Prokopčuka: "Pēc pirmā maratona biju Disnejlendā, bet šogad gulēju dīvānā"

- Šogad apritēja desmit gadi kopš tavas pirmās uzvaras Ņujorkas maratonā, bet pirmoreiz tur startēji vēl gadu agrāk. Kā ir mainījusies Ņujorka 11 gadu laikā?
- Pilsēta gandrīz vispār nav mainījusies. Iespējams, ka kaut kur ir novērojamas izmaiņas, bet mēs nepavadām daudz laika, staigājot pa pilsētu. Centrālparkā joprojām ir ļoti skaisti – cilvēki skrien, brauc un pastaigājas. Protams, primārais Ņujorkas apmeklējuma iemesls ir piedalīšanās sacensībās, tādēļ arī dzīvojam viesnīcā netālu no Centrālparka, kas ir pilsētas pērle. Turklāt, skrienot ap to, sanāk liels aplis – aptuveni desmit kilometri. Milzīgajā pilsētā tā ir skaista un dabīga vieta. Ja ņujorkiešiem nebūtu Centrālparka, būtu ļoti skumji, jo visapkārt ir tikai ēkās, ēkas un ēkas.

- Vai ir izveidojusies kāda tradīcija – pirms vai pēc sacensībām aiziet uz kādu konkrētu vietu?
- Pēc sacensībām tam vairs īsti nav laika. Bet pirms sacensībām drīzāk vienkārši pastaigājamies. Varbūt kādreiz šo to arī nopērkam, jo uz Ņujorku cilvēki bieži vien brauc, lai veiktu šopingu. Taču mums nebija prātā doma, ka, piemēram, vajag nopirkt jauno iPhone, tādēļ jādodas uz Apple veikalu. Mēs gan tur iegājām, taču tur bija ļoti daudz cilvēku, bet mums nebija konkrēta mērķa kaut ko iegādāties, tādēļ ātri vien devāmies prom. Man viss ir, es dzīvoju brīnišķīgā vietā, neko īpašu nemeklēju. Mīļākā vieta pilsētā ir jau minētais Centrālparks – tur ir daudz taku, pa kurām var pastaigāties. Bet tagad, rudenī ir īpaši skaisti, jo saulainā dienā sarkanās lapas izskatās ļoti skaisti.

- Tikpat skaisti, kā pie mums?
- Pie mums es neesmu redzējusi tika daudz sarkanu lapu, pie mums vairāk ir dzeltenās lapas. Pirms sacensībām ir ļoti svarīgi uzņemt enerģiju, ko var izdarīt tikai dabā. Pārējā pilsētas daļā ir tikai steiga un trokšņi. Tur enerģiju var tikai pazaudēt.

- Vai jau pašā Ņujorkā vēl ir iespējams kaut ko izdarīt, lai labāk sagatavotos maratonam?
- Tikai vienu – atpūsties. Trenēties vajag pirms tam. Svarīgāko gatavošanās posmu ir jāpabeidz aptuveni divas nedēļas pirms sacensībām. Pēc tam svarīgākais ir atjaunoties pēc lielajām slodzēm.

- Kāda izskatās tava pēdējā diena pirms Ņujorkas maratona?
- Pēdējā diena parasti aizrit galvenokārt gultā. (Smejas) Pēdējais treniņš tiek aizvadīts dienas pirmajā pusē un tajā noskrienu ne vairāk kā desmit kilometrus, bet atlikušajā dienā galvenais ir atpūsties. Jāpārdomā visu, ko vajadzēs rīt paņemt līdzi uz sacensībām. Parasti sastādu arī sarakstu – cikos, kur un kas jāizdara. Šogad gan iesildīšanās process bija apgrūtināts, jo manēža atradās trīs kilometru attālumā no starta.

