētājiem, tai skaitā no cilvēkiem ārpus Latvijas, kuri pazīst šos spēlētājus. Esmu redzējis daudz spēļu no pagājušās sezonas. Protams, pirms pieciem gadiem neskatījos Latvijas čempionāta spēles, jo man bija cits darbs.

Vai tie spēlētāji, kas jau ir VEF komandā, iederas tavā sistēmā?
- Perfekti! Esmu ļoti priecīgs par šiem spēlētājiem. Ceru, ka tiksim pie vēl dažiem. Un ceru, ka šī sezona visus spēlētājus padarīs vēl labākus.

Komandā ir Anžejs Pasečņiks, kurš dažās prognozēs tiek iekļauts nākamā vai aiznākamā gada drafta sarakstā. Vai tas būs arī personisks izaicinājums padarīt šo spēlētāju par reālu pirmās vai otrās kārtas drafta izvēli?
- Domāju, ka būtu kļūda viņam pašam, man, viņa ģimenei, aģentam un jebkuram citam uzstādīt mērķi - tikt draftētam pirmajā vai otrajā kārtā. Tas atņem uzmanību no galvenā uzdevuma - iet un kārtīgi strādāt. Cerības var mainīties, un to ietekmē daudz dažādas lietas. Sezona ir ļoti gara, un viedoklis par spēlētāju tajā var krietni izmainīties. Vēlos, lai viņš nākamā gada maijā būtu citādāks spēlētājs nekā tagad. Gribu, lai viņš pa šo laiku progresē tik ļoti, ka maijā jau būtu daudz labāks spēlētājs. Nezinu, vai viņš to spēs. Tas atkarīgs no viņa paša, no treneriem un cilvēkiem apkārt. Zinu, ka pirms diviem gadiem viņš tika uzskatīts par vienu no top talantiem, bet, cik zinu no sarunām ar NBA cilvēkiem, šobrīd cerības uz viņu ir zemākas. Viņam vienkārši jāstrādā, lai kļūtu labāks, labāks un vēl labāks. Ja šāda izaugsme viņu ievedīs pirmajā vai otrajā kārtā, ļoti labi. Ja tas nenotiks, nekas - turpini strādāt un koncentrēties uz to, kas jādara no dienas uz dienu.

Pirms pāris gadiem pirmo reizi izskanēja doma, ka VTB līga ir vienā līmenī vai pat augstākā līmenī nekā Spānijas ACB līga. Kā tu to redzi?
- Ņemot vērā to, cik daudz esmu redzējis un dzirdējis, līmenis ir ļoti līdzīgs. Uzskatu, ka šobrīd ACB, VTB un Turcijas līga - visas līmeņa ziņā ir ļoti līdzīgas. Manuprāt, tās ir trīs labākās līgas Eiropā. Varbūt kļūdos, tas ir tikai mans viedoklis (smejas). Tuvojas Vācijas Bundeslīga, kas pāris gadu laikā, esmu drošs, būs vienā līmenī ar šīm trim līgām.

Nedaudz par pagātni. Bija laiks, kas strādāji par asistentu Honkongas izlasē. Tas izklausās diezgan eksotiski...
- ...cita planēta (smejas). Tas bija 1998. gadā. Pabeidzu biznesa administrācijas bakalauru Kanādā, kur man bija lieliskas attiecības ar koledžas komandas treneri. Vēlāk viņš kļuva par šīs izlases galveno treneri, piezvanīja man un piedāvāja doties asistēt. Piedalījāmies Āzijas spēlēs, un tā bija neticama pieredze gan laukumā, gan ārpus tā.

Vēl kāda basketbolam eksotiska pieraksta vieta ir Īrija un Apvienotā Karaliste (1999-2000 Leičesteras "Riders", 2000-01 "Dungannon"). Kā spāņu treneris nonāca Anglijas basketbolā?
- Runa ir par šī gadu tūkstoša sākumu, tas notika pirms daudz gadiem. Man bija 25. Došanās uz Kanādu un Honkongu man palīdzēja iemācīties runāt angliski, jo pirms tam es nerunāju vispār. Lai turpinātu attīstīt valodu, esmu bijis daudzās valstīs. Treneris, kurš strādāja ar Honkongas izlasi, devās uz Angliju un atkal uzaicināja mani palīgā. Pēc tās sezonas mani uzrunāja kāds īru treneris, kurš iepazīstināja ar savu klubu un meklēja aizvietotāju, jo pats vēlējās doties pensijā. Man tā bija lieliska iespēja uzbūvēt kaut ko no gandrīz nekā. Protams, attiecībā pret spāņu basketbolu līmenis bija krietni zemāks, bet man bija iespēja atstāt labu iespaidu un paliekošas pēdas. Tas bija lielisks piedzīvojums. Runājot par stereotipiem, par īriem tie ir ārkārtīgi daudz. Bet viss, ko varu teikt par šiem cilvēkiem, ir tikai labākais. Biju ļoti priecīgs, ka izmantoju šo iespēju.

