Trilleri drāmai, traģēdijai un komēdijai

2018. gada pirmās četras spēles ir tik daudz notikumiem bagātas, ka kāds latvju Šekspīrs te mierīgi “uzceptu” ij traģēdiju, ij komēdiju vai drāmu. Turklāt gandrīz visus atgadījumus ir iespējams skatīt gan no komiskās, dramatiskās un varbūt pat traģiskās puses. Nu kaut vai sāga ar Jāņa Kalniņa cimdiem. Nelietis Ježovs (a famīlija ta kāda? Ka nav tam vecajam čekas Ježovam kāds attāls radinieks!) iemet Jankas atsitējcimdu skatītājos, tas aizceļo uz Pēterburgu, godavīrs to tomēr sūta atpakaļ, bet tikmēr Kalniņš atradis... cauru laveni. Piecdesmit gadu laikā esmu redzējis visādus numurus, arī kā kanādietis Sets Martins pasaules čempionātā ielaiž ripu no vidus zonas, bet, lai ripa pārrautu lavenes striķus... Murgs!

Vai Ragana Jurčiks. Kas tagad nokļuvis vienā brīvības cīnītāju plejādē ar Armandu Puči un pēc gadiem varēs stāstīt mazbērniem par savu nevienlīdzīgo cīņu ar čekas pūķiem. Kaut viss ir elementārāk nekā kolhoza kūtī! Nu nepatīk zootehniķim (piedod, Zigmār, par salīdzinajumu ar kolhozu!), ka viens āksts ar dakšām rokās norauj govīm pienu un viņš negrib tādu vairāk laist savā kūtī! Un basta! Bet te nacionālie ziņu portāli un avīzes, kam tirāžas strauji tuvojas sienasavīžu tirāžai, uztaisa nacionālu traģēdiju. Bez troļļu un Krievijas specdienestu iejaukšnās! Jo paši esam pietiekami stulbi. Bet principiāli! Bez raganas tribīnēs mums šito hokeju nevajag! Vai Koļas Žerdeva piedzīvojumi Rīgā. Elegants farss! Bet nu gan par hokeju.

Ir man trīs draugi, faktiski jau ir par dažiem vairāk, bet šoreiz par Armanda, Gunāra un Edgara novērojumiem (vārdi izdomāti, lai viņi paši un citi viņus neatpazītu). Un katram savs stāsts. Braucot “Dinamo” uz Tālajiem Austrumiem, rēķinu, ka te vajadzētu būt sešiem punktiem. Arguments - “Dinamo” solīdā spēle pirms decembra izlašu pauzes. Optimistu manī jau pēc spēles Šanhajā nobeidz pirmais draugs: “Eh! Te nekā vairāk nebūs – tā viņi arī muļļāsies līdz sezonas beigām...” Bet galvenais treneris Ģirts Ankipāns mums braši stāsta, ka tagad dienaskārtībā jauns turnīrs – Špenglera kauss! Lai tā būtu!

Skatos spēli ar “Sočiem”. Otrs draugs šokā: “Da, ko viņi te vispār māžojas! Bezmaksas cirks! Es šitai komandai neredzu nekādu perspektīvu. Ar kuru vietu domā jaunie spēlētāji, kas vairs nemaz nav tik jauni? Līgumi nākamai sezonai? Es viņus neņemtu pat uz “Mogo”...” Skarbs secinājums. Ieskatam tabula, kā katram gājis šajās četrās spēlēs ar preses sekretāra Jāņa Stepīša piebildi: “Visi, izņemot Gilīsu, Krišu un nule atlabušo Zīli ir veseli. Jā, Bukartam šodien (trešdien) bija temperatūra.” Džeki vienkārši netiek sastāvā...

“Dinamo” 2018. gada spēles

Trešais stāsts. Pēc 3:4 (b) pret “Sočiem” braucu mājās. Trešais draugs tālrunī sašutis: ”Kas tur ir? Tik tiešām šajā komandā kopā salasījušies tikai mīkstie? No 3:1 ielaist pēdējā minūtē? Kaut kāds murgs! Un tā visu sezonu!” Mēģinu bilst, ka tik traki jau nav, ka ar Ankipāna brigādes atnākšanu daudz kas ir uzlabojies. Kaut vai spēle aizsardzībā. Bet mājās pats caurskatu pierakstus. Cik tad ir šo zaudēto spēles beigu? Iznāk diezgan daudz.

Pirmais mačs ar “Sibirj” - 1:2 – 58:51.
4. oktobra spēle, tātad jau Ankipāna ēra, 1:2 ar “Lokomotiv” - 58:10.
Leģendārais mačs ar “Sibirj” Rīgā – 2:3 (b), 59:06 – 1:2, 59:51 – 2:2.
19. novembra 3:2 (b) ar “Automobilist” - 2:2 – 59:12.
1:3 ar “Traktor” pēc divām dienām, 1:3 (t. v.) - 59:33.
21. decembra spēle Habarovskā – 1:3 (t.v.) - 58:15.
Un nu 3:4 (b) ar “Sočiem” - 3:3 (59:29).
Pretī tikai Indraša izlīdzinājuma gols Hantimansijskā -3:2 (OT), 2:2 – 59:47. Diezgan skarba aina...

Nobeigumā tradicionālais mikromaču apkopojums, kas tik ļoti nepatīk manam ceturtajam draugam – Regnāram, bet principā ļoti labi rāda, ko kurš ir vērts šajā brigādē.

P. S. Ticu Ankipāna stāstam, ka puiši noguruši un atpūta ir tieši laikā, taču tas ir tikai stāsts tiem, kam tāpat kā man nav jāpērk biļete uz hokeju.

"Dinamo" 2017./2018.