Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:4, Did:0, useCase: 0

Lācis: "Ikdiena Latvijas sportā – izdzīvošanas čempionāts"

Lācis: "Ikdiena Latvijas sportā – izdzīvošanas čempionāts"
Viktors Lācis
Foto: Romāns Kokšarovs/f64

Latvijā strādājošo treneru skaits strauji sarūk, jauniešu skaits treniņu grupās ir pārāk liels un, piemēram, vieglatlētikai akūti trūkst šim sporta veidam piemērotas infrastruktūras. Tādēļ jau šobrīd jomā strādā lielākoties tikai dedzīgākie entuziasti, kuriem trenera darbs ir aicinājums un kuri, ignorējot visas grūtības, ir gatavi veltīt tam savu dzīvi. Vai ar treneru entuziasmu pietiek, lai Latvijas sportisti nākotnē sasniegtu regulārus, augstus rezultātus pasaules mērogā? Baidos, ka kādā brīdī ar to var izrādīties par maz, jo fanātisko treneru skaits turpina samazināties, raksta Viktors Lācis - vieglatlēts un fiziskās sagatavotības treneris.

Sportistu sniegums sacensībās ir atkarīgs ne tikai no pašu talanta, bet arī no trenera profesionalitātes, spējas motivēt savus sportistus un pašizaugsmes, kas ilgtermiņā ietekmē treniņprocesa kvalitāti. Trenera darbs, tāpat kā sportista aicinājums, ir dzīvesveids. Tas prasa neatslābstošu interesi par savu sporta veidu, nepārtrauktu mācīšanos un profesionālo pilnveidošanos, individualizētu pieeju katram sportistam.

Latvijā šobrīd izcilu treneru ir maz, un viņu skaits strauji sarūk. Lai kļūtu par treneri, jābūt ļoti spēcīgai personībai ar spējām otru cilvēku attīstīt, virzīt uz priekšu, atbalstīt šaubu brīžos. Protams, nozīme ir uzkrātajai pieredzei, taču esmu saticis gan trenerus ar 50 gadu stāžu, kuri strādā ķeksīša pēc, gan tādus, kas pēc pieciem darba gadiem to dara daudz labāk par saviem vecākajiem kolēģiem. Tā ir problēma ne tikai sportā: ir grūti atrast labu angļu valodas skolotāju, labu mūzikas speciālistu vai zinošu profesionāli jebkurā jomā. Labu sporta treneru un skolotāju ir maz, likumsakarīgi trenēties gribētāju skaits grupās – neadekvāti liels.

Ar cik daudziem augstu sasniegumu sportistiem viens treneris var strādāt? Vai grupā, kur trenējas 20 bērnu, ir iespējams katram veltīt viņam vajadzīgo uzmanību, izcelt spējas, “piedzīt” vājās vietas? Uzskatu, ka tas ir neauglīgi. Savā sporta skolā strādāju ar diviem, trim, augstākais, četriem sportistiem, un tad ir iespējams kaut ko panākt. Pie manis atnāk audzēkņi no parastas sporta skolas, kas trenējušies sešus gadus, bet viņi neko nemāk, pat elementārus sprinta vingrinājumus, kur nu vēl ko specifisku augstlēkšanā, barjerskriešanā vai tāllēkšanā. Bērni nav vainīgi, un arī treneris nē – ko viņš var iemācīt 20 bērniem vienlaikus? Pat redzot šāda darba apšaubāmo vērtību, trenerim īsti nav izvēles – labu kolēģu kļūst aizvien mazāk, bet slodze uz palikušo pleciem – aizvien lielāka.

Un te mēs nonākam pie viena no iemesliem, kas izraisījis šo neapskaužamo situāciju – treneru atalgojums ir mazs, un arī sistēma nemotivē sasniegumiem. Finansējums tiek dalīts bez izpratnes, cik daudz un kā treneri strādā. Tiek lēsts, ka Latvijā esot 360 vieglatlētikas treneri! Realitātē redzu varbūt kādus piecdesmit. Protams, Izglītības un zinātnes ministrija, kas šobrīd pārvalda sporta nozari, nevar kontrolēt vieglatlētikas, basketbola vai jebkura cita sporta veida treniņu procesu un sadzīvi. Kā lai viņi zina, kā strādā Pēteris vai Jānis? Tieši tāpēc finansējuma shēma būtu jāveido tā, lai finansējumu treneru atalgojumam piešķirtu institūcijas, piemēram, sporta veidu savienības vai federācijas, kas diendienā seko līdzi norisēm konkrētajā sporta veidā. Tai jābūt piramīdai, kuras apakšā iesācējs Pēteris redz, ka Jānis, kurš strādā izcili, nonāk virsotnē un tiek arī atbilstoši atalgots. Tad arī Pēteris būs motivēts censties, mācīties, attīstīties kopā ar saviem audzēkņiem. Ir jābūt noteiktiem kritērijiem treneru vērtēšanā, ir jāzina, cik bērni piedalās viņu stundās, ko šajās stundās dara un kādi ir rezultāti.

Tiesa, es neko negribu pārmest saviem kolēģiem, drīzāk uzslavēt, jo šajā jomā lielākoties strādā fanātiķi. Neviens nedara šo darbu naudas dēļ. Tajā pašā laikā, kamēr būs šādi trakie, valstiskā līmenī nebūs sajūtas, ka kaut kas sistēmā ir jāmaina, jo “sportā taču viss ir kārtībā” – kāpēc būtu nepieciešams darīt kaut ko vairāk un savādāk, ja rezultātus sasniedzam tik un tā? Tikai retais apzinās, ka šos rezultātus sasniedzam uz milzīga entuziasma un lielas pārslodzes rēķina. Īsti savas lietas fanātiķi savā sporta veidā vienmēr gribēs panākt maksimālo.

