Olimpiskā vienība: naudas pietiek, principu - pietrūkst?

Iekļaušana LOV sastāvā nav tikai cieņas un atzinības izrādīšana, tā ir arī konkrēta finansējuma piešķiršana sportistam. Mauriņa gadījumā tie ir 11 200 eiro treniņu darba izdevumiem. Jā, tas ir mazāk nekā Martinam Dukuram (15 550), Oskaram Melbārdim (14 650), brāļiem Andrim un Jurim Šiciem (14 200) vai Andrejam Rastorgujevam (14 050), taču tas ir krietni vairāk nekā Oskaram Ķibermanim (8 300), Intaram Dambim (5 600) vai Ināram Kivleniekam (5 600). Šīs summas nav kaut kādi mistiski skaitļi, bet gan novērtējums par iepriekšējā sezonā paveikto. Vismaz tā tam būtu jābūt. Taču pretī Mauriņa uzvārdam pie rezultātiem, ar kuriem ir izpildīti LOV kritēriji, lodziņš ir tukšs. Bet sportisti ar tukšu lodziņu labākajā gadījumā paliek rezerves sastāvā. Kā izņēmumi ir pieci bobsleja stūmēji, taču viņus izvēlās konkrētās federācijas vadība, izvērtējot viņu fiziskos rādītājus, kas var mainīties ne tikai pa gadiem, bet pat pa mēnešiem un nedēļām.

LOV valdes priekšsēdētājs Einars Fogelis uzsver, ka konkrētā vieta un finansējums ir piešķirti nevis Mauriņam, bet gan Latvijas Kamaniņu sporta federācijai. „Sočos kamaniņu sporta stafete pirmoreiz bija iekļauta olimpisko spēļu programmā. Latvijas komanda tajā izcīnīja bronzas medaļas, tādēļ nebūtu pareizi, ja pēc Mārtiņa aiziešanas no sporta, finansiālā situācija pasliktinātos.”

Tieši tādēļ „noteikumos par sportistu individuālajos ziemas sporta veidos olimpiskajās disciplīnās pieteikšanu un iekļaušanu LOV sastāvos” tika radīts jauns punkts (nr. 11), kurš paredz, ka „sportistu nomaiņa kādā no sastāviem ir iespējama, ja konkrētā vieta izcīnīta, izpildot LOV noteiktos kritērijus komandā, bet kāds no komandas dalībniekiem aptur jeb pārtrauc savu aktīvo darbību konkrētajā sporta veidā”.

Arī gana loģiski, taču atmiņā palikušas situācijas, kad karjeru beidza tāllēcēja Ineta Radeviča, bet pludmales volejbolā izjuka olimpisko medaļnieku pāris Mārtiņš Pļaviņš un Jānis Šmēdiņš. Kāpēc toreiz par izmaiņām noteikumos neviens pat neieminējās? Turklāt nav jau tā, ka Mauriņš būtu vienīgais kamaniņu sportists LOV sastāvā. Komanda jau nav izjukusi, jo turpat ir gan Kivlenieks (5 600), gan Riks Kristens Rozītis (5 600), bet kopumā no 30 sportistiem vairāk nekā trešdaļa (11) ir kamaniņu sporta pārstāvji. Kāpēc gan nepalielināt Kivleniekam vai Rozītim piešķiramo finansējumu? Bet varbūt izvērtēt, vai pēkšņi radušies liekie finanšu resursi nebūtu noderīgāki kādam citam sporta veidam?

Fogelis skaidro, ka par šo tēmu diskusija esot bijusi, taču lēmumu pieņēmusi ziemas sporta veidu komisija, kurā viņam nemaz neesot balsstiesību. Vienlaikus atsevišķu federāciju pārstāvji šādu diskusiju neatceras. Var jau būt, ka dažiem vienkārši atmiņa ir sliktāka nekā citiem, tomēr nav labi, ja rodas aizdomas, ka lēmumi tiek pieņemti šaurākā lokā nekā deklarēts. Nav jau žēl, ka kamaniņu sportam, kas no Sočiem pārveda sešas godalgas, paliek Rubeņa nopelnītā naudiņa, taču brutāla tik atšķirīga līmeņa sportistu nomaiņa LOV sastāvā prasās pēc plašāka publiska skaidrojuma.

Galu galā LOV statūtos pie sabiedrības mērķiem un uzdevumiem ir norādīts – „organizatoriski un finansiāli atbalstīt Latvijas labākos sportistus ar mērķi uzlabot treniņu darba kvalitāti, kas varētu nodrošināt augstas klases rezultātu sasniegšanu oficiālās starptautiskās sacensībās”. Vai Mauriņa iekļaušana LOV sastāvā Rubeņa vietā atbilst izvirzītajiem mērķiem? Jaunajā sezonā to nāksies pierādīt gan Kristapam, gan stafetes komandai. Pretējā gadījumā kamaniņu sports draud izskatīties pēc prioritāra sporta veida.