- Kāda ir ēdienkarte pēdējā dienā pirms mačiem?
- Brokastīs – maize, sviests, siers un putra. Pēdējā dienā augļus vispār neēdu, ja nu vienīgi kādu banānu. Pusdienās varu atļauties kādu gaļu, vēlams vistu kopā ar rīsiem, kartupeļiem vai makaroniem un sautētiem dārzeņiem. Ja neesi mājās, tad nekad nevari būt pārliecināts, vai svaigi dārzeņi būs pietiekami labi nomazgāti, tādēļ no svaigiem dārzeņiem izvairos. Kad esi mājās, tad vari kaut ko izdomāt, bet ārzemēs nākas meklēt restorānu un no lielā piedāvājuma izvēlēties piemērotāko. Vakariņās no pieciem līdz septiņiem, kā parasti pirms maratoniem, ir, tā sauktā, pasta patties – dažādu veidu makaroni ar dārzeņiem. Vakarā viesnīcā vēl apēdu kādu bulciņu. Bet sacensību dienas rītā ir vieglas brokastis – sviestmaize ar sieru un putra, lai nebūtu tukša dūša. Daži sportisti neēd brokastis, jo īpaši, tie, kuriem gadās problēmas ar vēderu. Par laimi, man ar to nav problēmu, tādēļ pēdējo maltīti ieturu trīsarpus stundas pirms maratona. Sacensību laikā tikai dzeram un lietojam arī enerģijas batoniņus vai želejas.

- Pēc finiša nejūties izbadējusies?
- Uzreiz pēc finiša nav vēlme ēst, tāpēc reizēm rodas diskomforta sajūta. Pēc pusotras vai divām stundām parasti sāk gribēties ēst un tad vari atļauties ēst pilnīgi visu. (Smejas) Ja nepaēdīsi pēc lielas slodzes, tad mazinās organisma atjaunošanās spējas.

- Bet, vai vīru pēc hamburgera neesi sūtījusi?
- Pirms maratoniem man parasti ir tradīcija, kuru Ņujorkā gan neizpildīju, jo tā ir Amerika. Pirms starta es parasti atļāvos sev nopirkt kādu kūku vai mazu tortīti. Taču Amerikā ar saldumiem nav labi, jo tie man šķiet pārāk saldi un negaršīgi.

"Kad gatavojies konkrētajai dienai un laikam, tad maratona laikā lielu daļu distances vienkārši lido."

- Pēc finiša atzini, ka šogad Ņujorkas maratonā nav bijusi tava diena un kājas vienkārši nav gribējušas strādāt. Kā tu to izskaidro?
- Šogad kaut kas nebija pareizi, taču lielais jautājums ir – kāpēc? Jo viss bija izdarīts, nekādu traumu nebija. Iepriekšējos divos gados bija daži savainojumi, kuru dēļ nedaudz zaudēju laiku sagatavošanās posmā. Var jau būt, ka tieši tāpēc šogad kaut kas nesanāca, jo biju izdarījusi visu ieplānoto, bet tas izrādījās par daudz. Reizēm labāk ir izdarīt mazāk nekā vairāk, jo tad organisms nepaspēj atjaunoties. Protams, mums ir ļoti liela pieredze, taču es ar katru gadu kļūstu vecāka un atjaunošanās vairs nenorit tik ātri kā iepriekš. Varbūt šajā ziņā pieļāvām kļūdu. Nepietika laika atpūtai.

- Vai arī treniņos jūti, ka kļūst arvien grūtāk, vai to sajūti tikai sacensībās?
- Interesanti, ka treniņu laikā viss bija kārtībā. Nebija pat domas, ka ir smagi un vajadzētu atpūsties. Šogad bija iekšējā pārliecība, ka viss ir kārtībā, esmu visu izdarījusi. Protams, pirms maratona es nedomāju par vietu, jo tas nav atkarīgs tikai no manis, bet varu koncentrēties uz laiku. Biju gandrīz pārliecināta, ka esmu gatava noskriet ātrāk nekā pagājušajā gadā (2:26:15). Šogad bija citādāka situācija ar vēju, tomēr salīdzināt īsti nav pareizi. Jā, it kā pērn bija pretvējš, bet tas drīzāk bija no sāniem, nevis tieši sejā. Turpretī šogad trases pirmajā daļā vējš pūta mugurā, bet otrajā, smagākajā trases daļā vējš pūta tieši pretī. Par to jādomā Aleksandram [Prokopčukam]. Bet, protams, ka es neesmu mašīna, bet tikai cilvēks. Varbūt ir arī kādi citi iemesli.

