J. Ozols: "Darbs tiek akcentēts uz olimpisko ciklu"

Vai piedāvājums kļūst par Sanda Prūša palīgu bija negaidīts?
Piedāvājums tika izteikts uzreiz pēc sezonas. Daļēji tas, protams, bija negaidīti, jo pašam man bija ko darīt – savā dzimtajā Tukumā darbojos ar jaunajiem sportistiem [hokejistiem], bērniem. Ar Sandi kontakts man ir bijis visu laiku, tāpēc nevarētu tikai, ka viss bija pēkšņi. Laika daudz domāt man nebija, jo lēnām bija jāsāk gatavoties nākamajai sezonai.

Trenera arods Tev nav nekas svešs – kādu laiciņu iepriekš biji arī sieviešu izlases galvenais treneris. Ko Tev devis šis laiks?
Tā bija nenovērtējama pieredze, vienīgi žēl, ka kā tagad moderni teikt, uznāca šī... (klusuma pauze un smaids), ko mēs visi saucam par krīzi un ātri domas par sieviešu bobsleju noslāpa. Pieredze ir vērtīga jebkurā darbā, neatkarīgi no tā vai Tu esi bērnu, sieviešu vai kāds cits treneris. Tas gads, ko pavadīju kopā ar sieviešu izlasi – tās zināšanas nevar iegūt ne grāmatā, ne kādā augstskolā.

Pats karjeru beidzi pēc Turīnas olimpiādes. Vēlāk nedaudz nenožēloji savu izvēli?
Tas nebija viegli, bet tāda doma man bija jau pēdējos četrus gadus. Lēmums nebija pēkšņs un kā ar nazi nogriezts. Gribēju aiziet īstajā laikā. Nevēlējos, lai ir tā, kā dažiem maniem paziņām profesionālajā sportā, kad pienāk brīdis, ka paliec nevēlams. Tu paliec vājš, jaunie kāpj uz galvas un rupji runājot Tev iesper ar kāju pa pēcpusi (smejas), nepasaka "paldies" un Tu aizej ar rūgtumu sirdī. Es aizgāju laikā... Fiziski ļoti labi jutos un patiesībā tā jūtos arī šobrīd. Ja vēl runā par motīviem un iemesliem, tad jāatceras, ka ar Sandi man ir labas attiecības, praktiski visu savu karjeru ar viņu nobraucu vienā bobā un zinot, ka viņš būs galvenais treneris, negribēju, lai mums būtu "trenera - sportista" attiecības, kas tomēr ir distancētākas. Neteikšu, ka tas nospēlēja ļoti lielu lomu lēmuma pieņemšanā, bet neliela ietekme bija arī tam.

Esi braucis gan ar Sandi Prūsi, gan Jāni Miņinu. Kādas atšķirības starp viņiem kā pilotiem?
Grūti salīdzināt viena būtiska iemesla dēļ. Ar Sandi man sanāca braukt viņa labākos gadus, savukārt ar Miņinu man sanāca Jāņa karjeras sākumposmā, kad viņš vēl bija jauns un ne tik pieredzējis.

Savulaik, Tu pats izlēmi, ka brauksi kopā ar Miņinu, lai gan varēji startēt kopā ar Gati Gūtu...
Tas bija rūpīgi pārdomāts lēmums. Pēc tam, kad Sandis beidza karjeru, no tās ekipāžas palika tikai Mārcis Rullis, kurš sāka startēt ar Gūtu, un es. Spēcīgākie [stūmēji] parasti tiek nomināli labākajam pilotam un toreiz tāds skaitījās Gūts. Negribēju sezonu sākt neziņā un stresā par rezultātu, kas Gatim visu laiku bija, tāpēc pats izdomāju, ka man būs mierīgāk, ja sākšu ar jaunu un nepieredzējušu pilotu, jo no viņa sākumā neko neprasīs. Vecākais treneris tobrīd bija Jānis Skrastiņš, es pie viņa piegāju un pavaicāju, kā viņš skatās uz to, ka es varētu braukt ar Miņinu, kurš tobrīd pat vēl nebija pasaules kausos braucis. Treneris to akceptēja. Beigās tā loze sanāca diezgan veiksmīga (smaida).

