Lisovskis: "Lai varētu sekmīgi trenēties UCI centrā, jāziedo sevi visu"

Aktīvā BMX sezona ir noslēgusies. Kāda tā ir bijusi Tev?
Šī man bija atdzimšanas sezona, jo iepriekšējos gadus pamazām jau slīdēju prom no BMX. Bija zudusi arī interese un pietrūka motivācijas, tomēr šogad atguvu pārliecību par savām spējām. Tagad varu atkal teikt, ka šis sports mani velk arvien vairāk un arī vēlēšanās strādāt pieaug.

Vai vari apgalvot, ka esi sasniedzis visu ko gribēji aizvadītajā sezonā?
Varbūt ne visu, ko gribēju. Man bija izvirzīti divi galvenie mērķi. Izpildīju vienu no tiem – kvalificējos pasaules kausa pamatsacensībām. Tik spēcīgā konkurencē nebija iepriekš nācies braukt, jo piedalījās gandrīz visi vadošie pasaules braucēji. Ieguvu lielisku un neatsveramu pieredzi. Otrais lielais mērķis, ko gan neizdevās izpildīt, bija pacīnīšanās par iekļūšanu pusfinālā Eiropas čempionātu posmos.

Atejot atpakaļ no aktuālā, atceries savu pirmo braucienu pa trasi?
Jā, atceros. Tas bija ar visiem labi zināmo trīsriteni "Spārīte". Abi vecākie brāļi jau vairākus gadus brauca BMX riteņbraukšanā. Man tolaik bija četri gadi. Atceros, ka es ļoti tēvam prasījos līdzi uz BMX trasi, uz kuru viņš mani arī aizveda un uzlika uz Jelgavas vecās trases starta barjeras. Sākums bija ļoti interesants. Par cik „Spārītei” nebija brīvgaitas un arī klaņi bija diezgan zemi, es nespēju noturēties uz riteņa un visu starta kalnu vienkārši noripoju. Pēc tā visas acīs bija asarās, bet tēvam teicu, ka gribu braukt vēlreiz. Otrais piegājiens jau bija daudz labāks, jo kājas pacēlu augstāk. Tādas bija manas pirmās gaitas, bet pēc neilga laika, kad brāļi jau beidza savas gaitas šeit, kopā ar tēti atkal bijām trasē un ar BMX nodarbojos līdz pat šim brīdim.

Kurš ir tavs pirmais treneris?
Mans tēvs – Jevgēņijs Lisovskis. Viņš visu mūžu ir bijis kopā ar mani gan kā treneris, gan arī menedžeris. Kā zināms, Latvijā ir grūti piesaistīt valsts finanšu līdzekļus. Pateicoties tēvam esmu BMX riteņbraukšanā nevis, piemēram, huligānu aprindās. Tēvs ir ielicis manī visu pamatu par BMX. Līdz šī gada pavasarim Jevgēņijs bija mans treneris simtprocentīgi. Treniņu procesā pie viņa īpaši esmu apguvis braukšanu pa trasi un tās virāžām. Bez manis, tēvs trenēja arī tādus Latvijā labi zināmus braucējus kā – Kristapu Vinteru, Kristenu Krīgeru un citus labus sportistus. Man ļoti patīk, ka viņš ļoti pēta dažādas nianses un, manuprāt, ļoti labi māk sagatavot braukšanas tehnisko pusi. Protams, jāņem vērā, ka pats nav braucis profesionālajā BMX, kas dažas svarīgas nianses atņem.

Turpinot par tavas karjeras sākuma posmiem. Kad Tu pats aptvēri, ka BMX būs tavs sporta veids ilgtermiņā?
Varētu teikt, ka to es sapratu jau sākuma posmā. Pats sākums gan bija vecāku iniciatīva, bet tad, kad atstāju malā hokeju, pats sapratu, ka vairāk tomēr gribu būt BMX riteņbraukšanā. Toreiz man bija kādi 11 – 12 gadi. Arī ziemas periodā daudz laika tika pavadīts tobrīd vēl jaunajā "Kleistu" slēgtajā trasē. Tas bija izšķirošais periods tam, lai mana karjera šajā sportā sāktos ar nopietnāku vērienu.