- Ko nozīmē tevis teiktais, ka kājas visu distances laiku bija kā no akmens? Vai tā arī nespēji uzķert skriešanas ritmu?
- Ziniet, ir tā – kad gatavojies konkrētajai dienai un laikam, tad maratona laikā lielu daļu distances vienkārši lido. Skrien, priecājies un izbaudi, viss izdodas. Taču šogad skrēju un jutu, ka nesanāk. Nejutu, ka esmu brīva un varu darīt visu, ko vēlos. Šogad sacensības bija kā smags melnais darbs. Neviens mums priekšā nepateiks atbildi, kāpēc tā notika? Būs vien pašiem jātiek skaidrībā.

- Vai šīs sajūtas, ka skrien un nesanāk, tevi ietekmēja arī psiholoģiski?
- Nē, es par to nevēlos pārdzīvot. Arī skriešanas laikā nedomāju par sajūtām. Tas ir mans darbs un es strādāju. Apzinos, ka tas ir sports un dažreiz vienkārši ir jāaizskrien līdz finišam. Gada laikā piedalos tikai divos maratonos, tādēļ saprotams, ka nedaudz ir žēl. Tik ilgi esi gatavojusies, bet kaut kas nav izdevies. Es zinu, ko varu izdarīt, bet zinu arī to, ka sacensību laikā neko izmainīt vairs nespēju. Tad ir vienkārši jāskrien.

- Vai Ņujorkas maratonā tevi kaut kas vēl spēj pārsteigt jeb tu jau zini katru līkumu un to, kas aiz tā būs?
- Katru pagriezienu gan nezināšu, tie tomēr ir vairāk nekā 42 kilometri. (Smejas) Bet zinu trasi pa fragmentiem. Pārsteigt mani nekas vairs nevar.

- Bet, vai kaut kas spēj izsist no ritma?
- Domāju, ka sportistam ar lielu pieredzi nekam nevajadzētu traucēt. Kā es parasti smejoties saku, ja sprintā nokrīti, tad ar to arī viss beidzās, bet maratonā vari krist un celties, tev ir daudz laika. Bīstamākie momenti ir pie barošanās galda, kur reizēm vienlaikus garām skrien daudzi sportisti, tādēļ jāraugās, lai pats kādu neiztraucē un jāuzmanās, lai kāds neiztraucē tevi. Pārējās distances daļās vietas visiem pietiek, skrien kur vien gribi.

- Klau, vai skrējēji cenšas izvēlēties īsākās trajektorijas un maksimāli noīsina distanci vai maratonā tam nav būtiskas nozīmes?
- Vislabāk ir skriet kādam aizmugurē, divu vai trīs soļu attālumā, jo tad tev neviens no aizmugures nesit pa kājām. Tāpat jau laikus vari pamanīt bedres vai kanalizācijas lūkas, jo asfalts nav ideāli gluds. Skrienot nedaudz aiz muguras pārējiem, vari redzēt pareizo trajektoriju. Tāpat ir arī tad, ja skrien pirmais. Dažreiz arī es varu skriet pa priekšu, ja redzu, ka neviena cita to negrib. Es no tā nebaidos. Taču trases pirmajā pusē es labprātāk skrienu aiz muguras, ne uz visiem 100%, bet pēc tam varu skriet arī pa priekšu un uz visiem 100%.

