Līdzjutēja dienasgrāmata: Pa pēdām Rastorgujevam

Līdzjutēja dienasgrāmata: Pa pēdām Rastorgujevam

Bloga autors līdzās Andrejam Rastorgujevam
Foto: Rolands Norietis

Līdzjutēja olimpiskā dienasgrāmata

Salšana bija tā vērta – ieguvis kopbildi ar Andreju Rastorgujevu, no Phjončhanas olimpiskajām biatlona sacensībām svētdienas vakarā pārrados lieliskā noskaņojumā. Šodien viņam ir iespēja to uzlabot sev un komandai, bet man priekšā dubultmači ar Andreja un Baibas Bendikas līdzdalību.

Kā rakstīju iepriekšējā blogā, pirmais uzdevums svētdien bija notirgot divas biļetes uz kamaniņu sportu. Neesmu te ieradies, lai spekulētu, bet padomāju – ja reiz visas ir izpirktas, jāpamēģina nedaudz nopelnīt. Taču pie “Olympic Sliding center” kasēm noskaidroju, ka tās atkal ir tirdzniecībā (nez no kurienes?), tāpēc šāda iespējamība atkrita. Maksimālais, uz ko varēju cerēt: pārdot ieejas karti par nominālvērtību. Izdevās, turklāt visai ātri. Pie kasēm satiku kādu vācu līdzjutēju, kurš ar prieku no manis nopirka 40 000 vonu (30 eiro) vērto B kategorijas biļeti. Novēlēju, lai Fēlikss Lohs kļūst par čempionu. Desmit minūtes vēlāk pamanīju franču kundzīti, kura arī posās apmeklēt sacensības. Pārliecināju, ka uzcenojumu par biļeti neprasu, un viņa ar prieku to iegādājās. Dāma pārpratuma kārtā centās iedot četras tūkstoš vonu banknotes, bet palūdzu viņai pameklēt zaļās (10 tūkstošu) naudaszīmes. Nezinu gan, ar ko viņu bija saintriģējis kamaniņu sports nevis netālu notiekošais biatlons, kur galvenais favorīts bija viņas tautietis Martēns Furkads...

Steidzos uz autobusu, lai nokļūtu “Alpensia” biatlona centrā. Arī tur mani gaidīja uzdevums – jāpārdod viena biļete. Līdzbraucēja ir apslimusi, un nolēmām, ka viņai lielajā aukstumā labāk vienu vakaru palikt pansijā (šodien uz iedzīšanas sacensībām brauksim abi). Arī uz biatlonu lētākās kategorijas biļetes iepriekš rādījās izpirktas, bet starta dienā atkal bija pieejamas.

Šoreiz viss sanāca krietni sarežģītāk... Eiropiešu līdzjutēji nāca ar savām biļetēm, bet tie korejieši, kuri devās kases virzienā, pirmkārt, ļoti slikti zina angļu valodu, otrkārt – manu piedāvājumu uztvēra ar neuzticēšanos. Uzsāku sarunu ar krievu pārpircēju Anatoliju, kurš biļetes tirgoja par puscenu – dārgākās A kategorijas biļetes par 50 tūkstošiem simts tūkstošu vietā. Viņam ar noietu nevedās. Krievam par desmit tūkstošiem (ar piecdesmit procentu atlaidi) izdevās pārdot vienu otrās kategorijas biļeti un varbūt pa kādai 50 tūkstošus vērtajai biļetei. Pēc zināma laika viņš paziņoja, ka esot apnicis te salt, un devās projām. Es vēl nepadevos. Līdz sacensību sākumam bija laiks, un steigties nevajadzēja. Un brīdi vēlāk angliski labi runājoša korejiešu meitene iegādājās manu biļeti par nominālajiem 20 tūkstošiem.

