Netici stihijai, klausi savam ķermenim!

Pagājis jau diezgan ilgs laiks, kopš stāstīju par savām gaitām, daži pat sūtīja vēstules, redz - trūkstot bloga. Nu, jā – pagurums pēc 8,5 km arī bija pēdējais atskaites punkts. Kopš tā mirkļa bijis gan maratons, stāvot rindā pēc "Mettalica" biļetēm, gan Lieldienu izēšanās laukos, tomēr treniņos 10 kilometrus nebiju mocījis, pieturējos vien pie piecīša, galvenokārt laikapstākļu un apavu dēļ.

Apavi – tieši šī tēma Jūsu komentāros tiek cilāta visvairāk. Pagājušajā nedēļā arī sāku ko bīdīt. Uzzināju, ka eksistē tāda padarīšana kā pēdas skenēšana, un, zinot, ka tieši kājas maratonā cietīs visvairāk, nolēmu izmēģināt to. Jāsaka - nekas sāpīgs tas nav un aizņem nieka desmit minūtes. Pārliecinājos vien par to, ka manas pēdas nemaz nav ideālas - vispirms jau viena garāka par otru, īsākā arī platāka un citi brīnumi. Kā lielākai daļai cilvēku, arī man skriešanas laikā esot liels spiediens uz papēdi, turklāt es ļoti spēcīgi atsperoties. Tad nu pēc visiem šiem brīnumiem tiku pie rekomendētiem "Adidas" apaviem - vieni treniņiem, otri (īpaši vieglie) pašam maratonam. Pie manis tie gan nokļūs tikai jaunnedēļ, tāpēc visu smagumu vēl pašlaik pacieš manas konversītes. Runājot par pēdas skenēšanu, sekojiet informācijai, jo aprīlī akcijas ietvaros šo procesu būs iespējams veikt ikvienam.

Vēl izdevies mazliet motivēt arī savus kolēģus - eSports.lv autorus. Rīgas maratonā tagad startēsim kā komanda, jāpiebilst gan, ka lielajai distancei pieteicies vēl tikai viens avantūrists, divi centīsies pievarēt pusmaratonu, bet pārējie mēros vien 5 km distanci. Liels prieks arī par viņiem.

Bet nu pie šodienas. Rīti joprojām nav kļuvuši par manu stipro pusi, tāpēc, pamanot kupenas septiņos no rīta, domāju, kā tikt līdz darbam, nevis kā paskriet. Arī darba dienas laikā galīgi nešķita, ka šis vakars varētu būt treniņvakars, tomēr, braucot mājup, pakrūtē tā dīvaini kņudināja – "Nu paskrien, Jāni, paskrien!" Tā kā putenis nedaudz bija pierimis, tad, nemiera dīdīts, apģērbu ziemīgo skriešanas apģērbu un devos ielās. Sākumā gribēju mazo aplīti izmest, vismaz 3 kilometrus, tomēr jau pirmajā pagriezienā mainīju savas domas un aizšāvu neceļos. Precīzāk būtu teikt, ka kājas mani nesa – un tā plānotais trīnīts pieauga. Patīkami, ka ielās nebiju vienīgais tipinātājs – vēl divus skrējējus, kurus nebiedēja laikapstākļi, Pļavnieku apkaimē satiku. Pēdējā posma asais pretvējš gan deva smadzenēm signālu doties taisnā ceļā mājup, citādi sazin vēl kurp kājas aiznestu... 55 minūtes un 9,5 km parādīja vēlākie aprēķini. Bez dūrieniem sānos, apstāšanos vai smagumu kājās. Arī tagad – tāda feina sajūta, pat neizdarītie darbi sekmējas. Pavisam savādi...

Uzmetot skatienu Rīgas maratona oficiālajā interneta mājaslapā publicētajam treniņplānam, secinu, ka esmu gan pamatīgi atpalicis. Līdz šim treniņos jau bija jānoskrien teju 150 km, kamēr es varu lepoties vien ar nedaudz vairāk kā 60. Ja pirms šodienas mans optimisms bija pamatīgi noplacis, tad atkal varu raudzīties uz 18. maiju ar smaidu sejā.

Lasi vairāk:
Sākt nemaz nav viegli
Vai amatieris pieveiks maratonu?
Pirmā vilšanās