- Pirms pāris gadiem teici, ka treniņos vari salikt pa plauktiņiem dažās ikdienas rūpes un problēmas. Vai sacensībās tavs prāts ir pilnībā atslēgts no ikdienas?
- Sacensību laikā domāju tikai par to, kā tikt līdz finišam. Esmu pilnībā noslēgusies sevī. Šogad 27. kilometrā man bija problēmas ar aknām. Man ir sava metodika, kā, koncentrējoties un vizualizējot sajūtas, tikt vaļā no sāpēm. Tas palīdz. Treniņu laikā jūtos brīvi un tad varu arī aizdomāties par kaut ko citu, bet sacensībās es tikai strādāju. Visu laiku ar acīm meklēju konkurentes un mēģinu tās noķert. Ja skrējiens nav izdevies, kā tas bija man šogad, tad prātā ir doma par to, kā ātrāk tikt līdz finišam, ātrāk pabeigt darbu un atgriezties mājās pie vīra un dēla. Šī doma dzen pretī finišam, kad ir grūti.

- Šīgada Ņujorkas maratons bija divdesmitais maratons tavā karjerā. Tas ir daudz vai maz?
- Grūti pateikt. Skatoties ar ko salīdzinām. Piemēram, Sašam gada laikā bija seši maratoni, bet man tikai divi. Ja salīdzinām ar manām konkurentēm, tad vairumam ir divi vai trīs maratoni gadā. Ja gribi skriet augstākajā līmenī, tad vairāk noskriet nav iespējams, bet, ja vēlies vienkārši skriet savam priekam, tad vari skriet kaut vai reizi divos mēnešos.

- Vai atceries savu pirmo maratonu?
- Protams. Tas bija 2002. gadā Parīzē. Skrēju kopā ar vīru, kurš bija mans zaķis. Viņš skrēja man pa priekšu un kādā 30. kilometrā aizmirsa par ūdens pudeli. Tikai pēc mana uzsauciena viņš atskrēja atpakaļ un paņēma dzeramo. (Smejas) Toreiz man bija lielas bailes, turklāt visi maratonisti bija man sastāstījuši, ka 35. kilometrā būs ļoti slikti. Tā nu es skrēju un gaidīju 35. kilometru. Taču 35. kilometrā nekas slikts nenotika, gluži otrādi – es sāku skriet vēl ātrāk. Distances beigās Saša jau teica, ka viņš vairs nevarot turēt tempu, lai es skrienu viena pati. Ja maratona pirmajā pusē kilometru biju veikusi aptuveni trīs minūtēs un 40 sekundēs, tad pēc 35. kilometra skrēju arvien ātrāk un ātrāk, pēdējo kilometru noskrienot jau trīs minūtēs un 14 sekundēs. Pirmajā maratonā ir ļoti svarīgi tikt līdz finišam ar labām emocijām, pretējā gadījumā nebūs vēlēšanās vēlreiz tam iziet cauri. Pēc pirmā maratona pusotru stundu vēlāk jau biju Disnejlendā un vēl nostaigāju trīs vai četras stundas. Šogad pēc finiša laiku pavadīju uz dīvāna.

"Es ļoti labi saprotu, ka mana specialitāte ir maratons, 10 000 metri nav mana disciplīna."

- Pēc finiša neatkarīgi no rezultāta daudzi gaidīja, vai nāksi klajā ar kādu paziņojumu, taču izteicies, ka emociju varā negribi pieņem lēmumus. Vai ir pagājis pietiekami daudz laika, lai sāktu domāt par nākotni?
- Šobrīd svarīgākais nav domāt par nākotni, bet gan koncentrēties uz atjaunošanos. Protams, visus ļoti interesē, vai piedalīšos Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs. Nevēlos neko vairāk komentēt, bet atbildēšu tā – normatīvu esmu izpildījusi un domas par startu Rio man ir, taču laiks parādīs, vai tam būs lemts notikt.

- Tātad Rio gaidāmais karstums tevi tomēr nebiedē?
- Protams, par to man ir jādomā. Tomēr ceru, ka laika apstākļi būs man izdevīgi. Ja nebūs saule, tad nebūs ļoti karsti. Kā man pastāstīja Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) galvenā ārste Līga Cīrule, daži Latvijas pārstāvji esot bijuši Rio šīgada augustā un laiks nav bijis ļoti karsts. Jau pērn skatījos laika prognozes un secināju – ja ir mākoņains, tad gaisa temperatūra ir ne vairāk par 18 grādiem, bet, ja spīd saule – 28 grādi.