Kurš bija grūtākais posms Tavā karjerā?
Pēdējā – Turīnas – olimpiskā sezona. It kā bijām fiziski spēcīgi, bet togad mums negāja. Darbu ieguldījām tieši tādu pašu kā tobrīd labākie, bet cīnījāmies par padsmitajām vietām. Vienā brīdī jau sāka zust motivācija celties, iet skriet uz stadionu, jo juti, ka nekas nesanāk. Tad es lēnām sapratu, ka jābeidz ākstīties. Cita lieta, ja Tu sporto un redzi kaut kādu gaismu galā, bet tajā sezonā tādas nebija. Viss gāja tikai uz leju – mainīja bobus, slieces, stūmējus, bet nekādu rezultātu. Olimpiādē bijām desmitie, bet manā karjerā es to neuzskatu par neko baigi augstu. Pirms tam bija bijis arī labāk.

Un kā ar laiku, kad Sandis Prūsis tika apsūdzēts dopinga lietošanā? *
Atceros to laiku, bet kopumā tas nebija ar negatīvām emocijām. Olimpiskais cikls un arī sezonas sākums līdz tam gadījumam mums bija veiksmīgs. Pat beigās izdevās aizbraukt arī uz Soltleiksitijas olimpiādi. Tajā brīdī [kad tika paziņots par dopingu], protams, bija negatīvas emocijas, bet kopumā tas laiks nebija tiks slikts, kā varētu šķist.

Kā šo gadu laikā, kamēr biji pagājis maliņā, mainījies bobslejs?
Ja godīgi, tad vidējais līmenis ir nedaudz krities, jo nav vairs tik daudz spēcīgu ekipāžu, cik bija Prūša laikā. Toreiz spēcīgas bija visas trīs Šveices un Vācijas ekipāžas, divas Kanādas un ASV. Būtībā pirmais desmitnieks bija ļoti stiprs. Tagad daudzām valstīm palicis pa vienai nopietnai ekipāžai, turklāt pēc olimpiskās sezonas daudzi TOP piloti [Andre Lange, Pjērs Lidērs, Ivo Ruegs, Jevgeņijs Popovs, Aleksandrs Zubkovs u.c.] ir beiguši sportot. Vācieši, kā vienmēr, būs stipri, arī viena ASV ekipāža [ar pilotu Stīvenu Holkombu], bet ar pārējiem neko nevar zināt.

Sezonu noslēdzot Oskars Melbārdis izteica vēlēšanos pamēģināt sevi kā pilotu? Vai šī iecere realizēsies?
Jā, nekas nav mainījies. Kā stūmējs viņš pagājis malā. Vēl vakar ar viņu runāju, viņš apņēmies to darīt. Arī Uģis Žaļims, kas pērn bija stūmējs, nolēmis kļūt par pilotu. Cik pilotu bez viņiem? Miņins, Maskalāns, Kotāns...Melbārdis ar Žaļimu sezonu sāks Eiropas kausos. Grūti būs savākt divus četriniekus tur, izskatās, ka pagaidām nesanāk. Jāuzrīko testi līdz sezonai. Informācija būs, tāpēc, ja kādam ir interese, var zvanīt uz federāciju. Ik pa laikam jau interesenti uzrodas...

Tu savulaik arī sevi izmēģināji pilota lomā...
Jā, vienu sezonu nobraucu, pat Latvijas čempionātu uzvarēju, bet Miņins palika otrais (smaida). Diemžēl trāpījos tajā laikā, kad bija katastrofāls naudas trūkums, turklāt Sandim bija vajadzīgi stūmēji un aizgāju pa to ceļu.

