A.Kovals: "Laiks nostabilizēt rezultātus!"

Sezona tik tiešām Aināram Kovalam bijusi raiba, to viņš pats atzina vairākkārt. „Sākumā jau treniņu procesā redzēju, ka jābūt labiem rezultātiem, taču kā sākās sezona , tā nekas. Cīnījos, cīnījos un izskaņa bija vienkārši fantastiska.”

Pēc Pekinas spēlēm Ainārs trenējies visai minimāli, lai tikai vēl uzturētu sevi formā atlikušajām mazāk svarīgajām sacensībām. Pēc tam kāda pusotra nedēļa brīva un tagad jau atkal strādājot ar pilnu slodzi. Pašam beidzot izdevies pārvarēt tādu kā psiholoģisko krīzi, kad sacensībās šķēps lidoja krietni tuvāk nekā treniņos. „Man jau tāli metieni bijuši treniņos bieži, bet sacensībās nepadevās. Vienreiz arī – uzreiz pēc mačiem treniņā no kādiem 15 metieniem tikai divus aizmetu tuvāk par 80 metriem, rezultāti mačos pat it kā nebija loģiski." Treniņos gan 90 metri arī vēl neesot pārsniegti, bet 87 esot sanācis mest ." Bet vienreiz bija tā, kā makšķerniekam norāvās liels loms, tā man 90 metri,” atzīst Kovals. Šķēps esot aizlidojis todien ap 82 metriem, taču pats esot nepareizi izpildījis kādu niansīti, tomēr ar visu to šķēps lidojis tālu.

Olimpiskajā Pekinā pašas sacensības izvērtušās visai neparastas, īpaši jau kvalifikācija lietū. „Visiem bija grūti, bet mūsu grupai vēl nedaudz skarbāk. Lietus lija ne tikai sildoties, bet arī metot. Man tā bija pirmo reizi dzīvē, kad no iesildīšanās līdz pirmajam metienam pagāja pat divarpus stundas. Kvalifikāciju atlika, tad tablo saplīsa, šķēpi arī bija tādi jocīgi tāda līmeņa sacīkstēm, ne tādi, ar kādiem parasti met.”

Lielajā finālā jau pašā sākumā Ainārs sapratis, ka todien var mest. Svarīgi bijis gan koncentrēties, gan neuzvilkt sevi pārāk daudz, kā bijis daudzkārt. „Atklāti sakot, beigās es gāju uz bronzu un pie sevis pat nodomāju, kad vēl tādos mačos ar 83 metriem var dabūt medaļu un metiens izdevās”. Ainārs Kovals atzina, ka norvēģis Andreass Torkildsens pašlaik esot krietni pārāks par citiem, kaut vizuāli ne tik ļoti atgādina miesās spēcīgos šķēpa metējus. "Viņa fiziskie dotumi patiesībā ir fenomenāli, viņš ir krietni spēcīgāks par pārējiem – ātrāks, tehniskāks, atsperīgāks." Pats sevi sportists pagaidām vairāk raksturo par spēka tipa metēju, pie ātruma vēl esot jāpiestrādā.

A.Kovals vienlaikus arī atzina, ka Pekinā nekā cita bez olimpiskā stadiona, ciemata un treniņu laukuma neesot redzējis. Kad draugi vaicājot, kā tad ir Ķīnā, tad tā arī atbildot. Pirmajā nedēļā ļoti traucējis arī smogs un milzīgais karstums, taču pie tā pierodot. Vai trenere Valentīna Eiduka vienlīdz lielu uzmanību veltot gan viņam, gan Vadimam Vasiļevskim? Protams, par to Aināram nebija nekādu šaubu, tāpat viņš vēlreiz uzteica savu audzinātāju. Ar treneri izveidojušās ļoti labas un lietišķas attiecības, viņš V.Eidukai uzticas un tas ir ļoti svarīgi, jo audzēknim vienmēr ir jāstāsta arī par savām izjūtām, lai zinātu kādas slodzes var turēt, lai neiedzīvotos traumās. Tāpat Aināram ir milzu ticība savas draudzenes Sintas Ozoliņas iespējām: 'Viņai tiešām ir milzīgs potenciāls, es jau viņu visu laiku motivēju un stimulēju, mēs visi ceram un ticam, ka viņa šo potenciālu realizēs.”

Pats Ainārs Kovals ar sportu sācis nodarboties jau agri un būtībā jau no paša sākuma viņš virzīts uz šķēpa mešanu. „Metu bumbiņu jau no kādiem sešiem, septiņiem gadiem. Metu, taisīju krustsoļus, jau Vecumniekos mani virzīja uz šķēpa mešanu. Bumbiņas mešana, pēc tam jau vieglais šķēps, sāku startēt savā vecuma grupā.” Visai interesants fakts – Aināra vecaistēvs bijis Alūksnes virsmācītājs. Pirms kādiem pieciem gadiem treniņā esot izmēģinājis mest arī ar vecā tipa planējošajiem šķēpiem un tie tiešām lidojot ļoti tālu. Vajadzīga gan nedaudz savādāka mešanas tehnika, bet arī toreiz šķēps aizlidojis vismaz 84 metrus bez maksimālas piepūles. Pašam jau vairākus gadus esot doma aizbraukt uz VentspIli un piedalītie akmeņu mešanas sacīkstēs?” Akmens jau lido tālāk par šķēpu, Andra Anškina rezultāts pludmalē laikam bija 154 metri.”

Raidījuma beigās Ainārs Kovals vēl atbildēja uz vairākiem līdzjutēju iesūtītajiem jautājumiem. Vai tikšot tuvākajā laikā pārspēts Jana Železnija rekords? Nē, tuvākajā laikā diezin vai. Kā jūtas pats pirms Triju Zvaigžņu ordeņa saņemšanas? „ Esmu šokēts, patīkami šokēts, pārsteigts. Kad to ordeni pasniegs, tad jau būs tās emocijas, pašlaik vēl tā mierīgi." Vēl savu treneri Valantīnu Eiduku sportists atzina par, viņaprāt, labāko speciālisti savā nozarē pasaulē, tāpat izteica cerību, ka Sinta Ozoliņa tiks labāko piecu skaitā pasaulē sievietēm. Kas tad būs vēl citi konkurenti no mūsu vidus cīņā par medaļām Londonā: „Es domāju, ka mēs ar Vadimu arī vēl tik veci neesam, šādas tādas iestrādes veicam, no jaunajiem Kārlis Alainis, Ansis Brūns. Edgars Rūtiņš – ir jau daudz perspektīvu jauno.”