Iveta Lauciņa: ''Autosports ir kā neārstējama slimība - ar to saslimst vienreiz un uz visu mūžu''

Latvijā arvien biežāk saskaramies ar dāmām, kuras autosportam velta vēl vairāk sava brīvā laika nekā vīrieši, kuri šķietami ir šī sporta veida lielākie spēlētāji.

Vēlamies iepazīstināt ar sievieti, kura reti izlaiž minirallija vai autosprinta sacensības – Iveta Lauciņa, sieviete, kurai piedaloties sacensībās acis mirdz!

Kas ir tas, kas mudināja Tevi pievērsties autosportam?
Līdzko uzzināju, ka Smiltenē notiek tādas amatieriem domātas autosacensības, tā sapratu, ka es arī gribu piedalīties. Sākumā gan šaubījos – vai spēšu. Tā bija ziema, trase tika laistīta, braukt drīkstēja tikai ar bezradžu riepām. Lai gan bija dāmu ieskaite, neviena dāma nestartēja. Jau pēc pirmajām sacensībām sapratu, tas ir domāts man, emocijas neaprakstāmas. To varētu salīdzināt ar mīlestību – acis mirdz, smaids no lūpām nepazūd, ēst negribās, miegs nenāk.

Vienam autosports ir hobijs, bet vienam pat dzīvesveids un kādam darbs. Kas autosports ir Tev?
Nu jau es teiktu, ka dzīvesveids. Piekrītu viedoklim, ka autosports ir kā neārstējama slimība, ar to saslimst vienreiz un uz visu mūžu.

Esi izmēģinājusi dažādas autosporta disciplīnas, kura ir uzrunājusi Tevi visvairāk?
Šobrīd minirallijs. Gribētu apgūt arī driftu, bet vai to paspēšu šajā dzīvē, vai nākamajā – to rādīs laiks.

Sprints – būt vienai, bet minirallijs – būt ar kādu kopā – kas ir vieglāk un, kas aizraujošāk?
Minirallijs – gan vieglāk, gan aizraujošāk. Vieglāk, jo blakus ir vīrietis, kurš uzņemas atbildību, domā, glābj situāciju. Te milzīgu paldies saku manam stūrmanim Salvim Vanagam! Aizraujošāk, jo tā nav tikai braukšana – jālasa leģenda, jārēķina laiki… tas ir pasākumu kopums.

Kādas sajūtas Tevi pārņem – stājoties uz starta, bet, kādas – dzirdot savu vārdu un, kāpjot uz goda pjedestāla?
Stājoties uz starta satraukuma parasti nav. Ir vēlme nobraukt iespējami labāko braucienu. Kāpjot uz pjedestāla – prieks, ka izdevās un lepnums. Protams, atšķirīgi, sieviešu ieskaite vai kopējā. Apzinos un atzīstu vīriešu pārākumu šajā sporta veidā, bet tomēr, tomēr… džekiem atņemtie kausi ir tie vērtīgākie!

Lietas, bez kurām sacensības nav iedomājamas?
Bez organizatoriem, trases, mašīnas un manis – patīk, ja sacensībās ir komentētājs ar labu humora izjūtu un mūzika.

Tev ir interesants automašīnas dizains – kā nonāci līdz idejai un realizācijai?
Paldies! Par Dinoco ideju pateicīga esmu Krišjānim Vanagam. Pēc kūleņa trasē – Salvis Vanags ar brāļiem, Ralfu un Krišjāni, zibenīgi man uzbūvēja šo mašīnu, par ko esmu ļoti, ļoti pateicīga viņiem. Protams, jaunai mašīnai nepieciešams jauns dizains. Bija vairākas idejas, bet par cik mani aizrauj viss neparastais un atšķirīgais, tad izvēle krita uz Dinoco.

Kādus mērķus sev izvirzi sacensībās?
Pirmkārt, gūt prieku un baudīt dienu. Tālāk jau, ja tas ir autosprints, tad pjedestāls, ja minirallijs, tad “iebraukt labākajā pusē”, ja tā var teikt. Virs 75. vietas kopvērtējumā un virs 10. vietas savā klasē.

Kas ir Tavi ikdienas izaicinājumi? Bez sporta?
Esmu uzņēmēja, līdz ar to izaicinājumi ir ikdiena. Šī brīža izaicinājums – būvēju 22 dzīvokļu māju.

Ko iesaki dāmām, kuras vēlas piedalīties, bet ir kaut kas, kas liek piebremzēt?
Bremzes jāatlaiž un vēlmēm jāļauj piepildīties! Atskatoties cilvēks parasti nožēlo nevis to, ko ir izdarījis, bet to, ko nav. Dzīvojiet tā, lai ir ko atcerēties! Autosports – tās, viennozīmīgi, būs fantastiskas atmiņas.

Vai Tev ir kāds cits hobijs?
Priekšroku dodu aktīvai atpūtai, līdz ar to hobiju ir daudz. Spēlēju teātri, piedalos boulinga sacensībās, esmu medniece, labprāt peldu, laivoju. Vēsturiski arī ceļoju.

Informāciju sagatavoja:
LAF Prese