Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:5, Did:0, useCase: 0

Skujiņš: "Uzvara Kalifornijā parādīja, ka spēju cīnīties ar pasaules tūres vīriem"

Skujiņš: "Uzvara Kalifornijā parādīja, ka spēju cīnīties ar pasaules tūres vīriem"
Toms Skujiņš šopavasar saņēma bučas Kalifornijā
Foto: AFP / Scanpix

Jaunā gada sākumā Latvijas Riteņbraukšanas federācija aicina izlasīt lielo sarunu ar šosejas riteņbraucēju Tomu Skujiņu, kurš 2015. gadā aizvadījis savu līdz šim veiksmīgāko sezonu, bet jau šomēnes uzsāks sezonu pasaules tūres vienības "Cannondale Pro team" sastāvā. Piedāvājam intervijas pirmo daļu.

Kā pavadīji starpsezonas laiku Latvijā?
Atpūtas periods pēc sezonas man sākās vēl esot Amerikā. Atbraucot mājās, jau drīz vien uzsāku treniņu procesu jaunajai sezonai. Uzmanību veltīju arī studiju lietu sakārtošanai Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Kā jauninājums, ko apguvu, bija rollerslēpošana. Liels paldies "MySport" veikalam, kas man piešķīra inventāru. Tas bija ļoti labs treniņš, ņemot vērā, ka klasiskā slēpošana pie mums ir ierobežota.

Kā atpūtas periods šajā gadā atšķīrās no iepriekšējām reizēm?
Iepriekšējos gadus es parasti biju savās mājās, kur atpūtos un arī kārtoju akadēmijas lietas. Šoreiz izmantoju iespēju un vairāk ceļoju pa Ameriku. Apskatīju vietējo kultūru, kāpu kalnos, apmeklēju koledžu futbola spēles. Pabiju arī divās kāzās.

Tu esi Latvijas Sporta pedagoģijas (LSPA) akadēmijas otrā kursa students. Kā tev izdodas sekmīgi savienot sportu ar studijām?
Ļoti daudz priekšmeti skolā ir praktiskie, piemēram, basketbols vai citi sporta veidi, kurus nav iespējams nokārtot, kamēr atrados Amerikā. Arī biomehāniku un bioloģiju nevar nokārtot, ja neesi uz vietas akadēmijā. LSPA ir ļoti laba bibliotēka, kurā ir pieejama nepieciešamā literatūra. Mēneša laikā ar pasniedzēju palīdzību es pabeidzu četrus priekšmetus.

Kas bija iemesls tam, kādēļ tu izvēlējies studijas Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā?
LSPA ir vienīgā šāda veida mācību iestāde, kas piedāvā iespējas un atlaides savienot profesionālo sportu ar sekmīgām studijām augstskolā.

Cik liela loma izglītībai ir bijusi tavā dzīvē?
Līdz vidusskolas beigām, izglītība bija pirmais un riteņbraukšana nāca pēc tam. Uz visiem eksāmeniem es vienmēr biju laikā un centos tos labi nokārtot. Vidusskolas izglītība ieliek pamatus un paver ceļu augstskolai. Pēc vidusskolas biju liela lēmumam priekšā - izvēlēties iet mācīties Latvijas Universitātē, kur jau biju iestājies, vai arī uzsākt riteņbraucēja karjeru Francijā. Mana izvēle krita uz otro variantu. Abas lietas savienot nebūtu bijis iespējams.

Pirms ejam cauri tavai pagājušajai sezonai, kāds īsumā būtu tevis paša vērtējums par to?
Neesmu ļoti analizējis pašu sezonu kopumā, jo viss ir noticis ļoti ātri un raiti. Galvenā lieta, ko es no tās paņemšu, ir vēl lielāka ticība saviem spēkiem, ka es to varu paveikt. Arī 50 kilometru solo brauciens nav nereāls. Pēc darba, ko es ieguldu un lietām, kuras ziedoju, rezultāts ir sasniedzams. Es varu sevi apliecināt ne tikai kontinentālajā, bet arī pasaules tūres līmenī.

