Runā žurnālisti: pasaules čempionāts mediju acīm

Latvija rīko līdz šim nebijušu pasaules čempionātu. Turnīrs notiek burbuļa apstākļos, komandas klātienes sarunas ar medijiem nedrīkst veikt (izņemot ar raidtiesību turētājiem), skatītājus ierobežotā skaitā arēnās sāk laist tikai dažas dienas pirms meistarsacīkšu beigām. Arī uz Rīgu atbraukušo ārzemju žurnālistu skaits ir ievērojami mazāks nekā iepriekš, līdz ar to ap šīm sacensībām gluži loģiski ārpus Latvijas robežām nav tik lielas ažiotāžas. Turklāt tuvojas arī Eiropas čempionāts futbolā, un sporta līdzjutēji ārvalstīs gaida to. Kaut gan, piemēram, Somijā, kā noskaidroja Sportacentrs.com, interese par pasaules čempionātu Rīgā ir ļoti liela, kaut gan šīs valsts futbola izlasi jūnijā sagaida debija Eiropas meistarsacīkstēs, kuras var uzskatīt par vienu no lielākajiem sporta forumiem.

Ilmārs Stūriška, laikraksts “Latvijas Avīze”
"No žurnālista viedokļa pirmais iespaids par pasaules čempionāta organizāciju bija ļoti labs. Patika lielā brīvība – pirms čempionāta, lasot IIHF noteikumus, šķita, ka būs ļoti stingra kārtība, ārpus rāmjiem nedrīkstēs pagriezties ne pa labi, ne pa kreisi. Piemēram, bija rakstīts, ka obligāti nepieciešamas medicīniskās sejas maskas (auduma nederēs), ka nedrīkst ar citiem atrasties tuvāk kā divus metrus un tamlīdzīgi. Realitātē viss relaksēti – neviens neko nepārbauda, neaizrāda. Tas pamazām radīja pārāk lielu brīvības sajūtu un trešajā dienā Kanādas un ASV spēlē ar kolēģi saņēmām aizrādījumu, jo pēc kafijas malkošanas tribīnēs neuzvilkām maskas. Savam attaisnojumam jāteic, ka esam vakcinēti un tiešā tuvumā neviena cita nebija.

Vēl zīmīgi – nav nekādas drošības pārbaudes. Tas nav nekas unikāls – tā ir bijis Somijā, Zviedrijā, arī, šķiet, 2010. gadā Vācijā. Bet iepriekšējā čempionātā Slovākijā mediju pārstāvjiem pārbaudīja somas, par Krieviju un Baltkrieviju nemaz nerunājot – tur viss tikpat stingri kā lidostā. Iespējams, šoreiz tas nav nepieciešams, jo skatītāji tribīnēs vismaz čempionāta pirmajā nedēļā netika laisti.

Daudz jautājumu man bija un paliek par testēšanu. Negatīvi Covid-19 testi jāuzrāda reizi trijās dienās, žurnālistiem tie ir par maksu (19,80 eiro). Iegūstot tiesības rīkot visu čempionātu, Latvijas puse uzsvēra, ka Covid-19 drošības protokola nodrošināšanai IIHF piešķirs divus miljonus eiro. Čempionātam akreditējies 171 žurnālists (45 Latvijas, 126 – ārzemju). Lai visiem segtu testu izmaksas, nepieciešami ap 20 tūkstošiem eiro, kas uz divu miljonu fona nav daudz. Tiesa, vērsos ar jautājumu IIHF, vai tiešām piešķirti divi miljoni. Apstiprinošu atbildi nesaņēmu.

Protams, žurnālista darbs šoreiz ir pilnīgi citādāks kā ierasts čempionātos – nav nekādu tiešu kontaktu ar komandu, nevar iet uz treniņiem, intervēt spēlētājus. Nav fanu, talismans Spaikijs skraida pa tukšām tribīnēm - vai divas nedēļas dejojot ap kartona figūrām nevar rasties garīga rakstura problēmas? :) Žēl, ka tieši Latvijai iekritis tāds mēsliņš, turklāt apvīts ar politiskiem skandāliem."

Edijs Pālens, Nacionālās informācijas aģentūras LETA fotogrāfs
"Viss ir normāli. Šogad turnīrā atšķiras fotogrāfēšanas pozīcijas. Ja agrāk varēja bildēt arī ledus līmenī, tad šoreiz tas iespējams tikai no augšas. Šogad nedrīkst pat likt kameras virs vārtiem. Kā ierasts, fotogrāfēšanas pozīcijas mums ir jāpiesaka stundu pirms spēles. Protams, maču laikā ir jāietur distance vienam ar otru, un to uzrauga brīvprātīgie.

Strādāt šogad ir nedaudz vieglāk, jo nav daudz fotogrāfu. Mediju vispār šogad ir mazāk nekā citkārt, un šad tad vakaros pa visa preses centra lielo telpu esam tikai kādi četri cilvēki.

Šogad fotogrāfiem atvēlētie skapīši gan ir mazāki nekā citus gadus. Līdz ar to nevar noglabāt visu tehniku un tā ir jāstiepj atpakaļ uz darba biroju vai mājām. Rīkotājus noteikti ir jāpaslavē par ātro internetu – tāds vēl nevienā citā čempionātā nav bijis. Turklāt tāds tas ir abās arēnās.

Laikā, kad vēl nebija pandēmijas, mēs varējām braukt arī pie hokejistiem uz viesnīcu un fotogrāfēt, kā viņi čempionāta laikā dzīvo. Šogad tas viss atkrīt. Netiekam nekur klāt."