Atceries savu pirmo uzvaru?
Jā, atceros. Tas bija Jelgavas trasē. Četrus un piecus gadus veciem zēniem bija jābrauc vienā grupā ar sešgadīgajiem, kas tobrīd likās liela vecuma atšķirība. Tad vēl man neizdevās uzvarēt, bet kad biju vecākais šajā grupā, tad arī svinēju skaistu uzvaru. No tām sacensībām uzvaras sāka nākt viena pēc otras. Ik pa laikam uzradās kāds sportists, kurš turēja man līdzi, bet diezgan ātri nozuda. Līdz 14 gadu vecumam es Latvijā dominēju. Vēlāk arī tīri veiksmīgi cīnījos ar gadu vecākiem, vairākkārt ierindojoties labāko trijniekā.

Kā tu tiki pie iespējas startēt ar gadu vecākiem?
Vienkārši Latvijas čempionātā startēju ar vienu gadu vecākiem sportistiem, lai konkurence būtu augstāka un arī izaugsme. Mans tēvs uzskatīja, ka, ja tu Latvijā vari sekmīgi cīnīties ar gadu vecākiem sportistiem, tad Eiropā jau cīnoties ar saviem gadiem arī būsi līderis. Man arī ir izdevies būt vienam no Eiropas līderiem jauniešu grupās.

Cik liela konkurence bija Eiropas sacensībās tavos jauniešu gados?
Eiropa ir Eiropa. Katrā grupā ir no 80 līdz 100 braucējiem. No 13 gadu vecuma, centos piedalīties visos Eiropas sacensību posmos. Ieguvu daudz uzvaras "Challange" posmos, kas man ļāva tālāk iegūt lielāku pārliecību uz Eiropas un pasaules čempionātu. Uzskatu, ka starptautiskās sacensības ir jāizjūt jau no jauniešu grupu sākuma gadiem, lai jau uz B 15 grupu būtu pieradis, un nerastos nekādi pārsteigumi.

Lai sekmīgi startētu starptautiskos mačos, noteikti jābūt ļoti patstāvīgam...
Tieši tā. Bieži vien Eiropas un pasaules sacensībās ir ierobežots laiks, kad var izbraukt pa trasi pirms startiem. Visbiežāk tie ir kādi astoņi, deviņi braucieni, kuru laikā pašam ir jāsaprot trases viltības. Ne mamma, ne tētis, ne treneris netiks klāt šajā īsajā, bet tik svarīgajā posmā, lai dotu padomus. Tu esi iemests savā „sulā”, kur jācīnās par to, lai izbrauktu pēc iespējas vairāk reizes. Man tēvs vienmēr ir uzsvēris, ka uz pirmssacensību treniņbraucieniem jau ir jābūt siltam, lai varētu ar pilnu atdevi izbraukt un izjust trasi.

Runājot par bērnu un jauniešu grupām, kuru sasniegumu Tu pats vērtē visaugstāk?
Pavērtējot manu karjeru, gribu teikt, ka esmu bijis četras vai pat piecas reizes trešais Eiropas čempionātos dažādās bērnu un jauniešu grupās. Manā kontā arī Eiropas čempionāta uzvara B15 grupā, vairākas piektās vietas. Runājot par pasaules čempionātu, tad Nīderlandē es biju pasaules vicečempions savā grupā, bet gadu vēlāk kāpu uz goda pjedestāla zemākā pakāpiena. Atceros arī, ka pēc uzvaras Eiropas čempionāta B15 grupā, man izdevās būt otrajam arī pasaulē. Uzskatu, ka ļoti laba iespēja uzvarēt pasaules čempionātā man bija gadu vēlāk - Austrālijā - kur B16 grupā finālā, startējot no pirmā celiņa, biju ceturtais, jo pieļāvu nelielu, bet būtisku kļūdu trasē.