Ar ko skaidrojama vairāku stūmēju pārkvalificēšanās par pilotiem?
Protams, piloti ir atpazīstamāki, viņiem lielāka publicitāte, bet tas nav iemesls. Lielākā daļa vispirms sākuši kā stūmēji. Nevar teikt, ka stūmēji ir fiziski spēcīgāki par pilotiem, un tā nevajadzētu būt, bet pēdējos gados tieši tā ir sanācis. Nāk mums puiši, kas grib kļūt par bobslejistiem, bet pēc rādītājiem – pavāji. Ja nav šausmīgi vāji, tad viņam var dot iespēju pabraukt pie stūres. Normālos apstākļos visi sāk kā stūmēju, lai gan tas nav tik interesanti – iestumj, ielec un nobrauc. Radošais process nav tik liels kā pilotam, uz kuru gulstas arī galvenā atbildība.

Pilota karjera tomēr ir garāka, bet stūmēju var ātrāk sagatavot. Ja stūmējs paliek vājš, nāks vietā cits, pilotu nevar nomainīt, viņš piecus sešus gadus mācās braukt, ja paliek vājāks, tad viņu tomēr grūtāk izkonkurēt.

Vai ir notikušas kaut kādas izmaiņas mūsu komandas tehnikā?
Nē, viss palicis pa vecam. Citus gadus mainīja un pirka bobus, šobrīd to situācija neļauj. Šogad brauksim ar to pašu, ko pērn. Pilnai sezonai naudas trūkst, tāpēc ir arī neliela neziņa par sezonas sākumu.

Kāda situācija ar ekipāžām?
Arī ar tām ir liela neskaidrība, jo jūtams cilvēku trūkums. Kad sākām strādāt, bija jauno stūmēju testi, tagad jau trīs puiši dažādu iemeslu dēļ ir nogājuši malā – citam skola, cits ar darbu nevar savienot, vēl kāds izlēmis, ka nesportos. "Pilnam komplektam" īsti trūkst cilvēku. Pāvels Tulubjevs pielicis punktu. Man ar viņu nācies kopā strādāt, bet pēc visa spriežot viņš bija ļoti labs.

Vai no testos atrastajiem sportistiem ir kāds dārgakmens?
Par to vēl grūti spriest. Izejas materiāls ir normāls. Viens ir skriet pa stadionu, pa sauso estakādi, bet ar bobu puiši vēl nav braukuši. Kā būs tad, to rādīs laiks. Klāt nākuši Vanags, Vilkaste, Lūsis, Zīrups. Vārdus nemaz visiem neatceros, mēs visus viņus iesaukās saucam (smejas). Pagaidām viņus dēvējam par "vasaras bobslejistiem" (jo ar bobu vēl nav braukuši – aut.).

Pagājušās sezonas beigās, kas Tu vēl nebiji pievienojies izlasei, uzvirmoja nelielas nesaskaņas, kad Edgars Maskalāns paziņoja, ka viss tiek Jānim Miņinam, tostarp arī labāka tehnika. Vai tā patiesi ir?
Es tam īsti nepiekrītu. Cik es varu spriest pēc sarunām ar treneri, tad nevarētu teikt, ka Miņinam ir labāka tehnika vai slieces. Viss ir praktiski līdzvērtīgs.

