Uzmet un...met atpakaļ

Tas, ka vienu gadu Rīgas „Dinamo” mēģināja iztikt bez komandas ģenerālmenedžera, nav nekāds pārsteigums. Dīvaini būtu, ja šie ļaudis, kas sevi sauc par kluba akcionāriem, to nebūtu pamēģinājuši. Jo galvas taču visiem lielas... Pamēģināja. Ko saprata? Ja reiz Sējēju ņem atpakaļ, tad laikam attiecīgi secinājumi ir izdarīti. Jo komandā atgriežas cilvēks, kas, ja esam atklāti, pirms gada nostādīja Skanstes ielu mazliet neveiklā pozā. Protams, protams, mēs dzirdējām atrunas, ka „tas bija gaidīts lēmums”, ka „nekas traģisks nav noticis”, ka „iestrādnes Sējējs ir atstājis”, ka „komandas komplektācija no tā necietīs” utml. Tomēr, Normunds Sējējs aizgāja pats – aizskrēja, ka dūmi vien nokūpēja. Vai viņam bija piegriezusies „Dinamo” kārtība? Ļoti ticami, vēl jo vairāk tāpēc, ka tobrīd nebija ne smakas no Rautakalio kapitulācijas, ko, starp citu, Sējējs paklusām būra... Varēja teikt, ka savu suni Normunds pie Rīgas kungiem bija apēdis un vajadzēja pavisam maz, lai viņš ļautos vai atdotos pirmā pretimnācēja vilinājumam. Prāga nokrita pie Sējēja kājām kā dāvana – viņš zināja valodu, izprata KHL kārtību, bija sava veida autoritāte. Kāpēc nemēģināt, ja varēji pats sev būt priekšnieks? Tā viņš domāja... Kļūdījās. Nevar teikt, ka gads Čehijā viņam pagāja ar muti rasola bļodā, jo bija patiešām spilgtas epizodes un labas izdošanās. NHL lokauta laikā Sējējs nodemonstrēja savu apķērību, piesaistot „lauvām” patiešām lielas zvaigznes. Ar neapbruņotu aci varēja novērtēt, ka menedžerim dod visu, vai – gandrīz visi – ko viņš prasa. Sezonas gaitā viņam pat uzticēja pārņemt citas Prāgas komandas vadību, nepārprotami pasvītrojot saimnieku ieinteresētību viņa kompetencē. Un tomēr – pēc debija gada ar viņu līgumu nepagarināja? Piedāvāja palikt par konsultantu, dot padomus – tikai pie teikšanas vairs nē... Kas tur bija – čehu hokeja mafija vai krievu naudas kules - gan jau pats Normunds ir ticis kaut kādā skaidrībā, taču Prāgas pavasaris izrādījās vēss... Starp citu, sezonas gaitā, kad viens no Čehijas sporta žurnāliem bija sastādījis valsts ietekmīgāko hokeja cilvēku rangu, Sējēja uzvārdu varēja atrast otrajā desmitā. Piekritīsiet, nav maz, ja saprot, cik bagāta ir šī hokeja valsts gan ar cilvēka resursu, gan zināšanām.

