Porziņģa fizioterapeits: "Boksa ringā viņš, iespējams, mani nogalinātu"

- Pats esi bijis profesionāls basketbolists. Pastāsti, kā iegrozījās tava karjera?
- Spēlēju basketbolu Spānijā, biju arī valsts U20 izlasē, kurā mani komandas biedri bija Marks Gazols un Rūdijs Fernandess. ACB līgā Seviljas komandas sastāvā spēlēju jau 18-19 gadu vecumā, no manis tika gaidīts daudz, taču nepaveicās, jo traucēja savainojumi. Spēlētāja karjeru galvenokārt traumu dēļ beidzu jau 25 gadu vecumā.

- Kāpēc nolēmi kļūt tieši par fizioterapeitu?
- Kad spēlēju Seviljā, man izveidojās tuvas attiecības ar kluba fizioterapeitu. Tolaik mani vajāja traumas, tādēļ nolēmu sākt studēt fizioterapiju. Mani vecāki allaž mudināja mani uzsākt studijas, taču es koncentrējos uz sportu. Vienlaikus saglabāju apziņu, ka kādudien man vajadzēs iet mācīties. Kad šis brīdis pienāca, izvēlējos studēt fizioterapiju. Tobrīd īsti neapzinājos, kas mani sagaida, taču šķiet, ka esmu izdarījis pareizo izvēli.

- Kāda ir tava pieredze šajā jomā?
- Esmu strādājis dažādās vietās. Esmu darbojies futbola komandā, man ir bijusi pašam sava prakse Seviljā, esmu strādājis arī slimnīcā. Pirms dažiem gadiem man piedāvāja strādāt Seviljas klubā „Cajasol”. Tā man bija iespēja atgriezties basketbolā, un es slēdzu savu praksi, kļūstot par pilnas slodzes kluba fizioterapeitu. Strādāju „Cajasol” līdz pat šai vasarai, kad man piezvanīja Kristaps. Mēs aprunājāmies un nolēmām sadarboties. Kopš tā laika nokārtoju visas formalitātes, pārcēlos uz Latviju un mēs sākām strādāt.

- Kad tu pirmoreiz satiki Kristapu?
- Tas bija viņa pēdējā sezonā Seviljas klubā pirms pārcelšanās uz NBA. Kad pirmoreiz redzēju viņu laukumā, es zināju, ka viņš būs īpašs spēlētājs. Ar viņu bija viegli strādāt. Komandā bija daudz jaunu un talantīgu spēlētāju. Kopš tā laika mums izveidojās labas attiecības, mēs neesam zaudējuši kontaktu, regulāri sazināmies. Pērn biju šeit viņa nometnē, bet šogad sākām strādāt kopā.

-Kas tev, kā izbijušam profesionālam basketbolistam likās īpašs Kristapā, kad pirmoreiz redzēji viņu darbībā?
- Viņa prasmes un kustīgums laukumā ir apbrīnojams. Īpaši, ja ņemam vērā viņa augumu. Vienlaikus neesmu redzējis nevienu spēlētāju, kurš tik smagi strādātu. Bet es esmu redzējis daudz spēlētāju, daudz labu spēlētāju. Ar viņu ir ļoti viegli strādāt. Viņš vienmēr ir gatavs upurēt sevi. Manuprāt, ja viņam ir mērķis, tad viņš ir gatavs maksāt jebkuru cenu, lai to sasniegtu. Viņš strādā labi, pareizi un daudz.

- Kad jūs šovasar sākāt strādāt?
- Atbraucu jau maijā un dažas dienas kopā pastrādājām. Pēc tam atgriezos Latvijā uz pāris nedēļām, kad Kristapam bija viņa organizētā nometne. Tagad esmu Latvijā kopš 3. jūlija. Līdz tam man vajadzēja nokārtot lietas ar klubu, kā arī noorganizēt manas ģimenes – sievas un meitas – pārcelšanos uz Latviju. No 3. jūlija esmu un būšu kopā ar Kristapu, lai kur viņš arī dotos.