Junioru vecumā tev lielu konkurenci Latvijā sagādāja Kristaps Vinters. Uz jums ļoti daudz skatījās, vēroja un analizēja. Pastāsti par savu dueli toreiz...
Mēs ar Kristapu jau no bērnības esam kopā trenējušies un dzinuši viens otru uz priekšu. Junioru gados mums patiesi izvērtās ļoti asas un interesantas cīņas, jo bijām tiešām līdzvērtīgi. BMX riteņbraukšanā ir tā, ka no barjeras līdz pat finišam draugu nav. Tev ir jābūt gatavam uz visu, lai cīnītos par savu mērķi. Mums bija patiesi pozitīva cīņa.

Kas Tev darās galvā, tad, kas izej uz starta barjeras sacensībās?
Es esmu bijis diezgan agresīvs pēc rakstura. Nedaudz zūdot interesei es arī trasē paliku miegaināks, kas nelabvēlīgi atsaucās uz rezultātiem. Šogad, pateicoties trenera psiholoģiskajai palīdzībai, es veiksmīgi tiku galā ar pirmsstarta stresu. Tas joprojām bija, bet jau daudz pozitīvāks nekā pirms tam. Šogad atkal stāvot uz starta, es zināju uz ko esmu spējīgs un kas man ir jāizdara. Tas arī trasē deva pozitīvu efektu. Liels faktors tam noteikti bija Šveicē pavadītais laiks treniņos. Pateicoties trenerim, brāļiem un atbalstītājiem, BMX atkal ir mana dzīve. Bez manu sponsoru atbalsta, man nebūtu iespēja atrasties pasaues riteņbraukšanas centrā Šveicē, tāpēc esmu viņiem ļoti pateicīgs.

Kas bija tavi atbalstītāji aizvadītajā sezonā?
Man palīdzēja ļoti daudzi. Paldies gribu teikt Jānim Paskauskam, Jurim Lisovskim, Jānim Lisovskim, Andrim Ozoliņam, Jānim Vaselim, Andrim Līcim, Kasparam Dirnenam, Jurim Rudovičam, Paulim Reidzānam, Jānim Uzaram, Dainim Liepiņam, Jānim Engeram, Aigaram Ernstsonam, Nikolajam Kalašņikovam, Rolandam Baranovskim, Ozolnieku novada domei, Jelgavas sporta servisa centram, Latvijas Olimpiskajai vienībai, Latvijas Olimpiskajai komitejai, BMX klubam „Rīgas/ Favorīts” un Ozolnieku sporta centram.

Kāda šobrīd ir situācija ar tavu treneri?
Joprojām ap mani, protams, ir arī tēvs, kurš tagad pilda vairāk trenera funkcijas kā taktiķis, bet fiziskās sagatavotības un cita veida darbs notiek kopā ar pasaulē labi pazīstamo BMX speciālistu Thomas Allier.

Kā izveidojās sadarbība ar šo speciālistu?
Jau 2011. gadā, kad biju juniors, Eiropas sacensībās sāka braukt arī man diezgan labi pazīstamais kolumbiešu sportists, kurš tolaik bija atbraucis uz Šveici, lai trenētos pie jau minētā Allier. Viņš man radīja papildus interesi par to. Es sāku arī pats vairāk iegūt informāciju par iespējām un nosacījumiem, lai varētu trenēties pie Thomas. Mani rezultāti tobrīd palika ar vien sliktāki, tāpēc bija jāizvēlas, vai nu doties uz Šveici, vai beigt karjeru. Es izvēlējos pirmo. Meklēju kontaktus un iespējas, lai nokļūtu UCI centrā. Galu galā, es uzrakstīju pašam trenerim vēstuli. Viņa atbilde bija apstiprinoša un, pēc plašākām sarunām, mani pieņēma trenēties pie šīs speciālista UCI centrā Šveicē.