Tagad viņš atkal ir atgriezies mājās – pie sava Rīgas „Dinamo”, ko pazīst no visām pusēm. Sākot ar spēlētājiem un, beidzot ar administrāciju. Nav nekādu šaubu, ka tik specifiskā organizācijā, ar tik izteiktu vertikālo „taimkodu”, tikai tāds žuks (latviski – vabole) kā Sējējs spēj atrast pie resno galda gan pareizo pieeju, gan vārdus, gan argumentāciju. Lai nu kā, bet viņš vismaz izstaro hokeja būtību un, ja tas nesanāk – vienkārši skaisti noblefo. Piemēram, jauka bija bauma par variantiem Omskā – tieši laikā... Viņš var Ulmanim vai Savickim iestāstīt, ka pats ar savām rokām tūlīt izkastrēs pusi no sastāva, ja viņi nesāks spēlēt (lasi – uzvarēt), bet pēc mirkļa jau pie komandas autobusa džekiem principiāli pasvītros, ka ir izdarījis visu, lai nomierinātu ložu... Normunds Sējējs pēc rakstura un dzīves uztveres ir perfekts šajā vietā, turklāt – viltībā ar viņu maz kāds var no laikabiedriem sacensties, ko Savickis vēl nav pa īstam nemaz sapratis. Skrienot uz Prāgu, Sējējs atstāja iestrādnes, kas vēlāk noteica Rīgas „Dinamo” sezonas skrējumu. Sākumā administrācija tobrīd bijušā menedžera lomu sastāva komplektācijā necentās izcelt, jo kurš gan negrib nest galveno baļķi, bet – kā sezona aizgāja pa vīlēm, tas pats Svētais Jurītis neslēpa, ka „šo komandu jau bija savācis iepriekšējais menedžeris”. Tā teikt – lai nebūtu pašiem sev jākaisa pelni uz galvas, kas allaž ir nepatīkami. Nebija melots, jo gandrīz visi, kas aizvadītajā sezonā piedalījās Rīgas „Dinamo” krekla valkāšanā, bija saistīti ar Normunda dotajiem padomiem un pārliecību. Sākot ar Raita Ivanāna pieslēgšanu, Gunta Galviņa jauno līgumu, Aleksandra Žirū lenkšanu, Šrempu... Laviņš tur saraksta galā parādījās kā pārsteigums trenerim Rautakalio. Nu, jā – un, ja esam līdz galam korekti, arī Peku taču uz Rīgu citā pavasarī atveda tieši Sējējs, kas tobrīd diezgan skaidri prata administrācijai noargumentēt, kāpēc „šis būs labākais no visiem variantiem”. Tātad – lai gan Normunds Sējējs aizvadītajā sezonā „Dinamo” štatu sarakstos nebija, viņa darbi un izvēles te dzīvoja. Arī sezonas laikā skaidri iezīmējās, ka Noriks labprāt veido hokeja stāstus un rokādes, ar sev zināmiem kadriem, no zināmiem plauktiem – Šehura taču Rīgā nonāca tieši no Prāgas, kur tobrīd neizturēja čehu spiedienu. Nenoliegsim, ka arī Ņiživija pārtapšana sezonas beigās par Prāgas „lauvu”, bija saistīta ar Normunda vēlmi un izpratni. Tiesa, par vienu gan esmu pārliecināts – būtu Normunds palicis Rīgā, viņš noteikti nepieļautu vārtsargu trenera Naumova patriekšanu. Tik lielu glupību Sējējs neatļautos, jo skaidri saprot komandas gara un miesas savstarpējo mijiedarbību, bet – tā bļoda ar ūdeni jau vairs nebija viņa rokās... Un te nu atgriežamies pie vecā labā jautājuma – kurš Rīgas klubā aizvadītajā sezonā bija hokeja cilvēks? Runa ir par administrāciju...

Lai gan pirms pāris nedēļām satikts, Normunds šo rindu autoram teicās, ka mazliet grib atpūsties, pavērot visu no malas, atvilkt elpu, izvēdināt galvu un tādā garā – skaidri redzams, ka Sējējs no hokeja prom nevar aiziet. Spēle viņu ir uzsūkusi, tāpat kā azarts darīt darbu, kurā pēdējos gados ir gana pārliecinoši ievingrinājis roku. Neizmantot šādu cilvēku būtu augstākā mērā muļķība, pat, ja darba devējus pēc rokas kādu brīdi vadā aizvainojums. Ja Sējēja otrā atnākšana nāk kopā ar pieredzi un puniem, ko viņš ir guvis, atziņām, kas viņu ir skolojušas, mācībām, kas devušas vielu pārdomām, mūsu priekšā noteikti būs cits Normunds Sējējs. Gribētos cerēt – labāks par iepriekšējo versiju, kas tomēr bija vēl neapbružāta, jēla, nenogatavojusies, lecīga, pašpārliecināta, bravurīga – jā, arī iedomīga. Bet – tam visam bija jāiet cauri, jo arī viņš taču tolaik tikai sāka taustīt drēbi, izprast lietu kārtību. Nenāk par ļaunu uzsvērt, ka Sējējs abas divas savas vadītās KHL komandas visās sezonās ir aizvadījis līdz „play off” spēlēm, kas ir labs atskaites punkts menedžera biogrāfijā. Tagad viņam tiek dots otrais piegājiens. Sadarbības meklējumi ar treneri Arti Ābolu, kam acīmredzot ir jābūt galvenajam trenerim, kapteiņa Ozoliņa otrā elpināšana, leģionāru vākšana, jauno cepšana un vārīšana. Vecās labās intrigas ap hosām, šindeļiem un citiem pīrādziņiem, kas mazliet iezīmē Normunda iepriekš zināmo rokrakstu. Tik daudz izaicinājumu! Darba pietiks. Paskatīsimies, kas sanāks galā, taču par vienu esam droši – Nadeždas kauss vai tā izcīnīšana nebūs tas, kāpēc Normunds Sējējs atkal turpina ar Rīgas „Dinamo”. Tādu aprobežotību no šī cilvēka nesagaidīsiet un – jau tas nav maz, ja runājam par īstām cerībām. Veiksmi darbā!