- Kad ir pēdējais termiņš, līdz kuram tev jāpieņem lēmums par dalību olimpiādē?
- Redziet, es nevēlos tagad pateikt un apsolīt kādam, ka es braukšu, bet pēc tam tomēr neaizbraukt. Šobrīd ir tā, ka par 90% esmu gatava braukt. Arī LOV man ir norādījusi, ka līdz Jaunajam gadam man ir laiks pieņemt lēmumu. Domas par dalību un vēlme startēt man ir, taču jāskatās, ko teiks mans organisms.

- Vai doma par iespēju kvalificēties olimpiādei 10 000 metru distancē ir atmesta?
- Es ļoti labi saprotu, ka mana specialitāte ir maratons. Protams, es varu mēģināt izpildīt normatīvu 10 000 metros, bet tā nav mana disciplīna. Turklāt ar katru gadu to paveikt ir arvien grūtāk, jo ātrums ar gadiem mazinās. Nebiju skrējusi 10 000 metrus ilgāku laiku, tādēļ pērn, gatavojoties Eiropas čempionātam, bija ļoti, ļoti grūti. Ķermenis negribēja skriet tādā režīmā un sākās traumas, jo skriešana stadionā ir pavisam kas cits. Jāskrien ar naglenēm un uz pēdām ir ļoti liela slodze.

- Pirms diviem gadiem atzini, ka slodze tagad ir lielāka, jo mājās ir mazs bērns. Tagad dēlam Viktoram ir jau četrarpus gadi. Vai ir kļuvis nedaudz vieglāk?
- No vienas puses ir vieglāk, jo viņš tagad saprot vairāk un ar viņu ir iespējams kaut ko sarunāt, bet no otras puses – vieglāk nav, jo viņš tāpat ir jābaro un ar viņu ir jāspēlējas. Varbūt dažreiz laika pat ir mazāk, jo bērns aug un aug arī viņa vēlmes. Cita lieta, ka ir interesantāk.

- Ko viņam patīk darīt?
- Spēlēties ar „Lego”, zīmēt, klausīties pasakas un skatīties multfilmas. Protams, arī skriet un pastaigāties pa mežu. Katru rītu mums ir rīta rosme – visi kopā skrienam un jūru un atpakaļ. Viņš pats to gribēja un viņam tas patīk. Saprotams, ka pa ceļam arī apstājamies un nedaudz ievelkam elpu. Taču viņš prot skriet un ir tam gatavs. Kad bijām Šveicē, Saša gāja ātriem soļiem, bet Viktors gandrīz visu ceļu – sešus, septiņus vai pat desmit kilometrus – lēnām skrēja līdzi. Gan tētis, gan mamma ir nodarbojušies ar izturības sporta veidiem. Gēni viņam ir, bet tas, vai viņš gribēs skriet nopietnākā līmenī, tas vēlāk būs jālemj viņam pašam.

- Tātad tavs statuss joprojām nav mainījies – esi amatiere, kura profesionāli gatavojas sacensībām?
- Jā. Es nevaru atļauties trenēties, kā profesionāļi – tikai skriet, ēst un gulēt. Manu enerģiju paņem arī citas lietas. Piemēram, ka bērns slimo, tad naktīs nevari pilnvērtīgi izgulēties. Taču es esmu apmierināta. Pēc bērna piedzimšanas esmu priecīga par jebkuru rezultātu, jo zinu cenu, par kādu tas ir sasniegts. Apzinos, ka vairs neesmu 100% profesionāla sportiste, taču pieeju darbam profesionāli. Nav pamata par kaut ko bēdāties. Ir jāpriecējas, ka man 39 gadu vecumā ir iespēja būt lielajā sportā diezgan augstā līmenī. Par to paldies manai ģimenei un manam ķermenim, kurš prot un vēl grib to darīt. Jo pēc sportistes karjeras beigām atrast šādas emocijas būs ļoti grūti.

