Layout: current: getMobContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getMobContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:2668, Did:0, useCase: 3

Autors: Ulvis Brože

Kristiāns Rubīns: No decembra spēlēs skautu bija vairāk nekā skatītāju

Kristiāns Rubīns: No decembra spēlēs skautu bija vairāk nekā skatītāju
Kristiāns Rubīns
Foto: Mārtiņš Aiše

Latvijas izlase turpina gatavošanos pasaules čempionātam. Pēc treniņa laukumā palikuši četri hokejisti - Rodrigo Ābols un Nikolajs Jeļisejevs no dažādiem attālumiem sacenšas, kurš biežāk trāpīs pa pārliktni, bet otrā galā trenera Kārļa Zirņa vadībā dažādus uzdevumus pilda 18 gadus vecie aizsargi Kristaps Zīle un Kristiāns Rubīns. Zviedrijā spēlējošais Rubīns šajā sezonā treniņos pavadījis daudz laika - piecus mēnešus nācās dziedēt pleca savainojumu. Traumā iedzīvojās divas dienas pirms došanās uz klubu un domāja, ka treneri nekad nepiedos. Aizsargs arī pieļauj iespēju, ka vasarā dosies uz Ziemeļameriku, jo interesi izrādījušas vairākas Nacionālās hokeja līgas komandas. Tomēr drafta datumi kalendārā nav apvilkti ar sarkanu krāsu - pirmā rindā ir Latvijas izlase.

Garā sliede no nekurienes

Kristiāns Rubīns Latvijas izlasē debitēja pagājušajā nedēļā pret Baltkrieviju. Komanda svinēja uzvaru pēcspēles metienos, bet pirmais mačs atmiņā, protams, palicis ar ko pavisam citu - masveida kautiņu noslēdzošās trešdaļas vidū. Viņš atzīst, ka paskatīties no malas bija interesanti, bet dūru vicināšanu labāk atstāj citiem. Neskatoties uz iespaidīgajiem auguma parametriem - 193 centimetri un 98 kilogrami. Rubīns piebilst, ka piecus gadus jaunākais brālis gatavs viņu kuru katru dienu pāraugt.

"Kad biju 15 gadus vecs, bija kauns atrasties komandas bildēs - nācās pietupties, lai ielīstu kadrā. Parasti lika sēdēt vai pēdējā rindā pa vidu. Pietupos, jo bija kauns stāvēt taisni. Skaties, skaties, pēkšņi no nekurienes iziet ārā gara sliede. Sāku domāt par to, ka jāiet uz basketbola treniņiem," atcerējās Rubīns. Ja prot izmantot priekšrocības, tad raženais tagad ir tikai pluss.

Nākamajā sezonā Rubīns aizbrauca uz Zviedriju un pievienojās "Vasteras" kluba sistēmai. Lēmums tika pieņemts, jo turp devies viņa komandas biedrs norvēģis Līnuss Rosdāls, ar kuru kopā pavadītās sezonas laikā izveidojies labs kontakts. "Biju gatavs visu dzīvi spēlēt Latvijā - neko vairāk nevajadzēja. Tad nāca piedāvājumi Ziemeļamerikas un parādījās Zviedrijas variants. Aizbraucu uz pārbaudes laiku, un uzreiz sapratu, ka šeit vēlos palikt - halle, ģērbtuves, katram savs skapītis, veļu izmazgā, visu izžāvē. Pašam nav jāsatraucas," pauda Rubīns. Nedēļas beigās treneri jautājuši, vai viņš tiešām vēlas pārcelties prom no ģimenes, taču lēmums ilgu laiku neprasīja.

Satraukumu aizdzina, komandas biedriem lejot kafiju

Zviedrijā viņš pavadījis trīs sezonas un ir gatavs arī ceturtajai, bet pieļāva iespēju visu pamest pēc otrā gada. Pēc Rubīna domām, viņš U20 komandā netika novērtēts un pareizi izmantots, un izaugsmes labad tika izskatīta iespēja doties citur. Situāciju izmainīja spēriens no skaidrām debesīm - aizsargs 16 gadu vecumā debitēja Zviedrijas pēc spēka otrajā līgā Allsvenskan. "Pēc jauniešu komandas treniņa sēdēju ģērbtuvēs, kad ienāca lielās komandas treneris un pateica, ka iešu uz ledus kopā ar viņiem. Nu labi, būs viens treniņš, pēc tam aizsūtīs atpakaļ. Ieeju lielās komandas ģērbtuvēs - tur pie skapīša mans vārds, uzreiz prasa, kādas slidas nepieciešamas. Kad pēc diviem trim treniņiem paņēma līdzi uz maču, sākās panika."