Kā vērtē Miņina lēmumu Vankūverā, kad viņš līdz pat pēdējam brīdim bija gatavs braukt bīstamajā trasē, neskatoties uz veselības problēmām?
(pauze) Tā [problēmas ar veselību] bija slikta ziņa, neviens jau negribēja tam īsti noticēt un Jānis cīnījās līdz galam. Četrus gadus cilvēks ir smagi strādājis un četrgades svarīgākajā brīdī notiek kaut kas tāds. Tu jau līdz pašam pēdējam mirklim gribi spirināties. Pilnīgi loģiski saprotu viņa lēmumu braukt. Cita lieta, kā viņš jutās, man grūti ielīst viņa ādā. To tikai viņš zina, ko var vai nē. Viena lieta ir to, ko kāds no malas saka, pavisam cita, kā Tu pats jūties. Viņš mēģināja, bija kritieni, tāpēc beigās izlēma nebraukt. Domāju, ka daudzi, tāpat kā Jānis, cīnītos līdz galam. Tie jau nebija nekādi sētas mači, nedod Dievs, kādam varbūt tā bija pēdējā olimpiāde (trīsreiz piesit pie galda).

Ja pats vēl būtu aktīvs sportists, būtu sēdies viņa bobā?
Protams! Tas [braukt] bija visas komandas lēmums. Uz to situāciju nevar skatīties ar bailēm. Ja Tev ir bail, neviens ar varu Tev nespiedīs braukt.

Ieminējāmies par bīstamo Vistleras trasi. Kurā no bobsleja trasēm tu karjeras laikā juties visnekomfortablāk?
Viennozīmīgi, pirmo vietu dotu Leikplesidai, otro Altenbergai. Tās bija divas vietas, kur pirms starta neviens nekad jokus nedzina, humors nevienam nebija prātā, kā citviet. Tajās trasēs nebija patīkami braukt.

Ziemā Prūsim ar Miņinu bija saspringtas attiecības. Kā tagad Tev no malas šķiet – atmosfēra komandā ir laba?
Man ar viņiem nekādu problēmu nav, tāpēc grūti spriest. Sandis patiesībā šobrīd tajā procesā [vasaras darbā] īsti iekšā nejaucas, viņš ir tāds kā novērotājs un viņam citas lietas darāmas. Kāda tagad situācija, nezinu, tas jājautā viņiem abiem, kā viss mainījies. Viens ir tas, ko raksta avīzes, cits – kā bija patiesībā. Tādas lietas jau nemaz negribas laist publiskā vidē. Šobrīd atmosfēra komandā ir ļoti normāla, gribētos tikai, lai būtu vairāk sportistu, lielāka konkurence.

Kādi ir Tavi galvenie uzdevumi?
Tieši fiziskā sagatavotība. Šodien (saruna notika trešdien – aut.) pirmo reizi bijām starta estakādē Daugavas stadionā. Jaunajiem tā bija pirmā pieredze. Lēnām sezona tuvojas...

Tagad trenējaties Rīgā. Ir vēl kādas treniņnometnes paredzētas pirms gaidāmās sezonas?
Oktobrī sāksim treniņus Siguldā, arī mākslīgajā ledus estakādē darbosimies, trasē ar divniekiem brauksim. Sezona sākas novembrī – vēl divarpus mēneši – laiks it kā ir, bet tai pašā laikā tas nav nekas, kas ir palicis.

Kāds kopumā noskaņojums pirms gaidāmās sezonas?
Labs. Sportista karjerā sanāca mazliet sēdēt un pačīkstēt, bet pēdējos gados esmu iemācījies negatīvo nostumt malā un skatīties uz lietām pozitīvi, redzēt to, kas ir labs. Mums vairāk jāskatās četrgade, nevis šī sezona. Šobrīd akcentējam darbu uz olimpisko ciklu, uz jaunajiem. Neredzu iemeslu ņaudēt un čīkstēt. Naudas nav nevienam, bet to nevajag likt par iemeslu, kāpēc nekā nav.

* 2001. gada novembrī Prūsim pozitīvs izrādījās pēc sacensībām Pārksitijā ņemtais dopinga tests un viņš tika apsūdzēts dopinga lietošanā. Vēlāk par oficiālo versiju tika pasludināts tas, ka sportists lietoja nekvalitatīvas pārtikas piedevas, tomēr FIVB tik un tā Prūsi diskvalificēja uz trim mēnešiem.