- Kā tavai ģimenei patīk Latvijā?
- Mums šeit patīk. Nezinu, kā būtu ziemā, bet vasarā man patīk. Laika apstākļi ir patīkami. Vispirms padzīvojām Liepājā, tad devāmies uz Rīgu, kas ir skaista pilsēta. Bet tagad esam Ventspilī. Bijām pludmalē un atrakciju parkā, arī šeit ir skaisti.

- Kādi bija Kristapa mērķi līdz valstsvienības treniņnometnes sākumam?
- Vasara ir laika posms, kurā viņš var papildināt savas prasmes. Mēs koncentrējamies uz viņa ķermeņa nostiprināšanu. Mūsu galvenais mērķis ir – lai viņš kļūtu stiprāks. Tāpat strādājam pie viņa ātruma īpašībām. Cenšamies līdzsvarot viņa spēku un ātrumu. Ceram sagaidīt, ka jaunajā sezonā viņš spers nākamo soli savā attīstībā.

- Vai tu palīdzi viņam arī treniņos sporta zālē ar bumbu?
- Ja esmu vajadzīgs, tad esmu pieejams. Taču tas neietilpst manos uzdevumos. Es cenšos darīt visu, lai viņš būtu vesels, dodos līdzi uz svaru zāli un stadionu.

- Kristapa Instagram profilā redzam, kā viņš strādā ar svariem, bez svariem, kā peld baseinā un pat skrien ūdenī. Kā viņš tiek galā ar šo treniņu slodzēm?
- Viņš kļūst stiprāks. Tuvākajos gados viņš šajā ziņā kļūs tikai labāks. Taču mēs nedrīkstam trakot, mums jāstrādā gudri. Vēlamies panākt, lai viņš kļūst stiprāks dabiski. Tādēļ ejam uz svaru zāli, uz stadionu uz peldbaseinu. Vasara ir gara un tajā ir daudz laika, ko veltīt dažādiem treniņiem. Katra lieta, ko darām, dod nelielu ieguldījumu kopīgajam mērķim.

- Latvijā mēs bieži vien runājam par to, ka mūsu platuma grādos puikas par vīriem nobriest lēnāk. Vai arī Kristapā tu to esi pamanījis? Varbūt fiziskā brieduma ziņā viņš ir vēl jaunāks par 21 gadu?
- Iespējams. Taču katrs gadījums tomēr ir individuāls. Viens attīstās straujāk, bet cits lēnāk. Kad Kristaps pameta Sevilju un devās uz NBA, viņš joprojām turpināja augt, lai gan bija jau 19 gadus vecs. Šobrīd viņam vēl ir daudz iespēju uzlabot savu fizisko stāvokli. Domāju, ka tuvākajos gados viņa ķermenis nobriedīs, viņš labāk sapratīs spēli un būs guvis pieredzi.

- Ko tu saki par Kristapa treniņiem boksā ar pasaules čempionu Mairi Briedi?
- Man tas ļoti patīk. Seviljā mēs to jau vairākkārt darījām. Uzskatu, ka bokss basketbolam ir ļoti noderīgs. Basketbolistam nav jākļūst tikpat spēcīgām, bet spēlētājs tādā veidā var papildināt savu fizisko gatavību. Bokss ir labs kardiotreniņš, tas palīdz uzlabot koordināciju. Tāpat boksā iemācies ātri pieņemt lēmumus, kas būtībā ir gandrīz visu sporta veidu pamatā. Basketbolistu vidē bokss kļūst arvien populārāks. Un Kristapam tas patiešām padodas.

- Vai esi ar viņu cīnījies ringā?
- Jā, esmu ar viņu boksējies. Mēs par to bieži jokojam. Taču, iespējams, viņš mani nogalinātu, ja mēs cīnītos nopietni, jo viņš ir ļoti liels. Kristaps visu apgūst ļoti ātri. Jau no pirmās dienas boksā varēja redzēt, ka viņš mācās ātri. Viņš nepavisam nav slikts bokseris.