Tikt galā ar satraukumu palīdzējuši komandas biedri, turklāt ļoti unikālā veidā - izrīkojot jauno komandas biedru. Autobusā uz spēli ik 15 minūtes Rubīnam ar termosu rokās bija jādodas vispirms pie treneriem, tad uz otro stāvu un jāpiedāvā kafija. Jānes somas. Jātin nūjas. Un aizsargs atzīst, ka domājis tikai par to, kā palīdzēt saviem komandas biedriem, nevis par došanos laukumā. Neskatoties uz to, vienalga izdevies savārīt ziepes.

"Pirmajā izgājienā laukumā ātri izdarīju vienkāršākās lietas un devos uz maiņu. Vēlāk bija pretuzbrukums, kuru noraku. Divi pret vienu, gribēju nokrist priekšā piespēlei un ripu savākt uz sevi, bet uzbrucējs pavilka uz centru un ielika. Bija diezgan liela škrobe, bet divās trīs dienās aizmirsu - sapratu, ka jāturpina. Uzreiz uz soliņa pienāca treneri, paskaidroja un palīdzēja. Kad laukumā gāju nākamreiz, sapratu, ka viņi uzticas, ka viņi grib, lai spēlēju," norādīja Rubīns, kurš pirmajā sezonā pie pieaugušo komandas aizvadīja desmit spēles.

Atgriezties pie U20 komandas, viņš uzreiz jutis, ka treneri uzticas arvien vairāk - ļauj spēlēt ilgas minūtes, doties laukumā skaitliskajā vairākumā. Brīžos, kad partneri iedzīvojušies savainojumos, palikuši tikai pieci aizsargi un pārliecība tikai augusi. Pēc sezonas aprunājies ar treneriem un nospraudis reāli sasniedzamu mērķi - nākamajā gadā izkarot vietu pieaugušo komandas pamatsastāvā. Taču ceļā stājās savainojums.

Pleca savainojums un piecu mēnešu dīkstāve

Pirmo reizi plecs izsists nākamajā mačā un pirmajā trešdaļā pēc nosūtīšanas lejā uz U20 komandu 2014. gada novembrī. Galdā bijušas divas opcijas - operācija un jāizlaiž vairāk nekā puse sezonas vai traumas dziedēšana pamazām, kas ļautu atgriezties laukumā. Pēc sezonas plecam vispār nebija jāpievērš uzmanība, juties labi. Taču atkal no skaidrām debesīm iespēra zibens.

Kopā ar citiem Latvijas izlases kandidātiem trenējies pie Ērika Miļuna, kad divas dienas pirms atgriešanās Zviedrijā atkal izsists plecs. "Sapratu, ka jātaisa operācija, citādi ik pēc trim mēnešiem būtu problēmas un nevarētu spēlēt trīs nedēļas. Izoperēja, pēc tam piecus mēnešus tikai trenējos - strādāju ar gumijām, dienā bija zāle, skriešana, slidošana atkal zāle," sacīja Rubīns. Zviedrijā neviens nevēlas riskēt, tāpēc atveseļošanās process bijis ilgs. "Ja ārsts pateica, ka izlaidīsi trīs četrus mēnešus, tad patiesībā malā sēdēsi četrus ar pusi. Kamēr nebūs 100% pārliecība, tikmēr laukumā nelaidīs."

Motivāciju devuši treneri. Pēc smagās traumas Rubīns domājis, ka viņi nekad nepiedos, taču saruna bijusi ar vienu motīvu - kas nenogalina, tas padara stiprāku. "Vairs nekas nesāp, par to nedomāju. Dažreiz pašam jūk, kurš plecs bija traumēts, kurš ir vesels. Jo vairāk domā, jo vairāk baidīsies."

Iejušanās Zviedrijā notikusi ļoti viegli - dzīvojis kopā ar diviem komandas biedriem, kuri palīdzējuši pamazām apgūt zviedru valodu līdz tādam līmenim, ka ģērbtuvēs saziņa vairs nenotiek angliski. Vesterosas pilsēta ir kompakta - halle atrodas kilometra, bet centrs - divu kilometru attālumā no mājām. Viss rokas stiepiena attālumā, tāpēc galvenais pārvietošanās līdzeklis ir velosipēds. Kā lielākajai daļai komandas biedru.

Interesi izrādījušas septiņas desmit NHL komandas

Taču pilsētas lielākais pluss ir kāds no iedzīvotājiem - Niklass Lidstrems. Četras reizes izcīnījis Stenlija kausu, septiņas reizes atzīts par Nacionālās hokeja līgas labāko aizsargu. Vienu reizi nedēļā viņš nāk talkā arī dzimtajam klubam. "Parāda video un pastāsta, kur vajag un kur nevajag iet. Ļoti bieži gadās situācijas, kurās domāju: kā es to varēju nezināt vai neredzēt? Laukumā izskatās citādi," sacīja Rubīns. "Jauks cilvēks. Nebūt nav tā, ka mums trīcētu rokas. Pienāk, ar katru parunājas, vari uzdot interesējošos jautājumus. Un treniņā visi deg!"