Esam nonākuši pie nozīmīga posma tavā karjerā. Pastāsti kā Tu nokļuvi UCI attīstības centrā Šveicē?
Es nekad neesmu slēpis, ka man interesē iegūt starptautisku pieredzi un iemaņas, esot uz vietas un trenējoties kopā ar citu valstu talantiem. Es redzēju iepriekš to, kā šajā UCI centrā progresē sportisti. Piemēram, viens japānis šogad izcīnīja septīto vietu pasaules čempionātā. Arī kolumbietis, kas Eiropas čempionāta Rīgas posmā palika trešais elites grupā, ļoti lielu progresu piedzīvoja tieši Šveicē. Tas viss mani ļoti piesaistīja. Ilgu laiku pats izrādīju iniciatīvu, lai tur nokļūtu, tomēr sākumā tas tika darīts ne caur tiem labākajiem kanāliem. Liels paldies jāsaka manai mātei, kura mudināja rakstīt Thomas vēstules, līdz kamēr viņš atbildēs. Pēc kāda laiciņa tas arī notika. Viņš sacīja, ka ir bijis ļoti aizņemts, bet tajā pat laikā ir gatavs mani pieņemt UCI centrā. Biju jau nedaudz noskumis, bet esmu priecīgs, ka man izdevās tur nokļūt.

Kādi bija tavi galvenie mērķi Šveicē?
Es dzīvoju Jelgavā, kur elites sports ir panīcis šobrīd un man nebija īsti perspektīvas šeit. Protams, es varēju bāzties virsū mūsu vadošajiem sportistiem un treneriem, bet jāsaprot, ka viņiem jau ir ļoti augsti attīstīta tehniskā braukšana un viņu līmenis ir ļoti ievērojams. Mums vienkārši atšķirtos treniņu metodika un man grūti būtu ielēkt viņu vagonā. Šveicē tikmēr bija dažāda līmeņa sportisti. Man bija liels prieks tur nokļūt un attīstīt sevi, dot sev progresu. Šie arī galvenie mērķi.

Kāda bija tava ikdiena tur?
Režīms tuvu armijai. Jāceļas pirms septiņiem, tad bija brokastis. Interesanti bija tas, ka ja tu nevari piecelties, tad paliec bez brokastīm. Drīz pēc ēšanas devos ar riteni uz trasi, kas atradās kādu četru kilometru attālumā no vietas, kur dzīvoju. Aizbraucot uz treniņu vietu, sagatavojam un pielāgojam riteņi attiecīgajam treniņam. Ja galvenais uzsvars bija uz sprintu, tad mainījām arī zobratus. Tāpat pielāgojām riteni arī sacensībām, kas tuvojas, lai varētu labāk tām sagatavoties. Pirmais treniņš sākās parasti deviņos no rīta. Tas vidēji ilga no divām ar pusi līdz trijām stundām. Pēc treniņa sekoja dušas, ēšana un brīvais laiks, no kura tikai 15 minūtes varam izmantot gulēšanai. Mums īpaši treneris neļāva aizrauties ar gulēšanu starp treniņiem, jo tas var mūs padarīt miegainākus un negatavākus. Arī otrais dienas treniņš ilga līdz trīs stundām. Citreiz bija pat tā, ka ja tiek prognozēts lietus uz pēcpusdienu, tad starpa starp pirmo un otro treniņu ir ļoti maza, lai varētu izdarītu visu nepieciešamo, kaut arī intensīvākā tempā. Kopumā varu teikt, ka slodze bija tiešām liela. Citreiz pat bija grūti uzkāpt par trepēm, bet man izdevās pierast pie režīma.