Ar ko sagatavošanās periods šai sezonai atšķīrās no treniņu plāna vēl gadu iepriekš?
Pirms 2014. gada sezonas es nedaudz izlaidu trenažieru zāles darbu. Tas man varbūt pat nedaudz trūka. Šoreiz atkal šai lietai esmu vairāk pievērsies, domājot par muskuļu nostiprināšanu, eksplozivitātes uzlabošanu un tīrā spēka iegūšanu, ko īstajā brīdī pārvērst ātruma eksplozivitātē. 2014. decembrī aizvadīju trīs nedēļas, kur es pievērsos vairāk intensitātei, bet mazāk apjomam. Latvijā tobrīd bija ļoti slikts laiks, kad treniņi bija īsāki, bet strukturālāki. Sezonas sākumā man tas ļāva būt gatavākam sevi parādīt. Jau aprīlī sāku just, ka kāja griežas.

Kā tu biji apmierināts ar aizvadītās sezonas kalendāru?
Kalendārs varbūt nebija tik ļoti garš, kas arī ir labi. Tomēr, kad aprīlī sākām startēt sacensībās, tad gandrīz katru nedēļas nogali bija kāds starts. Nebija lielas pauzes, kuru laikā pietrūktu sacensības. Pat pēc Latvijas čempionāta, divas dienas vēlāk, jau izlases sastāvā startēju daudzdienu velobraucienā Polijā, kur kopvērtējumā paliku ceturtais un ieguvu UCI punktus. Pēc tam jau atgriezos Ziemeļamerikā, lai aizvadītu sezonas otro daļu.

ASV kontinentālajā komandā "Hincapie Racing team" jau esi aizvadījis divas sezonas. Kā tu salīdzinātu šos abus gadus?
Ja salīdzina sacensību kalendārus pa abiem gadiem, tad vienīgās no lielajām daudzdienu sacensībām, kas pirmajā manā sezonā tika izlaistas, bija Kalifornijas tūre. Otrajā sezonā parādījās arī ASV čempionāts komandu braucienā, kur mums izdevās uzvarēt. Pirmajā gadā vairāk nācās visu iepazīt, saprast un izbaudīt. Koncentrēšanās darbs uz sevis, kas attiecas uz atjaunošanos un ēšanu, pirmajā gadā nebija tik liels. Vairāk nāca emocijas. Sezonas turpinājumā es ieskrējos, tad arī rezultāti aizgāja labāki. Pirmais nopietnais rezultāts tad tika sasniegts “Tour de Beauce’ velobraucienā, kurā izdevās uzvarēt kopvērtējumā.

Cik daudz tev palīdzēja, ka Andžs Flaksis pievienojās jūsu komandai uz pagājušo sezonu?
Andža pievienošanās atmosfēru uzlaboja vēl vairāk. Komandas biedriem izdevās nedaudz vairāk paklausīties latviešu valodu. Andžs ir kārtīgs darba zirgs. Ja viņam ir, kas jādara komandas labā, viņš to bez vārds runas padara.

Kāda ir "Hincapie" komandas filozofija?
Komandas mērķis laika gaitā ir no kontinentālas vienības pāriet jau Pro kontinentālas vienības statusā. "Hincapie" virziens ir balstīts uz lielu komandas darbu, kurā viens spēs ziedoties par otru kopējo interešu labā. Ja sportisti būs spējīgi atdot savus spēkus un rezultātus kopīgajām interesēm, tad atmosfēra būs draudzīgāka. Viens otru respektēs un teiks paldies. Lielajās komandās tas ir grūtāk, bet mūsu gadījumā ar to nebija problēma.

