Bendika: "Skaidrs, ka varēja būt vēl labāk, taču biatlonā tā var teikt vienmēr"

„Ņemot vērā,ka šī man sanāca karjeras labākā sezona Pasaules kausa kopvērtējuma ziņā un ka labākos rezultātus sanāca uzrādīt tieši sezonas lielākajos mačos, par aizvadīto sezonu esmu ļoti apmierināta. Skaidrs, ka varēja būt vēl labāk, taču biatlonā to laikam var teikt vienmēr. Katrā gadījumā – par šo sezonu sūdzēties nevar,” sacīja Baiba Bendika.

„Arī iepriekš man gan bijis tā, ka tieši uz pasaules čempionātu izdodas uzņemt labāko sportisko formu un parādīt labākos rezultātus. Šis mums parasti sanāk visai labi, izdodas notrāpīt ar to, bet šogad viss bija vēl labāk. Gan šaušana bija daudz labāka nekā statistiski vidēji sezonā, gan arī visi starti sanāca stabili,” izteicās Bendika, kura šajā PČ visās četrās individuālajās distancēs ieņēma vietu labāko 25 dalībnieču pulkā, iedzīšanā arī izcīnot vietu labāko desmitniekā.

Bendikai trīs PK sezonās pēc kārtas šaušanas precizitāte bijusi gandrīz vienāda – 81% pirms diviem gadiem, 80% pirms gada un 80% arī šogad. Viņa gan norāda, ka tie noteikti nav viņas spēju griesti: „Nav tā, ka esmu sasniegusi savu labāko līmeni, kurā tagad nostabilizēšos, šo procentu var pacelt krietni uz augšu. Lai būtu pavisam labi, nepieciešams šaut ar 85% precizitāti, tas būtu labs līmenis, uz ko tiekties. Šosezon kaut kā sanāca, ka stāvus šaušanā izdevās pielikt, kamēr guļus nesanāca īsti pārliecinoši. ”

Šosezon Pasaules kausā bija tikai 11 biatlonistes, kuru vidējā precizitāte bija virs 85%, taču Bendika, lai arī atzīst, ka tas ir augsts mērķis, uzskata, kas tas ir reāli sasniedzams mērķis: „Pasaules čempionātā, man liekas, man šaušanas procents tajā līmenī arī bija (individuālajās distancēs 83%). Protams, atliek aizvadīt pāris neveiksmīgākas sacensības, lai šī statistika tiktu krietni pabojāta, tad arī ar labajiem startiem ir grūti to kompensēt. Taču zinu, ka es varu šaut ļoti labi, jāpieliek tikai niansēs, kā arī labāk jādarbojas nestandarta situācijās, kuras es ne vienmēr veiksmīgi nolasu.”

Latvijas biatloniste noraidīja, ka šaušanas ātruma dēļ dažreiz tiekot riskēts ar precizitāti: „Protams, ir iespējamas dažādas situācijas, un tās piecas sekundes, ko var „nomest” no šaušanas laika, dažreiz var iespaidot vietu secību, taču regulāri ar to riskēt gluži vienkārši neatmaksājas, ieguvums ir daudz mazāks nekā iespējamais zaudējums soda apļu izskatā.”

„Kas man skaitās nestandarta situācijas šaušanā? Skaidrs, ka galvenokārt tas ir par laikapstākļiem – kad ir vējains. Man nestandarta situācija joprojām skaitās arī pāru stafetes. Tajās uz šaušanu sanāk ierasties nestandarta tempā, tāpat arī uz vietas jānoorientējas situācijā, un man ne vienmēr sanāk pieņemt pareizo lēmumu.”

Šopavasar Latvijas biatlona izlase pēc vairāku gadu pārtraukuma varēja izlikt sieviešu stafetes komandu pasaules čempionātā. Pieteikta bija arī Bendika, kura gan trasē nedevās, jo Latvija tika apdzīta par apli jau pirmajos divos posmos, ko veica Jūlija Matvijenko un Sanita Buliņa. Kā ceturtā stafetē bija paredzēta Ieva Pūce.

„Jau pirms sacensībām mums bija apmēram skaidrs, ka, ja sacensību līderi pēkšņi nemainīsies, mēs pie trešā un ceturtā stafetes etapa, visticamāk, netiksim,” sacīja Bendika. „Par šādu posmu salikumu izvēlējāmies ar domu, ka, ja nu tomēr paveicas, tad es varētu noturēt trešo stafetes posmu un pie starta tiktu visas dalībnieces. Taču zinājām, ka tam nepieciešama neparedzētu apstākļu sakritība.”

Bendika norādīja, ka sagatavošanās sacensībām, iesildīšanās un piešaude pirms stafetes bijusi tāda pati kā iepriekš, šim procesam tik un tā jāiziet cauri un jābūt gatavam doties trasē: „Šajā konkrētajā gadījumā gan varēja prognozēt, kā viss notiks. Tāpat jau tiek pasekots līdz trasē notiekošajam, un šoreiz pēc intervālu tendencēm varēja saprast, ka trešajā posmā vairs netiksim. Tad nu arī vairs tikai minimāli iesildījos. Bet principā iesildīšanās un gatavošanās stafetei prasa tikpat daudz kā citās disciplīnās. Mūsu izlases puišiem tas aktuālāk, jo viņiem bieži vien sanāk būt tieši uz robežas – tiks vai netiks? Viņiem sanāk, ka līdz pēdējam brīdim jāgaida, vai būs jādodas trasē vai nebūs.”