Bija tādi brīži, kad varēji salūzt un padoties?
Pats sākums. Pirmie sprinti, kur parādījās manas vājības. Sākumā ļoti daudz atpaliku no labākajiem treniņu biedriem un jau domāju, ko es šeit daru. Tomēr daudz palīdzēja treneris, kurš redzot to, ka man ir grūti, pienāca klāt un teica, lai neskatos uz citiem, bet gan sevi. Es viņu paklausīju, un jau uz beigām biju diezgan tuvu pašiem labākajiem, no kuriem atpaliku sākumā ļoti daudz. Pierādījās tas, ka ja strādā, rezultāts būs.

Atskatoties tagad uz visu tur pavadīto laiku, kādi ir tavi lielākie ieguvumi UCI centrā?
Esmu palicis daudz nosvērtāks. Agrāk šad tad biju diezgan nesavaldīgs, bet patiecoties trenerim un citiem palīgiem, esmu palicis daudz savaldīgāks. Sapratu, ka ir daudz jāstrādā. Tāpat ieguvu lielāku patstāvību, jo nācās būt vienam pašam ilgu laiku. Tagad es zinu, kāpēc esmu BMX uz zinu, ko gribu sasniegt.

UCI centrā bija ļoti daudz citu valstu braucēji. Kā tev izveidojās sadarbība ar viņiem?
Interesanti, ka bija arī divi indonēzieši – puisis un meitene – kas tur atrodas jau trešo gadu. Pirmo gadu šeit atradās arī sportists no Zimbabves, kuram trenēšanās un dzīvošana bija finansēta no atbalsta programmas. Tāpat bija sportisti arī no Kolumbijas, Japānas, Venecuēlas un Krievijas. Man patiešām izdevās laba sapratne ar viņiem, guvu pats pieredzi un nodevu savas zināšanas viņiem. Sākumā es tulkoju krievu sportistiem treniņu procesu, lai viņi varētu saprast, ko treneris saka angliski, bet drīz vien jutu, ka tas jau sākt traucēt mani pašu - bija grūti koncentrēties uz treniņu darbu. Tāpat ļoti draudzīgas attiecības bija ar jau zināmo japāni un kolumbieti. Kopumā bijām ļoti saliedēti.

Vai Tu ieteiktu arī kādam citam talantīgam Latvijas BMX braucējam doties uz UCI centru?
Lai varētu trenēties tur, ir pilnībā jāziedo visu sevi. Pretējā gadījumā nav jēgas braukt. Treneris vienkārši aizsūtīs mājās. Režīms ir ļoti nežēlīgs. Ja desmitos vakarā neesi gultā, tad nākamajā dienā tika rīkota sapulce, kur treneris izteica brīdinājumu par režīma pārkāpšanu. Varu tikai teikt to, ka ir rūpīgi jāizvērtē cik ļoti vēlies sevi saistīt ar BMX un esi gatavs smagam darbam. Galvenais pašam izrādīt iniciatīvu.

Sezonas laikā tu arī startēji vienā "SMScredit.lv BMX" čempionāta posmā Madonā. Kas palicis atmiņā no šīm sacensībām?
Nobraucu trešais Pro Open grupā, zaudējot tikai Rihardam Veidem un Tomam Mankusam. Es patiešām biju ļoti priecīgs par braucieniem un to, ka biju konkurētspējīgs. Sajutu to, ka esmu BMX sportā iekšā un varu cīnīties. Latvijā startēju arī "Gran Prix" posmos Jelgavā un Rīgā, kur gan neveicās tik labi. Rīgā pat piedzīvoju smagu kritienu, kas man neļāva teju mēnesi piedalīties sacensībās. Rudenī piedalījos Mārupes sacensībās, kur iekļuvu finālā, braucu trešajā vietā aiz Treimaņa un Veides, bet pēdējā virāžā mani apsteidza Toms Mankus.