- Tev mugurā ir Latvijas valstsvienības T-krekls un šorti. Vai tu jūties, kā daļa no šīs komandas?
- Jā. Pret mani šeit izturas ļoti labi. Komandas galvenais treneris, viņa asistenti, fiziskās sagatavotības treneris un fizioterapeiti, visa organizācija ir mani patiesi pārsteigusi. Mani uztver, kā brāli, nemaz nejūtos, ka būtu prom no mājām. Turklāt vairāki puiši ir spēlējuši Spānijā un runā spāņu valodā.

- Ar Kristapu sarunājaties tikai spāniski?
- Jā, esam pieraduši sarunāties spāņu valodā. Kad apkārt ir cilvēki, kuri nesaprot spāniski, tad mēģinām runāt angliski, bet parasti sarunājamies spāņu valodā. Kristaps valodu pārvalda nevainojami.

- Cik daudz tu sadarbojies ar Latvijas izlases fizioterapeitiem?
- Mēs daudz sarunājamies. Par laimi, pagaidām mums nav bijis daudz darba, jo spēlētāji ir veseli. Iespējams, ka tuvākajās dienās vairāk sadarbosimies. Esam daudz apmainījušies ar pieredzi un zināšanām. Taču mana prioritāte ir Kristaps, vienmēr esmu kopā ar viņu. Ja mums ko vajadzēs, tad zinu, ka viņi būs gatavi palīdzēt. Esam komanda, bet pagaidām mums vienam no otra nekas nav bijis vajadzīgs.

- Vai vari pastāstīt vairāk par to, ko darāt pirms treniņiem?
- Tas ir atkarīgs no dienas. Parasti visupirms mēs veicam ķermeņa sagatavošanu kustībām, vai tās būs svaru zālē vai basketbola laukumā. Mēs to darām ilgāk nekā ierasts, taču mums tā patīk. Citās dienās vairāk koncentrējamies uz korekcijas vai profilakses vingrinājumiem. Pēc treniņiem veicam staipīšanās un relaksācijas vingrinājumus, atbrīvojam ķermeni un gatavojam to nākamajam treniņam.

- Ventspils olimpiskajā centrā ieradāmies pulksten piecos, pusotru stundu pirms treniņa, bet jūs jau bijāt šeit. Vai tā ir vienmēr?
- Jā, tā notiek vienmēr. Ierodamies pusotru stundu pirms treniņa un paliekam aptuveni stundu pēc treniņa. Par to jau runāju mūsu sarunas sākumā – nekad neesmu redzējis nevienu, kurš tik daudz strādātu, turklāt katru dienu.

- Kā tev šķiet, vai viņš būs gatavs izturēt Eiropas čempionāta finālturnīru un NBA sezonu?
- Jā. Jo savā prātā viņš ir čempions. Viņš tiks galā ar visu. Viņš spēlēs izlasē un atdos sevi par 200%, bet pēc tam dosies uz NBA un darīs tāpat. Viņš ar to visu spēs tikt galā, man par to nav šaubu. Es varu par viņu teikt tikai labus vārdus, jo tā ir taisnība. Ikviens, kurš viņu pazīst, teiks to pašu. Viņš ir īpašs puisis.

- Bet, vai viņam ir arī vājās vietas?
- Viņam ir ļoti labs raksturs. Viņam ir laba ģimene, viņš rūpējas par saviem vecākiem un brāļiem. Viņi visu laiku ir kopā. Protams, basketbola laukumā viņam ir trūkumi, bet tāpēc jau viņš strādā. Neviens nav perfekts. Bet, ja nākotnē, kāds varētu dominēt basketbolā, tad Kristapam ir viss, kas spēlētājam nepieciešams, lai to paveiktu. Tagad viņš strādā pie tā, lai to sasniegtu.

- Vai vari minēt konkrētas lietas, kurās Kristapa ķermenis šovasar ir progresējis?
- Viņš ir kļuvis masīvāks. Redzot viņu laukumā, var manīt, ka viņš ir kļuvis spēcīgāks, stabilāks. Pēc ilgās NBA sezonas, spēlēm un pārlidojumiem vispirms nepieciešams atgūt veselību. Tikai tad vari sākt strādāt pie sava ķermeņa. Tā notika arī ar Kristapu. Pēc sezonas viņš atjaunojās un no tā brīža sāka strādāt pie savas spēles uzlabošanas. Šobrīd viņš ir kļuvis stiprāks, bet vasara vēl nav galā. Šis viņam ir svarīgs posms, jo pēc tam sāksies spēles valstsvienībā un NBA. Tad vairs nebūs laika strādāt pie savu prasmju uzlabošanas.