Vaicāta par savu iecienītāko disciplīnu, Bendika norādīja, ka visvairāk priekšroku dod sprintam: „Man patīk, ka pati varu noteikt savu tempu, pati varu izvēlēties savu stratēģiju un nav jāskatās apkārt, kaut kam pielāgojoties.”
Bendika ir viena no nedaudzajām sportistēm Latvijā, kura mēdz izmantot savus sociālos tīklus, lai norādītu uz kļūdām un neprecizitātēm mediju (ieskaitot Sportacentrs.com) rakstos un ziņās par biatlonu. „Jā, man patīk pasekot līdzi, kas un kā tiek rakstīts par mūsu sporta veidu, kā tas tiek atspoguļots, cik kompetenti vai dažreiz ne līdz galam veiksmīgi tas sanācis. Biatlonā jau ir tā, ka, ja patiešām ļoti neseko līdzi, tad tās nianses ir grūti izprast, kas reizēm noved pie kaut kā neadekvāti uzrakstīta. Taču nav arī tā, ka es vairos no negatīvajiem viedokļiem – tas pieder pie darba.”

„Es arī pati esmu gājusi tam cauri, ka pēc sacensībām viss negatīvi. Bijušas pēdējās vietas, liela atpalicība no līderēm,” atzina Bendika. „Taču svarīgāk jau ir pašai izvērtēt, cik labi ticis nostartēts un cik daudz no sava maksimuma izdevās izdarīt. Tāpēc vairāk nepieciešams skatīties pašai uz savu progresa līkni, nevis tikai to, kas protokolā rakstīts.”

Bendika arī atzina, ka biatlonā grūti izdarīt objektīvus vērtējumus, jo tik daudz kas atkarīgs no konkurentu snieguma. Rezultātus kā tādus starp trasēm īsti nevar salīdzināt, bet ieņemto vietu, kas parasti ir galvenais atskaites punkts, tomēr tieši iespaido tas, ko paveic pārējie. „Es, piemēram, par sevi zinu, ka, ja ir viegli apstākļi un ātra trase, tad es, visticamāk, nebūšu augstā vietā. Ja ir smagāka trase, augstkalne vai vējš, tad man ir lielākas iespējas tikt augstākās pozīcijās,” teica Latvijas biatloniste.

Bendika pastāstīja, ka iepriekšējos gados no treniņnometnēm Itālijā ir ieguvusi savu talismanu – murkšķi. „No sākuma man bija viena murkšķu mantiņa, kas ceļoja līdzi uz posmiem, tad nāca klāt vēl viena, kas bija iecerēta kā dāvana, bet palika pie manis. Šosezon arī viens vācu fans man uzdāvināja vēl vienu, tā ka jā, pamazām veidojas kolekcija.” Uz piebildi, ka talismani savu darbu paveikuši un pakāpeniski lielāku veiksmi atnesuši, Bendika pasmējās, ka starp murkšķiem jau sadalīti pienākumi: „Viens rūpējas par šaušanu, otrs par fizisko sagatavotību. Man treneru korpuss patiesībā ir daudz plašāks nekā izskatās no malas.”

Pirms sezonas sākuma no biatlona sabiedrības tika saņemtas drūmas prognozes, ka sliktās finansiālās situācijas dēļ varētu būt apdraudēta Latvijas izlases dalība starptautiskajās sacensībās. Bendika piekrita, ka šosezon nācies krietni piedomāt pie taupības pasākumiem: „Kur varējām, tur ietaupījām. Par manām augstkalnes nometnēm – tur nu neko, vajadzēja un darījām. Taču pārējo sagatavošanos veicu Priekuļos, kur dzīvoju, nekur nebraucu un papildus netērējos. Visu laiku bija tāds neliels satraukums, vai būs nauda vai nebūs, bet nu uzticējāmies federācijai, ka mēs ar Andreju (Rastorgujevu) gluži ārā izmesti netiksim. Nebija viegla situācija, bet līdz galam tikām. Par nākamo sezonu? Šobrīd visa globālā situācija neskaidra, nevar saprast, kur varēs trenēties un kur nevarēs, vai vispār būs iespēja aizbraukt kaut kur uz augstkalni. Savukārt finansiāli ir tā, ka biatlona federācija vēl nav pielikusi punktu šim gadam, tikai pēc tam varēs skatīties uz priekšu.”

Kura sportista interviju Bendika labprāt izlasītu mūsu portālā un kādu jautājumu viņam/-ai redzētu atbildēt? „Tas varētu būt kāds no vasaras sporta veidiem, piemēram, riteņbraukšana. Ar Mārtiņu Blūmu, piemēram. Viņš bija ar mums vienā treniņnometnē, būtu interesanti, ja pastāstītu vairāk par saviem treniņiem, kuros tiek veikts liels darbs arī sev it kā netipiskā sporta veidā – slēpojot un skrienot.”