- Vai esi prātojusi, kur tās pēc tam meklēt?
- Šobrīd es par to nopietni nedomāju. Dažreiz treniņprocesa laikā gribas labāk būt mājās vai dārzā. Tās ir emocijas. Uzskatu, ka ārpus sporta ir daudz interesantu lietu. Turklāt vari dzīvot arī uz citu emocijām, kā to dara mans vīrs. Es skrienu, bet viņš svīst. (Smejas)

"Ja pēkšņi izlemšu vispār neko nedarīt, var rasties ļoti nopietnas problēmas ar veselību."

- Cik saprotu, tad Ņujorkas maratona uzvarētājiem ir tiesības startēt šajās sacensībās kaut vai līdz mūža beigām.
- Maratona organizators man teica, ka es varu braukt uz Ņujorku, cik vien ilgi vēlos. Ielūgums man tiks izsūtīts katru gadu. Ja turpināšu sportot, tad labprāt to izmantošu. Taču mani var uzaicināt arī kā goda viesi. Ja gribi, vari skriet arī amatieru līmenī. Piemēram, olimpiskais čempions Stefāno Baldīni jau trešo gadu skrien kopā ar saviem paziņām.

- Vai tu to spētu?
- Jāapzinās, ka, trenējoties kā amatierim, arī sacensībās jāskrien kā amatierim. Cita lieta – vai tas ir interesanti skriet distanci trīs stundās, ja esi to darījis par pusstundu ātrāk? Tāpēc bieži vien augsta līmeņa sportisti pasaka – nē, skriet lēnāk es negribu. Ņujorkā satiku Polu Redklifu, kura teica, ka Londonas maratons viņai bijis pēdējais. Viņa turpina skriet savam priekam, bet startēt maratonā vairs neplāno, jo tiklīdz sāk gatavoties, tā sākas traumas. Ķermenis vairs nespēj sadzīvot ar tādu slodzi.

- Ņujorkā notiek arī garākais ultramaratons - Self-Transcendence 3100 Mile Race, kurā skrējējiem 52 dienu laikā jāveic gandrīz 5000 kilometri. Vai tevi kādreiz ir vilinājuši šādi pārbaudījumi?
- Kad man bija 14 gadi, man bija grūti aptvert, kā tas ir – noskriet vairāk nekā 40 kilometrus garo maratona distanci? Tagad tāpat domāju par tiem, kas skrien piecas stundas no vietas. Es to vienkārši nesaprotu. Esmu dzirdējusi, ka bijušie maratonisti sāk piedalīties garāku distanču sacensībās. Tās ir citas emocijas, cits līmenis. Tur nevari skriet tik ātri. Domāju, ka tas nav domāts man – skriet piecas stundas. Man pietiek ar divarpus stundām. (Smejas) Kad nolemšu beigt karjeru, skriešu tikai veselības dēļ. Tam pietiek ar desmit kilometriem un varbūt vienu reizi nedēļā vairāk. Esmu sapratusi, ka nedrīkstu vispār nesportot, jo ķermenī ir notikušas izmaiņas. Ja pēkšņi izlemšu vispār neko nedarīt, var rasties ļoti nopietnas problēmas ar veselību. No sporta jāaiziet pakāpeniski. Bet man patīk skriet, tādēļ nedomāju, ka man tā būs problēma. Kad trenējos Šveicē, man pretī skrēja aptuveni 45 gadus veca sieviete kopā ar dēlu. Tas bija ļoti skaisti.

- Ko tu teiksi par skriešanu savam dēlam pēc 5-7 gadiem?
- Nevaru viennozīmīgi atbildēt, ka vēlos, lai viņš būtu sportists. Tomēr vēlos, lai skriešana jebkurā gadījumā atrastu vietu viņa dzīvē. Ja cilvēks grib būt laimīgs, viņam jābūt aktīvam. Bet skriešana ir viens no labākajiem treniņu veidiem, ko izmantot veselības nostiprināšanai. Mūsdienās tiecamies pēc iespējas vairāk nopelnīt un tas mūsos vairo stresu, bet skriešana ir ļoti laba relaksācijas iespēja. Tu esi viens mežā un tavs prāts sāk strādāt citādāk. Tādēļ gribu, lai skriešana būtu daļa no viņa dzīves.