Arī Rubīns pieļauj iespēju, ka tuvākajā laikā dosies uz Ziemeļameriku. Nacionālās hokeja līgas drafts notiks 24. un 25. jūnijā, un interesi sezonas garumā izrādījušas septiņas desmit komandas. "Līdz decembrim nebija pārāk daudz, bet pēc tam skatītāju bija mazāk nekā skautu," pauda Rubīns, piebilstot, ka tribīnēs cenšas neskatīties - tas tikai traucē.

"Zviedrijā līgums parakstīts uz 1+1 gadu. Bija grūti izspiest. Pieļauju, ka pēc drafta varētu braukt uz Kanādas junioriem. Jāskatās, varbūt palikšu Zviedrijā, jo man tur ļoti patīk. Grūti pateikt, kas notiks." Ja neizdosies iekļūt draftā, Rubīns ir apņēmības pilns turpināt darbu un tikt draftēts nākamreiz. Viņš arī mazliet pārdzīvo par to, ka dzimis 11. decembrī, tāpēc šogad vairs nevar spēlēt U18 valstsvienībā. Taču tā vietā ir iespēja tikt uz pasaules čempionātu.

"Sākumā domāju, ka nebūs nekāda uzaicinājuma, ka nekur netikšu. Piezvanīja un pateica, ka vēlētos mani redzēt. Ātri braucu uz Latviju, sakārtoju skolas lietas un pievienojos nometnei," nesenos notikumus atcerējās 18 gadus vecais aizsargs. "Pateikšu, ka sākumā sajūtas nebija nekādas ļoti īpašās. Labi, pasauca, aizbraukšu, patrenēšos, viss. Vismaz būs kur trenēties. Bet tagad ir cita pieeja - ja esmu ticis tik tālu, tad jācīnās vēl smagāk."


Virtuālās realitātes varoņi - Kristaps Porziņģis un Luka Dončičs. Foto: Reuters/Scanpix
21

Matulis prāto par attālinātu līdzjušanu un lielo sporta kā tādu

Mana sporta līdzjutēja jaunība pagāja padomju laikos, kad Latvijas TV translēja lielāko daļu no mūsu sporta spēļu komandu spēlēm, bet, protams, ne pilnīgi visas. Kopš 1973. gada rudens biju itin cītīgs “Dinamo” hokeja, “Radiotehniķa” volejbola, VEF un TTT basketbola, “Celtnieka” handbola un “Daugavas” futbola spēļu apmeklētājiem. Dažkārt, lai tiktu uz VEF spēlēm “Daugavas” sporta namā, bija jāpastāv rindā pēc biļetēm, bet iesākumā biļetes uz “Dinamo” spēlēm pārsvarā pirku no rokas. Svētdienās, kad tirgoja atlikušās stāvvietas Sporta pilī, tās pazuda pusstundas laikā, tāpēc drošāks un racionālāks bija variants kādu stundu pirms spēles “ganīties” “Bērnu pasaules” rajonā, kur par pieckārtīgu uzcenojumu – pieciem rubļiem – kāds spekulants noteikti pārdeva “lieko” biļeti. Piecu studiju gadu laikā bija tikai viens gadījums – kāda spēle ar ACSK, kad netiku pilī uz spēles sākumu. Jo neviens biļeti nepārdeva pat par cēneri...
"Dinamo" virsvadonis Ģirts Ankipāns nu jau ierastā pozā. Foto: Romāns Kokšarovs, f64
8

Kaut ātrāk pienāktu marts... bez “Dinamo”

Vēl četras mājas spēles Rīgā, tikpat Tālajos Austrumos un pati sūdīgākā Rīgas “Dinamo” sezona būs beigusies. Ja nenotiktu izmisīgā cīņa ar Minskas “Dinamo” par pašu pēdējo vietu visā KHL, varētu jau mest arī dvieli ringā, lai puikas beidz šo izrādi, kas, kā no malas šķiet, viņiem pašiem sen noriebusies. Tur tiešām vajag “talantu”, lai pusotru (!!!) spēli jeb 45 vairākuma iespējas nomuļļātu bez vārtu guvuma.
Bobs Hārtlijs. Foto: www.hawk.ru
2

Miljonāri arī KHL spēlē vislabāk

Jau kopš 2008. gada rudens KHL runā, ka kaut kad varētu tikt publiskoti spēlētāju algu saraksti, taču šī tēma joprojām ir tabu. It kā Krievijas bandīti perfekti nezinātu, cik kurš hokejists pelna! Laiku pa laikam notiek datu noplūde, kaut normāli būtu, ja arī jebkurš hokeja fans varētu salīdzināt spēlētaja algas ar laukumā padarīto. Jo arī Latvijā cilvēki itin bieži uzstāj, ka pat "Dinamo" spēlētājiem maksā par daudz... Kaut salīdzinot ar KHL oligarhiem, tā ir gandrīz sīknauda.