Raimonds Rudzāts

A.Ritenieks: "Latvijā savairojušies boksa klauni"

Boksera Arņa Ritenieka vārds Latvijas sporta ķēķī atpazīstams sāka kļūt 2000. gadu sākumā, kad viņš kopā ar brāli Raiti fanātiskā tēva Aivara vadībā kala plānus par olimpiskā boksa ringa sasniegšanu. Viņa dzīve jau kopš bērnības bijusi dažādu savdabīgu pavērsienu pārpilna, tāpēc tagad it nemaz neizbrīna viņa parādīšanās… Ķīnas olimpiskajā hokeja projektā.

Tālu ceļu nogājis

2000. gadu vidū bokss Latvijā bija nišas sporta veids – Maira Brieža triumfālo uznācienu un to pavadošo lielo cilvēku interesi tobrīd, iespējams, neparedzēja neviens. Taču arī tolaik bija, kam sekot līdzi. Tā bija Ritenieku ģimenes cīņa ar sporta funkcionāru kliķi, kas pamanījās iespraukties mediju dienas kārtībā un pat pārauga Dzintara Dreiberga dokumentālajā filmā "Padoties aizliegts!", kas kļuva par pirmo Latvijā veidoto dokumentālo filmu, kas nonāca "Forum Cinemas" repertuārā.

Jau filmā tika atspoguļots konflikts starp Arni un tēvu Aivaru, kas vēlāk, daudz saasinātākā formā, eskalējās ārpus kadra. Neticis uz Pekinas olimpiskajām spēlēm, Arnis lielajam sportam atmeta ar roku – pirmo reizi mūžā viņš bija pilnīgs noteicējs par savu likteni. "Kad es beidzu profesionāli sportot, jutos kā no laivas izmests – kā jau lielākā daļa sportistu. Jādzīvo pilnīgi jauna dzīve," atminas Arnis. "Sāku trenēt cilvēkus daudzstāvu mājas pagrabā. Ziemā bija kādi astoņi deviņi grādi. Cilvēki paši mani atrada. Pēc tam pārcēlos uz Mārupi, kur treniņi notika garāžā. Vēlāk zāli ierīkoju ofisa telpās, kur, kā teica viens mans draugs, pēc fen šui nedrīkstētu notikt vispār nekas," viņš smejas.

Ar laiku viņš tika pie sava stūrīša sporta kluba "Panatta" paspārnē, bet tagad nolēmis iet savu ceļu. "30. jūnijā atvēršu savu zāli – "AR sporta studiju"," viņš palielās. Pašam gan savu dārziņu pieskatīt nāksies no attāluma. Rīgā viņš ieradies veikt pēdējos darbus un izbaudīt atvaļinājumu. No Ķīnas hokeja…

Bez tulka, ar lamuvārdu krājumu

"Vienā skaistā dienā saņēmu zvanu: "Klausies, Arni – saprotu, ka tu esi pārņemts ar jaunās studijas būvniecību, bet te interesējas par tevi." Pārprasīju, vai biju dzirdējis pareizi. Ķīnā…" Arnim tika piedāvāts iesaistīties Ķīnas hokeja saimniecībā, strādājot pie spēlētāju fiziskās sagatavotības. Sākumā atteicies, viņš pēc dažām minūtēm sapratis, ka šādu iespēju nevar laist garām un ņēmis rokās telefonu, lai atzvanītu.

Viņa pirmie aizbilstamie bija Ķīnas U18 hokeja izlase, kam Taivānā bija jāizlauž ceļš no trešās divīzijas līdz otrajai. "Ķīna – tā ir traka zeme. Ne slikta, ne laba, bet pilnīgi savādāka. Tāda, ka vidusmēra cilvēks divos mēnešos var sajukt prātā. Bet – tā kā vienmēr esmu bijis ar savu domu gājienu un mēs tur esam vairāki latvieši, tad tā mēs cits citu stutējam un turpinām darboties." Kopā ar Arni Ķīnas hokeja saimniecībā darbojas arī Raitis Pilsētnieks un Renārs Freibergs. "Šos divus džekus kā sabiedrotos nemainītu ne pret ko. Mūsu organizācija, kuras galvenais menedžeris ir Raitis Pilsētnieks, atbild par hokeja attīstību Ķīnā. Vācam puikas no visas pasaules, kam vien ir ķīniešu izcelsme, un gatavojam 2022. gada olimpiskajām spēlēm. Vēriens ir grandiozs, nodrošinājums – teju neierobežots. Taču jārēķinās ar Ķīnas īpatnībām. Raitis jau trīs reizes ir kravājis koferus, es arī vienreiz biju tuvu tam," nosmej Arnis.

