Štāls: "Nolana izvēlētie spēlētāji lieliski līmējās kopā"

Ar Juri sazināmies tūliņ pēc viņa debijas mača Slovākijas kluba „SKP Poprad” rindās, kuram viņš pievienojās pēc Soču olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīra spēlēm Rīgā. Jūtams, ka labās emocijas hokejists pārnesis arī uz Slovākiju, jo pozitīvisms un optimisms no viņa starot staro.

Apsveicu ar veiksmīgu debiju Slovākijas čempionātā. Laikam laba debija tev sanāca.
Jā, gūt vārtus vienmēr ir patīkami, taču žēl, ka zaudējām. Pats aizvadīju pietiekami veiksmīgu spēli, bet uzvarēt šoreiz vēl neizdevās (šobrīd latvietim Slovākijā jau aizvadītas četras spēles un 2+1).

Kādi ir komandas mērķi, un ko komandas treneri sagaida no tevis?
Komanda šobrīd turnīra tabulā ieņem astoto vietu, un dzīvo ar domu pakāpties nedaudz augstāk. Pēc viena mača grūti spriest, ko treneri sagaida no manis, taču komandā ir nomainījušies vairāki spēlētāji, un tās vadība vēlas nostabilizēt spēli pirms gaidāmajām izslēgšanas spēlēm. Pirmajā spēlē vairākumā laukumā vēl nesūtīja, bet spēles laiks man bija liels. Domāju, ka arī trenerim ir interesanti redzēt, uz ko esmu spējīgs. Gan tuvākās spēles, gan mans sniegums arī, visticamāk, parādīs, kāda būs mana loma.

Pēc spēlēm izlasē šķita, ka šobrīd esi labā sportiskajā formā.
Jā, es jūtos tiešām ļoti labi. Nepaliku Ukrainā un uz Rīgu atbraucu laicīgi. Domāju, ka šī pauzīte man būs nākusi par labu, un šāda galvas izvēdināšana būs bijusi noderīga. Turnīrā Rīgā guvu labas emocijas, kuras tagad cenšos pārnest arī uz spēlēm klubā. Tagad dodoties laukumā, ir patīkams vieglums, pat īsti nezinu, kā to izskaidrot.

Pastāsti vairāk, kāpēc nepaliki Ukrainā? Klubā bija finansiālas problēmas?
Nē, šī būtībā bija vienīgā Ukrainas komanda, kurai nebija problēmas ar finansēm. Par to nekādā ziņā nesūdzos. Kluba vadība, iespējams, no manis bija gaidījusi labāku sniegumu, taču tam bija objektīvi iemesli. Sezonas pirmajā pusē es biju tālu no savas optimālās sportiskās formas, turklāt gadījās arī nelielas nesaskaņas ar treneri, un mani nepaturēt bija trenera lēmums. Tā nu es kādas sešas dienas pirms Soču kvalifikācijas turnīra nonācu jaunas darbavietas meklējumos.

Kas par objektīviem iemesliem tam, ka nebiji tik labā kondīcijā sezonas sākumā?
Guvu savainojumu, un atgūšanās pēc tā prasīja ilgu laiku. Kad atguvos, komandā vairs nejutos tik labi, nejutos tik brīvi, sanāca tāda kā cīņa ar vējdzirnavām.

Ko tu vari teikt par Ukrainas čempionāta līmeni?
Cilvēki tur ir ieinteresēti hokeja pacelšanā. Komandu skaits gan ir neliels – tikai septiņas komandas. Paši ukraiņi čempionātā spēlē nelielas lomas, ir daudz baltkrievu, krievu. Čempionāta līmenis varētu līdzināties Baltkrievijas atklātajam čempionātam, kurā spēlē arī Liepāja. Pirms sezonas ilgi nevēlējos gaidīt, tāpēc piekritu šīs komandas piedāvājumam pietiekami laicīgi. Tur līdz tam līgumus jau bija parakstījuši Armands Bērziņš un Agris Saviels, turklāt arī finansiālie nosacījumi bija labi. Ja būtu gaidījis ko labāku, iespējams, paliktu zaudētājos, jo šo sezonu nopietni iespaidoja lokauts NHL.

