Līdzjutēja dienasgrāmata: Kad intervē tevi pašu...

Līdzjutēja dienasgrāmata: Kad intervē tevi pašu...

Latvijai reklāma vajadzīga arī Korejā
Foto: Monta Karlivāne

Līdzjutēja olimpiskā dienasgrāmata

Phjončhanas spēlēm ir pielikts punkts. Beigušies arī olimpiskā līdzjutēja 17 dienu piedzīvojumi, kas startēja atklāšanas ceremonijā un finišēja līdz ar Martina Geriksa pēdējo “mixu” noslēgumā.

Uz pēdējām sacensību dienām mums ar līdzbraucēju Indru pievienojās atraktīvie latvieši Monta un Reinis (lielā mērā pateicoties tieši “Līdzjutēja dienasgrāmatai”!), un kopā kļuva vēl interesantāk. Centāmies paņemt no olimpiādes tik, cik tā bija gatava sniegt. Brīžiem ar latviešiem raksturīgo: “Atļauts tas, par ko neper!” Piemēram, pāris reižu pamanījāmies rindā uz autobusu iestāties no priekšgala. Cilvēku uz bobsleja četrinieku mačiem bija jūra un šādi izvairījāmies no gaidīšanas vismaz stundas garumā.

Iepriekšējos blogos rakstīju, ka transporta jautājumi ir būtiskākā sfēra, par ko korejiešus olimpiādes sakarā var pabārt (vismaz no līdzjutēja skatupunkta). Tā, piemēram, sestdien pēc bobsleja četrinieka pirmajiem braucieniem devāmies uz otru olimpisko spēļu pilsētu Kannenu (Gangneung). Tikām līdz “Daegwallyeong Park & Ride” pieturai, no kurienes atiet autobusi abos virzienos. Uz mums vajadzīgo TS31 bija sastājusies milzīga rinda, jo nebija neviena autobusa, kamēr pretējā virzienā ejošie TS30 busi nāca viens pēc otra un vairumā gadījumu ceļā devās pustukši. Uz šosejas kaut kas bija atgadījies, un tie bija iesprūduši “korķī”. Par laimi, mums nebija jāsteidzas. Bet iedomājos situāciju – ja būtu izrēķinājis, ka pēc bobsleja varu paspēt uz kādiem mačiem Kannenā, un nopircis biļetes (kuras šajās spēlēs bija ļoti dārgas!), tad man tās nāktos izmest miskastē. Tikai pēc daudziem cilvēku lūgumiem tika padots cita maršruta autobuss, kurš aizgāja pa TS31 līniju.

Vēl dīvaināka situācija pavērās pēc noslēguma ceremonijas. Brīvprātīgie jau bija saskaitījuši cilvēkus un sadalījuši tos rindās pa autobusiem, bet to tur nebija... Aizmugurē pūlis kā čūska locījās ap līkumu. Kā tas iespējams!? Vai ceremonija bija plānota garāka!? Svētdienas vakarā maršrutos uz sacensību vietām autobusi nekursēja un tie tika novirzīti uz olimpisko stadionu. Tāpēc vēl jo grūtāk saprast, kāpēc to nebija paredzētajā vietā. Amerikānietei, kurai apsēdos blakus autobusā, pajautāju, cik ilgi viņai nācies gaidīt iekāpšanu. Esot aizgājusi pirms ceremonijas beigām un nostāvējusi 50 minūtes. Salīdzinājumā ar to atklāšanas dienā viss gāja gludi...

Sestdienas vakarā pametot priežu pilsētas Kannenas Olimpisko parku, iegājām organizatoru teltī, kurā vietējie bez maksas krāsoja karodziņus uz līdzjutēju vaigiem un dalīja kaudzi sildelementu. Palūdzu, lai man uzkrāso Latvijas toņus. “Nē, esam jau slēgti,” vietējie lika saprast, ka todien tas vairs nebūs iespējams. Tomēr labā noskaņojumā esošajai latviešu grupiņai izdevās viņus pārliecināt ķerties klāt burciņām un otai. Paši palīdzējām sajaukt sarkano ar melno toni, lai iegūtu ko līdzīgu mūsu kamīnsarkanajam. Nākošajā dienā ar uzkrāsotiem vaigiem devos uz četrinieku mačiem un noslēguma ceremoniju.

Sarkanbaltsarkanie vaigi acīmredzot kļuva par galveno iemeslu, kāpēc pārtraukumā starp bobsleja sacensību trešo un ceturto braucienu pie manis pienāca korejiešu korespondents un palūdza interviju, kuru trasē tiešraidē translēja uz lielā ekrāna. Uzzinājis, ka karodziņus uzkrāsojusi korejiešu meitene, intervētājs atplauka smaidā. Prasīja, no kuras valsts esmu, par ko fanoju, kādi ir mani iespaidi par Koreju un tamlīdzīgi. Tā kā šī intervija paredzēta, lai īsinātu laiku līdzjutējiem, nācās būt atjautīgam. Pastāstīju, ka uz divām dienām bijām aizlidojuši uz Čedžudo (Jeju) salu, lai... nogaršotu apelsīnus. Šī sala, kas atrodas uz dienvidiem no Korejas pussalas, tiešam ir slavena apelsīnu dēļ. Pēc intervijas ar savu Latvijas līdzjutēju grupiņu vēl kopīga deja kameru priekšā.