Atsevišķas Arņa pirmās darba dienas ainas būtu inscenēšanas vērtas kādā "Vareno pīļu" filmu franšīzes turpinājumā. "Mani brīdināja: tās būs amēbas uz slidām. Uz ledus galvenajam trenerim ir asistents, ir tulks, ir citi palīgi – vesels bars. Kā tu domā – jaunatbraucējam, trenerim Arnim, kāds iedeva tulku?!Parādīja virzienu, un aiziet! Ja man nebūtu manas krāsainās dzīves bagāžas, es tur netiktu galā. Es viņus noliku pie vietas trīs treniņu laikā. Teikšu godīgi, viņi bija ārprāts! Pirmā pieredze man bija darbā ar Ķīnas U18 izlasi, kurā bija atlasīti bagātnieku dēliņi. Mēs kārtīgi salamājāmies – nobļāvos tā, ka putas pa muti lēca laukā – un pēc tam bijām labākie draugi. Darbs aizgāja no rokas."

Pekinas "Kunlun Red Star Junior" galvenais mērķis ir augstvērtīgu spēlētāju sagatavošana 2022. gada olimpiskajām spēlēm. Ķīna un hokejs – tas joprojām skan eksotiski, taču ar U18 vecumu pirmā pankūka nepiedega. "Tas ir tas vecums, uz ko tiek likts vislielākais uzsvars. Lai 2022. gadā viņi jau būtu līmenī," skaidro Arnis. "Plāni mums ir lieli – cerams, piepildīsies."

Klauniem neaplaudē

Pateicoties Maira Brieža panākumiem, bokss Latvijā kļuvis ievērojami populārāks. Par to liecina ne tikai lielā publicitāte, bet arī to cilvēku skaits, kas boksa zālēs drūzmējas ap maisiem. Arnis pamanījis, ka momentāni savairojušies arī treneri, un daļai viņš izraudzījies nesaudzīgu apzīmējumu – "boksa klauni". "Treneri, kurus es saucu par "boksa klauniem", ir tie, kam pašiem bērnībā vai jaunībā nodarīts pāri. Kad viņi nespēj savu autoritāti audzēkņu acīs iegūt ar profesionalitāti un viedumu, tad ko viņi dara? Saliek kopā ar kādu prasmīgāku bokseri, lai iedod pa bieti, un tad viņš, redz, cienīs treneri. Bet tā vietā cilvēks sāk baidīties no boksa. Vidusmēra letiņš jau tomēr ir meklējams Dziesmu svētkos, bet tur jau nekaujas.Ir jāspēj nodot filozofija, ka boksa mērķis nav deguna pārsišana pretiniekam. Pie manis nāk daudz tādu, kas nekad ringā nekāps – arī viņiem jāatrod pieeja un viņu vēlmes jāciena," uzsver Arnis Ritenieks.

"Boksam tagad ir pievērsta liela uzmanība, jo tajā uzmanības pievēršanā ir ieguldīti lieli līdzekļi. Mairis ir unikāls talants, kuram līdzīgu pagaidām Latvijā nemanu. Boksa popularitāte ir pacēlusies uz viena cilvēka un viņa komandas fanātiska darba rēķina, nekāda sistemātiska pamata jau tam nav. Prieks, ka bokss kļūst populārāks, bet popularitātes pieaugumam darba kvalitāte netiek līdzi. Viss sākas ar boksa filozofijas nodošanu."

Pats Arnis gan boksa aktivitātes uz laiku noliks malā. Savas studijas darbu vadīs attālināti, nokomplektējis arī treneru korpusu, kurā sagaidāmi arī pārsteigumi. "Esmu piesaistījis līdzīgi domājošus cilvēkus. Pagaidām neminēšu vārdus, taču ir arī ar olimpisko pieredzi." Pirms sarunas atcerējos, ka pirms sešiem gadiem, kad pirmo reizi intervēju Arni, viņš pārliecinoši deklarēja, ka viņam kādudien būs pašam sava zāle – kaut arī tobrīd nodarbības tika vadītas garāžā. Nu, kad tas ir piepildījies, - ko tālāk? "Es braukšu uz olimpiskajām spēlēm!" viņš momentāni iesaucas. "2008. gadā man bija milzīgs pārdzīvojums, ka es netiku uz Pekinas spēlēm. Pēc tam, kad sāku trenēt puikas Talsos, vietējai avīzei teicu, ka kādudien braukšu uz olimpiskajām spēlēm. Kā treneris. Re, te nu es esmu! Tobrīd biju domājis, ka braukšu kā boksa treneris. Varbūt arī kādreiz aizbraukšu, bet sākšu ar hokeju."

 

2017-06-15 22:27

Nākamais: Barinova "Lietava" izrauj neizšķirtu Marijampolē

Komentāri  

Uz pēdējo komentāru
Uz pēdējo komentāru
Atjaunot komentārus
Ienāc, lai komentētu