Pirmie iespaidi – ar ko atšķiras Ukrainas hokejs no Slovākijas Ekstralīgā spēlētā?
Manā skatījumā organizatoriski te viss ir krietni augstākā līmenī – halles, spēļu apmeklējums... Pēc vienas spēles grūti spriest, taču jāņem vērā, ka spēlējām pret turnīra vicelīderiem. Neesmu redzējis čempionāta lejasgala komandas.

Labi, parunājam arī nedaudz par izlasi. Kā tu pats juties šajā izlases modelī?
Man ir baigais gandarījums, ka mums izdevās iegūt ceļazīmi. Laikam neko jaunu nepateikšu, bet neslēpšu, ka komanda bija lieliska. Visi no saviem klubiem ieradās ar labām emocijām. Nešķita, ka kādam būtu ievērojamas problēmas. Viss kopā salikās ļoti labi. Ne kazahi, ne franči nebija ar pliku roku ņemami. Manuprāt, Teda izvēlētie spēlētāji lieliski līmējās kopā, un tas bija pats galvenais, kas ļāva mums nospēlēt veiksmīgi. Bija gan pašatdeve, gan meistarība, gan saliedētība. Tas viss veidoja to komandu, kuru līdzjutēji redzēja uz ledus. Bijām gatavi sisties viens par otru, gandarījums ir milzīgs. Varēja just, ka jebkurš spēlētājs, kurš tika aicināts šajā izlases modelī, bija tiešām priecīgs būt te. Visi nolika malā savas lietas klubos, vienojoties kopīga mērķa sasniegšanai.

Ko tu nodomāji, kad uzzināji, ka Sandis Ozoliņš ir gatavs atgriezties izlasē?
Nedomāju, ka ir svarīgi, ko nodomāju, pat īsti neatceros, taču fakts vien, ka viņš būs komandā bija lielisks. No malas cilvēkiem noteikti ir grūti iztēloties, ko viņš spēj dot komandai, taču tas ir vārdos neaprakstāmi. Viņa klātbūtne ļoti palīdzēja. Domāju, ka arī Teds paveica milzīgu un labu darbu, veidojot šo komandu, selekcijas darbs tika paveikts augstā līmenī. Tā viņa māksla izvēlēties spēlētājus un, kas galvenais, pēc tam vēl salikt viņus kopā tā, lai komanda spēlētu ir neticama.

Kādus mērķus šosezon vēl sev pats esi izvirzījis?
Tāpat kā visiem sportistiem, arī man ir vēlme izcīnīt uzvaras katrā nākamajā spēlē. Šobrīd es to vēlos paveikt ar Popradas klubu, iekļūt izslēgšanas spēlēs, kur virzīties tik tālu, cik vien būs iespējams. Vienalga, kur spēlē un, kā spēlē ir jācīnās par uzvarām katrā mačā. Vai tas ir klubs, vai izlase – jācīnās un jāmēģina uzvarēt. Noteikti gribētos aizbraukt arī uz pasaules čempionātu, jo spēlēt par Latviju vienmēr ir milzīgs lepnums.

Tev kā bijušajam Rīgas dinamietim, nevaru nepajautāt, kas šogad notiek ar „Dinamo”?
Sekoju līdzi arī „Dinamo” komandai, tāpat kā visiem mūsējiem ārvalstu klubos, taču pilnas spēles neesmu redzējis. Iedziļināties tajā visā šobrīd nebūtu pareizi, tāpēc to arī nedarīšu. To nianšu ir tik daudz, ka neredzot spēles, ir grūti kaut ko pateikt. Ticu, ka čaļi dara visu, lai rezultāts būtu labs, taču kaut kas nav. Tāds ir sports, un atliek vien domāt, ka nākamā sezona varētu būt labāka. Savu reizi nākas nokrist un sasisties, lai pēc tam varētu kāpt vēl augstāk.