Man tā ir vieglatlētika – cik vien ir manos spēkos, attīstu vieglatlētiku un palīdzu citiem sporta veidiem ar vieglatlētikas pamatiem, un no valsts nesaņemu nevienu centu. Papildus darbam ar bērniem un jauniešiem strādāju, pelnu naudu citā nozarē. Trenēt sportistus ir hobijs, un papildu darbs palīdz atrisināt mana hobija sasāpējušos finanšu jautājumus.

Pie manis vieglatlētikas grupā trenējas daudz bērnu, kuru vecāku rocība ir ierobežota, un dažbrīd sanāk ne tikai trenēt par brīvu, bet arī apmaksāt šādu audzēkņu nometņu apmeklējumu. Līdzīgi kā citi treneri, arī es ieguldu savus līdzekļus vieglatlētikā, jo ticu, ka tas ir mans pilsoņa pienākums, bet vai tas ir pareizi – balstīt vesela sporta veida attīstību teju tikai uz šādu entuziastu dedzību? Ne visi mani kolēģi ir veiksmīgi biznesā. Labu treneru neadekvātais atalgojums noved pie tā, ka talantīgi cilvēki vai nu izvēlas citu nodarbošanos, vai arī “izdeg” no pārpūles, trenējot desmitiem reižu vairāk audzēkņu, nekā tas būtu pieļaujams. Rezultāts ir viens – nozare zaudē talantīgus profesionāļus, trenēties gribētājiem trūkst vērtīgu padomdevēju, un vidējais rezultātu rādītājs nepielūdzami slīd uz leju.

Protams, kopējos sportistu sasniegumus diemžēl ietekmē arī neatbilstoša sporta infrastruktūra. Vieglatlētikā tā ir īpaši sāpīga tēma, jo Rīgā nav neviena normāla vieglatlētikas stadiona. Mani sportisti trenējas 20x40 m manēžā. Tajā pašā laikā paralēli tiek būvēti jauni stadioni, bet tie neatbilst šī sporta veida prasībām, apliecinot projektu plānotāju nekompetenci. Domājot par sporta infrastruktūru, tās ilgtermiņa attīstības stratēģijas trūkums ir vairāk nekā redzams.

Kas pie esošajiem apstākļiem mūs sagaida nākotnē? Pa kādai medaļai sacensībās noteikti nopelnīsim, bet tās tiks gūtas, pateicoties sporta fanātiķiem un atsevišķu cilvēku aizrautībai. Lai Latvijas sportisti varētu izmantot visu savu spēju un talantu potenciālu, valsts attieksmes maiņa ir vitāli nepieciešama, gan atbalstot to sabiedrības daļu, kas nevar atļauties papildu izdevumus sporta treniņiem, gan trenerus, kuri tāpat kā es “deg” par savu sporta veidu, kā arī sportistus, kuriem jānodrošina atbilstoši treniņu apstākļi. Tikai tā mēs varam cerēt uz augstvērtīgiem sasniegumiem nākotnē.

Viktors Lācis

     [+] [-]

, 2018-09-07 16:14, pirms 3 nedēļām
kaa tad neatbalsta valsts? un kaa vel atbalsta! izremonteja stadionu, uzceela apkaart zhogu un prasa ieejas maksu stadionaa un ieiet var tikai darbadienas darba laika vieglatletikaa tikai bezdarbnieki treneejas

     [+] [-]

, 2018-09-07 22:08, pirms 3 nedēļām
Reāls situācijas vērtējums. Piekrītu, ka finansējumu varētu dalīt federācijas, jo tās daudz labāk redz katra trenera profesionalitāti u.t.t. Pašreizējie nosacījumi grupu komplektācijai arī neveicina augstas klases sportist sagatavošanu-piemēram, ja Tev ir tikai viens augstas klases sportists, IZM finansējumu caur sporta skolu treneris saņemt nevar.

     [+] [-]

, 2018-09-07 23:36, pirms 3 nedēļām
Savu dēlu vedot uz sporta treniņiem varu tikai piekrist , ka sporta atbalsts no valsts puses ir niecīgs un vieglatlētikas pamati, kas būtu pirmkārt jāattīsta bērnos līdz ceturtai klasei būtu pirmie, lai varētu tālāk attīstīt savas spējas citos sporta veidos un pasaku paldies visiem vieglatlētikas treneriem un arī citu sporta veidu treneriem, kas savu darbu veic ar lielu pašadevi un ceru, ka viņu darbs būs novērtēts. Nesaprotu kam tiek celti tie Rīgas daudzie nestandarta futbola stadioni un kurā vietā ir mūsu futbola izlase pasaulē, bet vieglatlētikai, kas ir visu sportu pamats nav kur trenēties it īpaši ziemā, bēdīgi.

  +1 [+] [-]

, 2018-09-08 15:31, pirms 3 nedēļām
Trenējieties pie Lāča, smaga trauma un atlaide nevajdzīgiem sporta uztura preparātiem garantēta

  +1 [+] [-]

, 2018-09-10 21:06, pirms 2 nedēļām
Viktor, kas ar Taviem jaunajiem sportistiem, kāpēc visi tiek satraumēti? Varbūt pie tā arī ir vainīgi stadioni un funkcionāri vai varbūt pats neesi pietiekami attīstijies, lai trenētu visus sportistus un sportaveida pārstāvjus, varbūt pietiek grābt visu pēc kārtas un satraumēt jaunos talantus?

Tev jābūt autorizētam,