Layout: current: getMobContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getMobContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:2668, Did:0, useCase: 3

Autors: Jānis Matulis

Matulis Bratislavā: Uzvarētājus netiesā, zaudētājiem ziedus nepasniedz...

Matulis Bratislavā: Uzvarētājus netiesā, zaudētājiem ziedus nepasniedz...
Bobs Hārtlijs un Žaks Klutjē. Foto: Romāns Kokšarovs/f64

12. maija vakarā pasaules hokeja čempionātā Bratislavā notika tas, kas notika. Kā rāda IIHF spēles protokols, metot pa Latvijas izlases vārtiem 37 reizes, Šveices hokeja izlase ar 3:1 uzvarēja Latviju. Jā, pieminēšanas vērts noteikti ir fakts, ka uzvarētājs tika noskaidrots tikai pašās spēles beigās, vienam no Mozeriem - Simonam raidot ripu tukšajos Latvijas izlases vārtos. Par cīņassparu un pašatdevi - silts rokas spiediens visiem puikām, kas gāja laukumā. Diemžēl hokejā, tāpat kā citās sporta spēlēs, ir izdomāts, ka uzvarētāju nenosaka pūlis balsojot, bet gan iemestās un savos vārtos ielaistās ripas. Un tur spriedums ir īss - Latvija zaudēja ar 1:3.

Es principā nenodarbojos ar prognozēšanu un totalizatorus neatzīstu kā šķiru, bet, ja viss “Bites” kvartets grib manu viedokli - būs 1:3, trešo ripu šveiciešiem iemetot tukšos vārtos. Tā uzskatīju pirms spēles un jau grasījos zvanīt kurbadietim Jurim Upītim, kurš arī bija šādas prognozes izteicējs. Nē, nav jau tā, ka es galīgi neticu Latvijas izlasei un Boba Hārtlija trenera talantam. Drīzāk pat otrādi - es esmu optimists pat tad, kad “Titāniks” jau grimst. To, ka “Titāniks” var grimt, labi parādīja jau abas pārbaudes spēles Herisavā un Veinfeldenē. Visu cieņu mūsu puikām, taču šveicieši spēlē vienu no agresīvākajiem un atlētiskākajiem hokejiem Eiropā. Sacensties ar viņiem spēkā, slidošanā un ātrumā? Jā, to var darīt un ilgu laiku mums ar tādu pašu spēles stilu izdevās noturēt 0:0. Varam šādu hokeju saukt par uz abām pusēm maļošu gaļasmašīnu, varam šādu hokeju dēvēt par ātrslidošanu ar nūjām rokās. Kā kungi vēlas. Kādas desmit minūtes mēs ij paši nespēlējām, ij alpiešiem to traucējām darīt. Negribu nevienu no Latvijas izlases spēlētājiem nosaukt par mīkstmiesi (tas būtu ļoti, ļoti smags apvainojums šādā raksturu spēlē), bet šveicieši šādu agresīvu hokeju spēlē katru dienu, mūsējie - pa svētkiem. Izņemot Ronaldu Ķēniņu, kurš pat uz Šveices fona ir monstrs. Nu, lūk. Un pamazām iniciatīva nonāca šveiciešu pusē. Nevienu brīdi mūsējiem nebija metienu pārsvara. 10. minūtē - 1:3, 30. - 9:12. Jā, Mika Indraša lielā noraidījuma laikā, kam sekoja komandas kapteiņa Laura Dārziņa ripas izmetiens ārpus laukuma, uzvarētāji vēl vairāk palielināja savu metienu pārsvaru, taču trešās trešdaļas vidū, kad rezultāts vēl bija stipri labils (1:1), mums bija trīs vairākumi pēc kārtas. Iemetam vienu golu, un uzvarētāju puķes mums. Jā, tobrīd jau savainojums liedza spēlēt Rodrigo Ābolam, bet mūsu apstākļos pazaudēts centra uzbrucējs jau ir pirmā sūce “Titānikā”. Turklāt Rodrigo spēlē gana atlētiski, nekaunīgi un arī radoši.

Hokeja pirmais likums, vēl pirms Kurta Lindstrēma: kurš kontrolē ripu, tas kontrolē spēli. Spēles kontrole sākas ar uzvaru iemetienā. Nu baigais malacis ir Teodors Bļugers, kurš uzvarējis 14 iemetienos no 22, Ābolam - 4-1, Oskaram Batņam - 3-2, Gintam Meijam - 0-1, Mikam Indrašim - 2-7. Tātad - 20-14. Kas ir labi.