Nedaudz par bobsleju. Zinot, kā mūsējiem bija gājis pēdējās divās sezonās, uzskatu, ka viena olimpiskā medaļa ir labs panākums. Oskars Melbārdis gan meklēja utis sevī, norādot, ka četriniekos pievīlis komandu, taču viņš nebrauca sliktāk par citiem. Paškritika – tas nav slikti, taču realitātē viņi ir pelnījuši uzslavu. Tieši Melbārdis un Jānis Strenga neļāva atkārtoties Riodežaneiro olimpiādes scenārijam. Toreiz Latvija palika bez medaļām.

Citādāks priekšstats par Oskaru Ķibermani un viņa stūmējiem, kuri divas dienas izskatījās kā no laivas izmesti. Monta un Reins bija vīlušies, ka tik tāls ceļš mērots, bet Ķibermanis un Co finišā pat nepamāja līdzjutējiem. Pretēji lejasgala ekipāžām, kuras olimpiskās spēles sev un sanākušajiem pārvērta par svētkiem. Jābūt reālistiem – treniņu rezultāti neliecināja, ka Ķibermaņa ekipāža Phjončhanā tēmē īpaši augstāk par iegūto desmito vietu.

Toties novērtējām, ka pauzē starp pirmo un otro braucienu starta zonā pienāca izlases treneris Jānis Ozols, dodot padomus, kurā brīdī uzkliegt, bet kurā – labāk saglabāt klusumu. Pie reizes viņš katram atnesa glāzīti tējas.

Kopumā olimpiskās spēles bija lieliskas. Nebiju iedomājies, ka gūšu tik daudz pozitīvu emociju. Jāuzteic korejiešu viesmīlība. Ceļā uz noslēguma ceremoniju pienāca kāda sieviete un katram uzdāvināja skaistu, baltu šalli. Nožēlu raisīja tikai tas, ka interesējošās sacensības lielākoties tika organizētas vēlu vakarā pēc vietējā laika. Korejā ziemas ir saulainas, gandrīz katru dienu pusdienaslaikā temperatūra bija plusos, bet vakaros (vairāk gan pirmajā nedēļā) nācās pamatīgi salt. Apzinos, ka viss pakārtots tam, lai mači notiktu Eiropas skatītājiem piemērotākās stundās, un tomēr.

Iepriekšējās dienasgrāmatās plaši nepieskāros izmitināšanās jautājumam. Vairāk nekā divas nedēļas (atskaitot divas naktis Čedžudo) nodzīvojām pansijā, kas būtībā ir kā rekreācijas centrs. Nekā grezna – mājiņas un istabiņas veidotas tradicionālā korejiešu stilā. Gulēt nācās uz grīdas matračiem – kā Korejā pieņemts. Ar izvēli nekļūdījos, jo maksājām tikai aptuveni 55 eiro par diennakti, kamēr citu naktsmāju cena olimpisko objektu tuvumā lielākoties bija vismaz 200 eiro par nakti. Ierodoties pansijā nezināju, ka cenā ir iekļautas brokastis. Katru dienu saimnieks mūs bez papildus maksas vadāja uz aptuveni 15 minūšu brauciena attālumā esošo Džinbu (Jinbu) staciju, no kuras gāja autobusi uz norises vietām. Un arī atpakaļ. Saimnieki bija ļoti viesmīlīgi – dažkārt ar kaut ko uzcienāja arī pusdienās. Tiesa, gandrīz nerunāja angliski. Droši vien nenoticēsi: mums pat neiedeva atslēgas no istabiņas un tā divas nedēļas nodzīvojām pie atvērtām durvīm (arī tad, kad bijām projām, tās palika vaļā). Bet durvis bija uz āru: nelielu pļaviņu, gar kuru iet lauku ceļš. Tik droši ir Korejā...

Olimpiskās spēles ir galā. Tās beigušās pavasarīgā noskaņojumā, jo pakāpeniski kļuva aizvien siltāks. Uz redzēšanos, Phjončhana! Uz tikšanos pēc četriem gadiem Pekinā!

  +2 [+] [-]

, 2018-02-26 22:53, pirms 2 mēnešiem
Loti labs raksts Roland! Varbut der padomat par turpinajumu,proti,regularu rakstisanu!

  +1 [+] [-]

, 2018-02-27 04:21, pirms 2 mēnešiem
Lieliska reportāža, tāpat kā iepriekšējās! Ir ļoti labs ķēriens rakstīšanai, vajag turpināt!

  -1 [+] [-]

, 2018-02-27 06:53, pirms 2 mēnešiem
espozito79 rakstīja: Loti labs raksts Roland! Varbut der padomat par turpinajumu,proti,regularu rakstisanu!
Rolands Norietis jau ir strādājis par žurnālistu vairākos izdevumos, tagad viņam citas prioritātes.

     [+] [-]

, 2018-02-27 10:36, pirms 2 mēnešiem
espozito79 rakstīja: Loti labs raksts Roland! Varbut der padomat par turpinajumu,proti,regularu rakstisanu!
Tad jābūt tur, kam seko līdzi visa pasaule vai vismaz Latvija. Bet raksti noteikti vēl būs!

Tev jābūt autorizētam,