Ķeroties klāt tavai aizvadītā gada sezonai, kā tu raksturotu savu sniegumu sezonas sākumu līdz Kalifornijas tūrei?
Pašas pirmās sezonas sacensības - "Redland" velobrauciens - man nebija pārāk veiksmīgas, tomēr nedēļu vēlāk, kad jau startēju citās sacensībās, es jutu, ka tomēr viss ir kārtībā un nav pamata satraukumam. Pašā sākumā vairāk ziedojos komandas labā, lai mūsu sportists tiktu uz goda pjedestāla velobrauciena kopvērtējumā.

Kāda bija tava fiziskā forma un iekšējās sajūtas pirms Kalifornijas tūres?
Nedēļu pirms šīm sacensībām es nebūtu sev prognozējis uzvaru posmā. Nejutos pārāk labi, kā arī laika apstākļi bija ļoti karsti. Nedēļu pirms sacensību sākuma pavadīju nedaudz mierīgāk. Bija arī īsāki treniņi ar lielāku intensitāti. Tā iespaidā man izdevās iegūt svaigumu. Jau pirmajā posmā jutu, ka spēju braukt grupas priekšā arī pēdējos trijos kilometros. Arī kājas jutās ļoti labi, kas deva pamatu cerībai, ka izdosies sevi apliecināt.

Pastāsti par to, kā tu nonāci atrāvienā, pēc kura jau veici solo izrāvienu, kas atnesa uzvaru…
Situācija bija ļoti sarežģīta, jo pirmajā stundā neizveidojās nopietns atrāviens. Situācija mainījās nepārtraukti, jo sekoja viens atraušanās mēģinājums pēc otra. Nebija iespējams visos būt, bet lai katrā no tiem būtu vismaz kāds no maniem komandas biedriem. Lielajā atrāvienā, ja apstākļi tā būtu pagriezušies, varēja iekļūt jebkurš no mūsu vienības. Vienā no distances daļām no lielās grupas aizbrauca četri sportisti. Es tobrīd zināju, ka tas ir par maz un šie braucēji līdz galam neizturēs. Kad es redzēju, ka viens no konkurentiem cenšas piebraukt no peletona uz atrāvienu, nolēmu sekot. Ar mums kopā vēl bija trešais braucējs. Mums izdevās piebraukt pie bēgļiem, un tad vadībā jau bija septiņu sportistu liela grupa. Bez manis, no "Hincapie" vīriem šeit atradās arī Oskars Klarks. Tieši viņš vairāk vilka atrāvienu, bet es varēju pataupīt spēkus pirms izšķirošā brīža. Kad es sagaidīju īsto brīdi, ieslēdzu savu ritmu un neviens nespēja turēties līdzi. Lielās komandas cerēja un domāja atrāvienu noķert līdz finišam. Mūsu pārsvars svārstījās no divām līdz trijām minūtēm. Interesanti, ka tieši pirms lielā kāpuma, pārsvars bija palielinājies līdz kādām četrām minūtēm. Tas man ļoti palīdzēja, vēl vairāk tādēļ, ka es zināju trasi.

Vai pirms izšķirošā izrāviena tu zināji pārsvaru pār lielo grupu?
Tajā mirklī es nezināju pārsvaru. Tas bija brīdis, kad jāriskē neatkarīgi no pārsvara lieluma. Visilgāk ar mani kopā noturējās Oskars. Pirms lielā kalna bija mazāks kāpums, kurā atradās arī kalnu starpfinišs. Es zināju, ka par starpfiniša punktiem es cīnīšos ar Danielu Osu. Sacīju, lai Oskars mēģina turēties līdzi. Trijatā pārbraucām šo mazāko kāpumu. Oss bija sevi izlicis starpfinišā, pēc kura viņam spēki bija beigušies. Palikām divatā ar komandas biedru. Es mēģināju turēt stabilu tempu, bet pēc kāda laika arī Oskars salūza.