Pēdējos gados bijuši pieraksti arī pie NBA komandām vasaras līgās. Pastāsti par šo pieredzi.
- Tā ir ierasta prakse, ka Eiropas treneri pazīšanās dēļ tiek uzaicināti uz vasaras līgām. Biju uzaicināts uz "Timberwolves" komandu. Piedalījos treniņos, man bija pieeja pilnīgi visam, treneri man palīdzēja mācīties jaunas lietas un ļāva dalīties savā pieredzē. Pēdējos pāris gadus tiku uzaicināts kā "Hawks" vasaras līgas komandas asistents, gandrīz trīs nedēļas pavadīju ar komandu.

Vai strādāji ar treneri Maiku Badenholceru, kurš nupat tika atzīts par gada labāko treneri?
- Ierasta prakse ir vasaras līgas komandu uzticēt asistentiem, bet treneris Bads bija klāt, viņš visu pārraudzīja un palīdzēja, ja palīdzība bija nepieciešama. Tā bija lieliska pieredze. Par "Hawks" varu teikt tikai labāko. Cik skaistu basketbolu viņi spēlēja aizvadītajā sezonā! Man bija iespēja to visu redzēt klātienē, kā tas top un kā tas tiek vadīts. Vasaras līgā viņi mēģināja spēlēt pēc tādiem pašiem principiem, lai palīdzētu labāk iejusties komandā draftētajiem spēlētājiem.

Atkal par stereotipiem - vasaras līga ir aizsargu līga un, kam bumba, tas ar to nedalās un mēģina uzbrukumu pabeigt pats...
- Ar Atlantu tā tas nebija. Tāpat kā ar "Spurs" un tagad arī Ņujorkas "Knicks" kopš Fils Džeksons mēģina mainīt spēles veidu. Šīs komandas mēģina spēlēt vairāk komandas basketbolu. Tādā ziņā man ļoti veicās būt Atlantas komandā un redzēt, kā tiek mācīts kustēties laukumā, lasīt spēli, pieņemt lēmumus atkarībā no pretinieku darbībām, nevis spēlēt kā robotiem. Tas ir iemesls, kāpēc "Hawks" sezonā rādīja tik labu iemeslu. Mēs redzējām, kā progresē ne tikai Džefs Tīgs un Pols Milseps, bet arī Els Horfords, Demarī Kerols, Deniss Šroders, Maikls Skots... Progress ir tiešā ziņā saistīts ar veidu, kā komanda trenējas. Saprast to, kas notiek un kā uz to reaģēt - tā ir lieta, kas spēlētājus padara labākus.

Ko vēlies sasniegt ar VEF komandu. Pieļauju, ka runa nebūs par vietām.
- Nē, šobrīd par to nav runa. Pat ar visu pilnu sastāvu varbūt man prātā būs konkrēts mērķis, bet nedomāju, ka to ir labi dalīt ar citiem. Pat ne ar saviem spēlētājiem un pārējiem treneriem. Jā, kad ir zināms sastāvs un pretinieku sastāvi, varu iedomāties, kurā vietā būtu labi pabeigt sezonu, bet tā ir manis paša ideja. Galvenais mērķis ir izveidot kontaktu ar līdzjutējiem emocionālā ziņā. Ja mēs cilvēkiem tribīnēs liekam just līdzi, viņi kļūst par daļu no komandas. Pirmkārt, mums jāspēlē ar emocijām. Skatītāji nekad nejutīs kontaktu ar komandu, ja laukumā neredzēs emocijas. Ja spēlē ar emocijām un kaisli, tas ir pirmais solis pretī panākumiem. Protams, ir jāspēlē arī gudri un jāpieņem labi lēmumi. Tomēr, ja jūtam kontaktu ar līdzjutējiem, tas nozīmē, ka darām pareizi pašu svarīgāko lietu. Otrais - skatītājiem mēs nebūsim interesanti, ja nedemonstrēsim komandas spēli. Jebkurā vietā, kur esmu bijis, faniem patīk redzēt, kā kustas bumba, kā spēlētāji ieraujas groza tuvumā, veic izrāvienus, spēlē ātri un enerģiski. Ja spēlē divi un pārējie trīs stāv malā, to nevienam nepatīk redzēt. Ja spēlē lēnu basketbolu un uzvari, viss kārtībā, bet, ja neuzvari, cilvēki nenāks uz nākamo spēli. Mans mērķis ir izveidot ciešu saikni starp komandu un skatītājiem, lai cilvēki vienmēr gribētu nākt arī uz nākamo spēli un nespētu to sagaidīt, jo mača laikā jūtas labi un izjūt emocijas. Vēlamies dalīties ar savu kaisli un mīlestību pret basketbolu. Tas nozīmētu tiešām daudz.