Viedoklis: Jāprot novērtēt sasniegto

Pasaules čempionātos – joprojām bešā
Gados, kad notiek pasaules čempionāti, līdzjutēji ar nepacietību gaida, kad beidzot Latvija izcīnīs pirmo medaļu brīvvalsts laikā. Šovasar Berlīnē lielais vairums cerēja uz šķēpmetējiem Vasiļevski, vesera metēju Sokolovu, mazliet pieklusinātos toņos arī uz Eiropas U-23 čempionēm daudzcīņnieci Aigu Grabusti un šķēpmetēju Madaru Palameiku. Nevarētu teikt, ka mūsējie ļoti pievīla, vienkārši... nepaveicās.

Grabustei un Palameikai sezonas galvenais starts bija U-23 čempionāts, kur meitenes nostartēja izcili, sasniedzot Latvijas rekordus un izcīnot Latvijas zeltu. Sokolovs, kā pats vēlāk atzina šo rindu autoram, pārrēķinājās ar sagatavošanos, tāpēc Berlīnē piedzīvoja neveiksmi. No Aināra Kovala medaļa īsti netika gaidīta (pat zinot, ka viņš var izšaut svarīgākajā brīdī), ņemot vērā, ka viņš visu sezonu meta 81-82 metru robežās. Taču lielais vairums ticēja, ka pie medaļas tiks Vasiļevskis, kurš šogad bija metis tikai divus centimetrus tuvāk (90.71) par sev piederošo Latvijas rekordu. Arī pasaules čempionāta kvalifikācijā Vadims bez īpaša stresa šķēpu lidināja ap 87 metriem, taču lieliska kvalifikācija un neizteiksmīgs fināls bija redzēts jau iepriekš. Šogad atkal... diemžēl.

Visi zinām Vadima veselības likstas un visu cieņu par to vīrišķību, cīņassparu un neatlaidību, ko viņš demonstrējis šo gadu laikā. Tiesa, pasaules čempionātā lielāku lomu nospēlēja psiholoģiskā spriedze, bet tas jau ir cits stāsts. Tas ir stāsts par psihologa nepieciešamību, par spēju svarīgākajos brīžos norobežoties no informācijas un lietām, kas traucē sasniegt labāku rezultātu. Kā jau augustā savā publikācijā minēja kolēģis Māris Zembergs, tad tie kuri vairāk sasniedz no tiem arī vairāk prasa un gaida... Jā, mēs gaidījām medaļu un tai bija jābūt, taču jāprot novērtēt arī ceturtā vieta, jāmāk izvērtēt kļūdas, lai nākamreiz kāptu uz pjedestāla.

Kopējā bilance vieš optimismu
Jau pieminēju Aigas Grabustes un Madaras Palameikas uzvaras Eiropas U-23 čempionātā. Viņas tur bija vienas no favorītēm, kamēr Jāņa Leiša triumfs tāllēkšanā bija kaut kas līdzīgs zibens spērienam no skaidrām debesīm. No Jāņa neviens medaļu negaidīja, taču viņš labāko rezultātu sasniedza vissvarīgākajā brīdī.

Labi rezultāti jauniešu un junioru līmenī apliecina, ka talanti mums ir. Tādi ir bijuši arī iepriekš, bet kāpēc šīs "zvaigznītes" izdzisušas – tas jau ir cits jautājums. Katrs gadījums ir individuāls, bet skaidrs – lai jaunie talanti neaizietu zudībā jābūt gan savienības, gan treneru, gan pašu sportistu darba mijiedarbībai. Kāda komponenta trūkums apdraud visaugstāko mērķu sasniegšanu, uz ko, ja vien ir pietiekami ambīciju, tiecas ikkatrs sportists.

Trīs Eiropas U-23 tituli, vairāki Latvijas rekordi, pasaules jauniešu čempionāta sudrabs (daudzcīņniece Laura Ikauniece), vairākas medaļas jaunatnes olimpiādē (Ikauniece, šķēpmetējs Arnolds Strenga, trīssoļlēcējs Pāvels Kovaļovs), sudrabs IAAF sezonas finālā (Igors Sokolovs) – piekritīsiet taču, ka atzīstami sasniegumi! Tikai reizēm mēs esam pārāk prasīgi, lai gan nenoliegt, ka paši sportisti pie tā mūs pieradina. Taču jāprot novērtēt arī to, kas ir...