Kāds šobrīd ir tavs treniņu plāns?
Tagad ir tā, ka aktīvi strādāju pie saviem lielajiem mīnusiem, kurus cenšos pārvērst par plusiem. Tas ir tieši darbs zālē un dažādi vingrinājumi. Tāpat spēlēju arī hokeju.

Kādā līmenī uzspēlē hokeju?
Protams, ka amatieru. Zemgales amatieru hokeja līgā, iepriekš arī citās līgās. Amatieru līmenī spēju diezgan labi cīnīties. Tas ir mans hobijs. Es no hokeja gūstu pozitīvas emocijas. Tāpat aktīvi sekoju NHL notikumiem.

Cik nozīmīgi BMX braucējiem ir smagatlētikas vingrinājumi?
Tiem ir ļoti liela loma. To šosezon es sapratu ļoti labi. Iepriekš braucu tikai uz savu talantu un trasē iegūto praksi. Smagatlētika ir bijusi viena no manām vājībām. Paredzēto plānu līdz martam, kad plānoju atgriezties UCI centrā, esmu jau izpildījis jau šobrīd un man vēl ir vairāki mēneši rezervē. Sezonas laikā nevarēju strādāt pie intensīvas smagatlētikas, bet tagad atliek ķert rokās visu iekavēto. Tāpat nevar aizmirst arī dažādus lēcienus, sprintus un citas svarīgas lietas. Latvijas braucējiem ir tāda problēma, ka ja tu neesi pirmais pēc starta, tad trasē bieži vien necīnīsies par katru cenu, lai pakāptos augstāk. Lielisks cīnītājs trasē ir Treimanis, kurš par spīti grūtībām dara visu, ko var.

Kā tu pats vērtē konkurenci Latvijā?
Ir tā, ka ja tu cīnīsies sekmīgi Latvijā, tad vari labi konkurēt arī Eiropā un pasaulē. Mēs esam maz, bet ļoti konkurētspējīgi. Citās valstīs brīnās par mūsu fenomenu.

Kuram no Latvijas sportistiem šosezon tavuprāt bijis vislielākais progress?
Es gribētu uzteikt divus sportistus – Kristens Krīgers un Kristaps Vekša. Krīgers, būdams jaunākais juniors, spēja sastādīt sīvu konkurenci arī elites braucējiem. Patīkami pārsteidza arī Kristaps Vekša. Viņš ir ļoti liels cīnītājs trasē un man simpatizē viņa domāšana trasē. Es vienmēr padomāšu pirms starta, ka viņš var būt man aiz muguras pirmajā virāžā. Man ar to jārēķinās, ka var sekot uzbrukums, lai mani apdzītu.

Vai esi nospraudis savus mērķus jaunajai sezonai?
Nē, vēl neesmu. Zinu, ka mērķi būs maksimāli augsti. Tajā pašā laikā, es negribu nospraust nereāli augstus plānus, labi zinot, ka nāksies vilties un pārdzīvot. Darīšu visu iespējamo, lai es būtu konkurētspējīgs un varētu pacīnīties par uzvarām un arī par katru nākamo vietu, ja tas neizdodas. Mans mērķis ir progresēt ar katrām sacensībām. Es ļoti negribu stāvēt uz vietas.

Ko tu vēlies sasniegt BMX riteņbraukšanā?
Es vēlos panākt tā, lai atskatoties uz savu dzīvi, varētu teikt - tas bija tā vērts. Tāpat, ja es visu būšu darījis no sirds, nebūšu nošmaucis nevienu treniņu, nevienas sacensības, bet man neizdosies kļūt par pasaules vai olimpisko čempionu, es varēšu teikt, ka man nav ko nožēlot un būšu laimīgs. Visi nevar kļūt par olimpiskajiem čempioniem, bet es uz to tiekšos un izdarīšu visu, lai tiktu šim sapnim tuvāk.

Informāciju sagatavoja:
Toms Markss
Latvijas Riteņbraukšanas federācijas preses sekretārs