Devos iekšā, sameklēju B kategorijas stāvvietu sektoru. Diezko priecīgs nebiju. Vietas pretī soda aplim, šautuve – nepārskatāma, arī finišs – patālu. Tik un tā izdevīgāk nekā piecreiz dārgākā vieta galvenajā tribīnē. Brīdī, kad sākās mači, izdzirdēju brīvprātīgās paziņojumu, ka visi, kuri vēlas, varot iet uz centrālo sektoru. Biatlons Dienvidkorejā nav populārs un daudz biļetes bija palikušas neizpirktas. Divreiz teikt nevajadzēja – biju jau ceļā uz galveno tribīni. Te bija iespēja apsēsties, taču lielajā salā visi stāvēja kājās (kā biatlonā pieņemts).

Kaut arī sporta pasākumu pieredze man nav maza, starptautiskās biatlona sacensībās biju pirmoreiz. Sen atpakaļ reizi apmeklēju Latvijas čempionātu. Sākumā neliels apjukums, uz kuru pusi skatīties – īpaši sprintā, kur katrs dalībnieks startē citā laikā. Gribot negribot sekoju līdzi tam, ko rāda uz lielā ekrāna un par kuru sportistu stāsta stadiona komentētājs (viņš darbiņu paveica profesionāli). Šādi palaidu garām Andreju Rastorgujevu gan startā, gan pirmajā šautuvē. Tikai pēc tam apjēdzu, ka telefonā jāatver tiešraides rezultāti, kur detalizēti var sekot jebkuram dalībniekam. Otrajā šaušanā Andrejs nevarēja palikt nepamanīts – viņu rādīja uz lielā ekrāna un acīmredzot arī starptautiskajā translācijā.

Turpat tribīņu priekšā bija vēl kāda zona, kur pulcējās līdzjutēji – finiša taisnes pašā priekšā, piecdesmit līdz simts metrus pirms līnijas. Pārej nelielu tiltiņu un esi klāt! Pirms tā stāvēja brīvprātīgais, taču neizskatījās, ka viņš prasītu īpašas biļetes, tāpēc droši devos turp cerībā sagaidīt Andreju finišā. Un pēc kāda laiciņa viņš paslēpoja garām. Kamēr Rastorgujevs kārtoja inventāru, tieši manā acu priekšā (zonas otrā pusē) svinības sāka topošais čempions Ārnds Paifers. Bet es cerēju sagaidīt ejam garām Andreju Rastorgujevu, un... sagaidīju. “Andrej, var kopbildi?” uzsaucu sportistam. Lai arī alūksnietis nebija labākajā noskaņojumā ar iegūto 24. vietu, Latvijas karogā tērptajam līdzjutējam viņš neatteica. “Rīt būs labāk!” centos viņu uzmundrināt.

Atpakaļceļā sanāca misēklis ar autobusu, jo, nespējot sagaidīt īsto un, glābjoties no sala, iekāpu tādā, kas negāja uz man vajadzīgo Džinbu (Jinbu) staciju. Sanāca lieka, tomēr patīkama pārsēšanās, jo pēdējā ceļa posmā iepazinos ar kādu somu un grupiņu čehu līdzjutēju, kuri bija ļoti priecīgi par Mihala Krčmārža izcīnīto sudraba medaļu (arī par dienu iepriekš sieviešu sprintā bronzu ieguvušo Veroniku Vitkovu). Uzzinājis, ka esmu no Latvijas, soms uzreiz pajautāja, kurā vietā palicis Andrejs Rastorgujevs. Savukārt čehi viņam mācīja, kā pareizi izrunāt uzvārdu “Krč-mār-žs.” Atklājās, ka šis vīrs ir Somijas Biatlona asociācijas prezidents Kalle Ledesmeki. Viņaprāt, Kaisa Mekereinena šodien iedzīšanā no 25. vietas varot tikt pie medaļas. Protams, ja izdosies sašaut. Redzēsim...

     [+] [-]

, 2018-02-12 11:06, pirms 2 nedēļām
forši

     [+] [-]

, 2018-02-12 18:05, pirms 2 nedēļām
Ļoti labi apraksti! Rodas sajūtas it kā pats to būtu redzējis un piedzīvojis. Paldies, Roland!

Tev jābūt autorizētam,