- Noraksturo tavas un Kristapa attiecības ārpus basketbola laukuma, trenažieru zāles un stadiona?
- Es ar viņu pavadu vairāk laika nekā ar savu sievu. (Smejas) Mēs visu laiku esam kopā, tādēļ mūsu attiecībām ir jābūt labām. Taču šīm attiecībām jābūt arī profesionālām. Mēs nevarēsim sastrādāties, ja viņš man neuzticēsies. Mums ir liela pārliecība. Es ieklausos viņā, viņš ieklausās manī. Mēs esam labi draugi, bet mēs zinām, kuros brīžos draudzīgām attiecībām ir jāpārtop par profesionālām attiecībām.

- Kur Kristaps ieguva šo pārliecību par tavām prasmēm un zināšanām?
- Acīmredzot tas notika sezonas laikā Seviljā. Tā bija gara sezona, jo klubs spēlēja arī Eirokausos. Sezonas laikā mainījās treneris un spēlētāji. Tas nebija viegls gads, bet tas nostiprināja mūsu attiecības. Kopš tā laika zinu, kāds cilvēks ir Kristaps un kāds viņš ir profesionālis. Kad viņš man piezvanīja, mani nemāca šaubas. Es pametu darbu Spānijā un devos pie viņa.

- Par ko jūs runājat, kad nedomājat par basketbolu?
- Par visu ko. Par dzīvi un ģimeni, par boksu un MMA. Mēs pavadām kopā visu dienu. Tādēļ vari tikai iedomāties, cik daudz sarunu mums sanāk.

- Vai Kristaps ir mainījies kopš pārcelšanās uz Ameriku?
- Nē. It nemaz. Pēc pārcelšanās uz NBA un iegūto ietekmi, varētu padomāt, ka viņš ir mainījies. Bet, kad esi ar viņu kopā, tad saproti, ka viņš ir tas pats puisis, kāds bija Seviljā. Nav mainījusies ne viņa attieksme pret darbu, ne izturēšanās pret draugiem un brāļiem. Jānis un Mārtiņš viņam ir ļoti svarīgi. Viņš dzīvo turpat un dara tās pašas lietas. Vienīgā atšķirība, ka tagad viņu atpazīst vairāk cilvēku. Drīzāk ir mainījušies cilvēku uzskati par viņu, nevis viņš pats. Kristaps joprojām ir tas pats cilvēks.

- Bet tu jau viņam tagad esi kā trešais brālis…
- (Smejas) Iespējams, to gan es nezinu… Jā, mēs visu laiku esam kopā, taču ģimene tomēr ir ģimene. Mūsu starpā nav asins saišu.

- Atliek tikai atbildēt uz vēl vienu būtisku jautājumu – vai Eiropas čempionāta finālturnīrā Latvijas izlase finišēs augstāk par Spānijas valstsvienību?
- Es noteikti ceru, ka tā būs. Latvijai ir ļoti laba komanda. Domāju, ka tuvākajos gados tā var būt viena no labākajām izlasēm. Ir gan labi spēlētāji, gan labi treneri un apkalpojošais personāls. Visi ir ļoti profesionāli. Es ceru, ka komanda sasniegs labu rezultātu.

-Piemēram, uzvarēs Spāniju ceturtdaļfinālā…
- Ticiet man, es patiešām uz to ceru. Es jūtos daļa no Latvijas izlases. Jebkurā citā spēlē es būtu par Spāniju, bet mačā pret Latviju… Pats esmu bijis spēlētājs. Kad esi kļuvis par daļu no komandas, tās ir tavas krāsas. Es jūtos kā daļa no Latvijas izlases, tādēļ vēlos, lai komanda uzvar Eiropas čempionātā.