Otrais bauslis. Parādi savu vārtsargu un es pateikšu, kas tev par brigādi. Elvis Merzļikins Šveicē ir labi zināma vērtība - šogad gan tikai piektais atvairīto metienu procents (92,1) un devītais rādītājs vidēji spēlē ielaisto vārtu ailē (2,44). Šveices čempionam Bernes kluba sastāvā Leonardo Dženoni abās pozīcijās pārliecinoša 1. vieta - 93,3% un 1,85 ripas. Zaudētajā spēlē mums, protams, likās, ka laukumā karalis ir Elvis. Statistika atkal runā par labu Leonardo - 20 atvairītas ripas no 21, 1,00 zaudēti vārti, atvairīto metienu procents - 95,24; Elvim - 34 ripas no 36, 2,03 zaudēti vārti 94,44% atvairījums. Starpība maza un es nesaku, ka Elvis bija sliktāks, bet konkurents atkal par purna tiesu priekšā.

Varam jau pēc neuzvarētās spēles rāt Merzļkinu, ka pirmo vārtu zaudējumā izgājis par tālu ārā no vārtiem un Ralfu Freibergu, ka pret pretinieku vārtu tuvumā stāv ar muguru, varam parāt Kristapu Sotnieku, ka pie 1:2 bija pazaudējis savu spēlētāju. Vai Miku Indraši, kurš uzbrukumā skrien ar augstu paceltu nūju, kas viņam nebūt nav raksturīgi. Kam no tā būs kāds labums? Fakts ir 1:3 un nulle punktu tabulā. Pie tā arī paliekam. Un puķes pataupīsim mačiem pret Krieviju, Zviedriju un Čehiju. Dārziņš saka, ka viņam esot kaut kāds komercplāns. Ne jau nu puķu pasniegšanā. Un vispār par visu vairāk hokejā man riebjas šie skaistie zaudējumi. Kad miljons jau ir rokās, bet no tām tomēr izslīd. Ja kas - hokejs arī ir tikai spēle...


, 2019-05-13 22:17, pirms 5 gadiem
Tā, diemžēl, ir..
, 2019-05-16 19:05, pirms 5 gadiem
Man vienalga zaudējums Šveicei, kā skatītājam, patika labāk nekā uzvara pār Itāliju!
Virtuālās realitātes varoņi - Kristaps Porziņģis un Luka Dončičs. Foto: Reuters/Scanpix
21

Matulis prāto par attālinātu līdzjušanu un lielo sporta kā tādu

Mana sporta līdzjutēja jaunība pagāja padomju laikos, kad Latvijas TV translēja lielāko daļu no mūsu sporta spēļu komandu spēlēm, bet, protams, ne pilnīgi visas. Kopš 1973. gada rudens biju itin cītīgs “Dinamo” hokeja, “Radiotehniķa” volejbola, VEF un TTT basketbola, “Celtnieka” handbola un “Daugavas” futbola spēļu apmeklētājiem. Dažkārt, lai tiktu uz VEF spēlēm “Daugavas” sporta namā, bija jāpastāv rindā pēc biļetēm, bet iesākumā biļetes uz “Dinamo” spēlēm pārsvarā pirku no rokas. Svētdienās, kad tirgoja atlikušās stāvvietas Sporta pilī, tās pazuda pusstundas laikā, tāpēc drošāks un racionālāks bija variants kādu stundu pirms spēles “ganīties” “Bērnu pasaules” rajonā, kur par pieckārtīgu uzcenojumu – pieciem rubļiem – kāds spekulants noteikti pārdeva “lieko” biļeti. Piecu studiju gadu laikā bija tikai viens gadījums – kāda spēle ar ACSK, kad netiku pilī uz spēles sākumu. Jo neviens biļeti nepārdeva pat par cēneri...
"Dinamo" virsvadonis Ģirts Ankipāns nu jau ierastā pozā. Foto: Romāns Kokšarovs, f64
8

Kaut ātrāk pienāktu marts... bez “Dinamo”

Vēl četras mājas spēles Rīgā, tikpat Tālajos Austrumos un pati sūdīgākā Rīgas “Dinamo” sezona būs beigusies. Ja nenotiktu izmisīgā cīņa ar Minskas “Dinamo” par pašu pēdējo vietu visā KHL, varētu jau mest arī dvieli ringā, lai puikas beidz šo izrādi, kas, kā no malas šķiet, viņiem pašiem sen noriebusies. Tur tiešām vajag “talantu”, lai pusotru (!!!) spēli jeb 45 vairākuma iespējas nomuļļātu bez vārtu guvuma.
Bobs Hārtlijs. Foto: www.hawk.ru
2

Miljonāri arī KHL spēlē vislabāk

Jau kopš 2008. gada rudens KHL runā, ka kaut kad varētu tikt publiskoti spēlētāju algu saraksti, taču šī tēma joprojām ir tabu. It kā Krievijas bandīti perfekti nezinātu, cik kurš hokejists pelna! Laiku pa laikam notiek datu noplūde, kaut normāli būtu, ja arī jebkurš hokeja fans varētu salīdzināt spēlētaja algas ar laukumā padarīto. Jo arī Latvijā cilvēki itin bieži uzstāj, ka pat "Dinamo" spēlētājiem maksā par daudz... Kaut salīdzinot ar KHL oligarhiem, tā ir gandrīz sīknauda.