Kas bija tavā galvā, kad paliki viens?
Es domāju, kā veiksmīgāk pievarēt kalnu, saglabājot enerģiju atlikušajai daļai. Ļoti svarīgi bija izjust to līmenī, kurā tu spēj braukt, lai nenāktos salūzt pēc pāris minūtēm. Pēc tam sekoja nobrauciens, kur es tieši ieguvu laiku pret peletonu. Pēdējos 20 kilometros peletons, kurā gan vairs bija vien ap 40 braucējiem, īsti vairs nevarēja mani noķert.

Kurā brīdī tu pats noticēji savai uzvarai?
Es tam noticēju pēdējos piecos kilometros, kad trase veda kalnā lejup. Ņemot vērā, ka 50 kilometrus es nekad nebiju viens pats braucis atrāvienā, pēdējos 20 kilometros, vēl līdz galam nebija pārliecības, jo Daniels Oss, kurš bija man vistuvāk, teorētiski varēja mani panākt. Tomēr viss sakrita un izdevās.

Pastāsti par savām sajūtām uzreiz pēc finiša…
Tas bija ļoti emocionāli. Es biju pārlaimīgs. Tas pierādīja, ka ne tikai es spēju cīnīties ar pasaules tūres braucējiem, bet arī mana komanda bija ļoti augstā līmenī, savu konkurētspēju visaugstākajā līmenī.

Kā mainījās attieksme pret tevi un tavu komandu no konkurentiem nākamajos posmos?
Protams, ka mēs mēģinājām nosargāt līdera dzelteno krekliņu, cik ilgi tas vien bija mūsu spēkos. Vairāki konkurenti nākamajā dienā pienāca pie manis, uzsita uz pleca un teica: "Tas čalīt bija viens velna brauciens!". Bija patīkami saņemt respektu no lielajiem braucējiem. Atlikušajos posmos mainījās mūsu komandas taktika. Atradāmies vairāk grupas galvgalī, centāmies kontrolēt atrāvienus. Man pašam personīgi katrs nākamais posms pēc uzvaras bija ļoti grūts, jo nācās pēc finiša sniegt daudz intervijas, piedalīties sponsoru aktivitātēs, apmeklēt dopinga kontroli. Katru dienu es biju pēdējais viesnīcā pēdējais dušā, pēdējais pie vakariņu galda. Tas man atņēma ļoti daudz enerģiju. Izšķirošajā posmā man visi fiziskie un morālie spēki bija izsīkuši.

Kā komanda uztvēra tavu panākumu?
Tā bija komandas līdz šim lielākā uzvara. Tāpēc arī bija tik daudz sponsori klāt pie mums. Tas bija liels pavērsiens, kas pierādīja, ka ne tikai braucēji, bet arī apkalpe visu bija izstrādājusi. Bez pareizās apkalpes, treneriem un menedžeriem nekas tāds nebūtu iespējams. Jo viss ir viens liels mehānisms.

Tev nozīmīgs bija nākamajā mēnesī Kanādā notiekošais "Tour de Beauce" velobrauciens, kur gadu iepriekš guvi uzvaru kopvērtējumā. Kā atceries šīs sacensības?
Bija patīkami atgriezties šeit. Kārtis gan nesakrita tā, lai es varētu uzvarēt otro gadu. Tomēr mēs cīnījāmies līdz galam. Iespējams, pēdējā dienā pieļāvām taktisku kļūdu, tomēr, ja pret vienu komandu brauc viss peletons, ir grūti nosargāt pārsvaru. Neviena komanda, lai arī necīnījās par uzvaru kopvērtējumā, nebija gatava sadarbībai un nepalīdzēja. Varbūt nebija labākais moments, ka es kļuvu par līderi pēc individuālā brauciena, jo man nācās aizstāvēt pārsvaru. Ja būtu bijusi apgriezta situācija, iespējams, viss būtu savādāk.

Intervijas otro daļu par Latvijas čempionātu, sezonas otro daļu, profesionālā līguma noslēgšan, nākotnes mērķiem un citām nozīmīgām lietām piedāvāsim piektdien.

Informāciju sagatavoja:
Toms Markss
Latvijas Riteņbraukšanas federācijas preses sekretārs