Gints Narogs, laikraksts “Latvijas Avīze”
"Pirms čempionāta bija pamatotas bažas par to, kā tiks organizēts žurnālistu darbs Covid-19 pandēmijas apstākļos, sākot ar akreditācijas procesu, beidzot ar testu veikšanu. Bažas radās, jo rīkotāji (IIHF un vietējie organizatori) teju ik pēc pāris dienām mainīja spēles noteikumus. Vispirms palielināja nododamo testu izcenojumu (no 12 uz 20 eiro), tad izmainīja dienu skaitu, pēc kurām jāveic kārtējais tests. Tobrīd radās pamatīga putra, un praktiski vien dienu pirms pirmās spēles radās lielāka skaidrība. Dzīvē viss izrādījās daudz vienkāršāk un daudz labāk nekā cerēts. Akreditācijas kartes saņemšana prasīja vien dažas minūtes (savulaik 2015. gadā Čehijā stāvējām rindā vairāk nekā stundu), siekalu testu nodošana prasa tikpat, testu rezultāti ir zināmi četru piecu stundu laikā.

2006. gadā, kad Rīgā čempionāts notika pirmo reizi, preses centrs bija teltī pie "Arēnas Rīga", žurnālistiem pamatīgi salstot, savukārt tagad pat ir divas darba vietas – galvenais mediju centrs OSC, otrs "Arēnas Rīga" trešajā stāvā. Ļoti izdevīgi, nekur nav jāskraida, jo daudziem žurnālistiem reportāžas jānodod pēc iespējas ātrāk. Piemēram, 2014. gadā Minskā no halles līdz mediju centram vajadzēja iet krietnu gabalu, jo tas atradās netālu esošajā velodromā. Šis ir netipisks čempionāts drošības jautājumu ziņā, jo nenotiek somu pārbaude. Pēdējo reizi tik vienkārši šķiet bija 2017. gadā Ķelnē, bet sekojošajos turnīros Dānija un Slovākijā, ieejot turnīra norises zonā, vajadzēja iet ne tikai cauri metāla detektoriem, bet, piemēram, ieslēgt kompjūterus, lai drošībnieks pārbauda, ka tā nav nekāda bīstama un nevēlama ierīce. Par plusu uzskatu arī to, ka šis ir pirmais pasaules čempionāts, kurā netiek printēti spēļu protokoli, statistika, starta sastāvi un cita moderno tehnoloģiju laikmetā nevajadzīga makulatūra. Mīnuss – uz vietas nav iespēju iegādāties pilnīgi nekādus ar čempionātu saistītus suvenīrus. Jā, tas saistīts ar pandēmiju, jā, var šo to nopirkt internetveikalā, bet pieradumam liels spēks, jo pašam kolekcijā ir ripas gandrīz no visiem čempionātiem, kuros esmu strādājis, bet to skaits kopš 1996. gada Eindhovenas sasniedzis acīti (21).

Pēc savas pieredzes varu teikt, šis noteikti nav sliktākais pasaules čempionāts, kurā būts (šajā nominācijā ārpus konkurences ir 2005. gads Insbrukā, kuru paši austrieši avīzēs nekautrējās saukt par šrota čempionātu), bet arī ne labākais. Korona atstājusi savu zīmīgo - pietrūkst skatītāju un viņu emociju, sastāvu ziņā hokeja lielvalstis stipri pašķidras, nav zvaigžņu, ar kuru sniegumu pamielot acis, toties ir sensācijas. Arī labi, tomēr interesantāk."

Māris Zembergs, laikraksts “Diena”
"Krāšņākais pasaules čempionāts bija 2001. gadā Ķelnē ar vairākiem tūkstošiem Latvijas fanu. Kad redzi tādu atmosfēru, arī pašiem žurnālistiem šķiet, ka turnīrs ir ar lielu vērienu. Šogad pandēmijas dēļ ne tikai arēnā, bet arī preses centrā nevar just atmosfēru, kāda bijusi iepriekš. Protams, arī tāpēc, ka šoreiz žurnālistu ir krietni mazāk nekā citus gadus. Latvijas spēlēs, paskatoties pa labi un pa kreisi, varēja redzēt praktiski tikai mūsu medijus.

Organizatorisko pusi ir grūti vērtēt, jo Covid-19 dēļ nekas īpašs nemaz nevar būt un rīkot, piemēram, medijiem īpašus pasākumus nedrīkst. Savulaik bija tradīcija, ka pilsētas vadība medijiem izrādīja pretimnākšanu un sarīkoja kopīgas pusdienas, kur iepazīstināja ar pilsētu. Pēdējā tāda reize laikam bija 2005. gadā Insbrukā, jo pēc tam Rīgā nekā tāda vairs nebija. “Škoda” atslodzei rīkoja arī galda hokeja turnīrus. Tas bija medijus vienojošs pasākums, tā varēja satikt arī citu valstu žurnālistus un uzzināt, kādi ir jaunumi vienā vai otrā komandā. Jo parasti jau katrs sēž pie sava datora un ir aizņemts darbos, nenotiek nekāda komunikācija. Čempionāta vidū arī nākamā turnīra rīkotāji kādreiz iepazīstināja ar sevi, tas arī sen jau vairs nenotiek. Visi iet uz taupības režīmu (smejas). Atklāti runājot, ar katru gadu attiecības paliek arvien vēsākas.

Galvenā neērtība, ka tests ir jānodod dienu iepriekš, kad esi paredzējis apmeklēt spēli. Bet laikam ātrāk rezultātu nemaz nav iespējams iegūt. Protams, būtu daudz ērtāk, ja testu varētu nodot hallē un ātri saņemt atbildi."