Pujacs jūtas ērti Novosibirskā

Izsisties Krievijas hokeja tirgū ne katram pa spēkam, taču Latvijas izlases aizsargs Georgijs Pujacs (30) to spējis un gatavojas jau trešo sezonu aizvadīt KHL komandā Novosibirskas "Sibirj".

"Mums ir labs kolektīvs, kopā ar vairākiem puišiem biju spēlējis Toljati. Zinu savus uzdevumus laukumā. Šovasar pagarināju līgumu vēl uz divām sezonām," par savu darba vietu Novosibirskā saka Georgijs.
– Tad Rīgas "Dinamo" tevi tik drīz neredzēsim?
– Tas nav atkarīgs no manis vien. Pirms diviem gadiem Rīgā nospēlēju sezonas beigas, treneris Jūliuss Šuplers, ar kuru man ir labas attiecības, gribēja, lai palieku, bet kluba vadītājiem bija citas prioritātes. Šovasar Normunds Sējējs teica, ka padomes sanāksmē atcerējās par mani, taču kāds no priekšniekiem ieslēdzis sarkano gaismu. Zinu, ka tā ir naudas lieta – viņiem manu līgumu nebūtu tik viegli pavilkt.
– Krievijas hokeja tirgū tu labi kotējies?
– Ir tur spēlētāji ar nenormāliem līgumiem, bet es esmu sasniedzis tādu vidēju līmeni un gribu to noturēt. Rīgas "Dinamo" toreiz, kad aizbraucu no Toljati, nākamajam gadam man piedāvāja algu samazināt par 30 procentiem. Man jau 30 gadu, jādomā par nākotni, tāpēc nauda nav pēdējā vietā.
– Vai taisnība, ka hokejistus uz Krievijas austrumiem var atvilināt ar lielāku naudu nekā, piemēram, Maskavā?
– Runā, ka labi līgumi esot Habarovskā. Man nešķiet, ka "Sibirj" mētātos ar naudu. No tā apgabala mēs esam veiksmīgākā komanda, arī pilsēta patīkama, ir ko darīt brīvajā laikā. Hokejisti labprāt dodas uz turieni. Novosibirskā dzīvoju kopā ar ģimeni, sešus gadus vecais dēls trenējas hokejā.
– Viņam bija izvēle?
– Nespiedām, pats teica, ka gribot. Es jau nevēlos viņam atņemt bērnību.
– Vai tev hokejs to atņēma?
– Vienā ziņā jā, bet tas bija cits laiks. Priecātos, ja dēls izaugtu līdz lielajam hokejam. Piedzima Amerikā, viņam ir ASV pase. Kas zina, varbūt ar hokeja palīdzību varēs tur iegūt izglītību.

Veiksmīga sezona

– Vai kāds Krievijas superklubs nav tev piedāvājis līgumu?
– Tikai baumu līmenī. Varēju gaidīt šovasar ilgāk, varbūt būtu kāds piedāvājums, taču gribējās stabilitāti. Iespējams, pēc diviem gadiem. Būtu patīkami cīnīties par trofejām, pagaidām esmu kļuvis tikai par Latvijas un AEHL čempionu.
– Iepriekšējā sezona "Sibirj" bija ļoti laba!
– Tikai žēl, ka Gagarina kausa izcīņas pirmajā kārtā tikām pret "Salavat Julajev", bija ļoti grūti cīnīties. Pret citu komandu, iespējams, noturētos, bet te viss beidzās četrās spēlēs.
– Rezultativitātes ziņā aizvadīji savu labāko sezonu – astoņi vārti un 14 piespēles. Pašam bija sajūta, ka viss izdodas?
– Varēja būt vairāk punktu un labāki arī citi rādītāji. Nav sajūtas, ka esmu izdarījis ko grandiozu.
– Pats piekrīti uzskatam, ka ir Pujaca punkts uz zilās līnijas, no kurienes izdodas precīzi plaukstas metieni?
– Jā, bet interesanti, ka vārti sakrīt spontāni. Laikam vairāk jāmet pa vārtiem un jājūt brīdis, kad vārtsargs ir nosegts. Bet mēdz būt arī tā, ka nav laika paskatīties, vienkārši uzmet, un iekšā. Neizskaidrojami.
– Krievijas komandās ir leģionāru kvotas. Vai arī tu jūties kā leģionārs?
– Nē. Varbūt valodas dēļ nejūtos. Reizēm aizdomājos, ka esmu ārzemnieks, un no manis prasa vairāk nekā no vietējiem. Manā vietā varēja arī kādu citu aicināt. Taču raganu medības Novosibirskā ne reizi nav notikušas.
– Kāpēc Krievijas klubiem patīk sezonai gatavoties Latvijā?
– Daudzas komandas trenējas Somijā, bet Latvijā vieglāka komunikācija, dažs te ieprecējies, dažam citi radi. Latvijā nav tik garlaicīgi kā Somijā, kur jādzīvo gandrīz vai mežā.

Krusts Amerikā

– Pirms 12 gadiem tevi draftēja Bostonas "Bruins", taču NHL nesanāca tuvoties. Kāpēc?
– Nebija īstā padomdevēja. Devos uz nometni bez nekāda priekšstata, kas tur būs. Televīzijā biju redzējis NHL, bet īstenībā izrādījās, ka viss notiek desmit reizes ātrāk. Pasteidzos – aizbraucu jau 18 gadu vecumā. Vajadzēja mēģināt divus trīs gadus vēlāk. Bet man jau pēc divām nedēļām krustu pārvilka, un viss.
– 2004. gadā vēlreiz lidoji uz Ziemeļameriku. Tā bija pēdējā iespēja?
– Apmēram. Cerēju no UHL tikt augstāk, taču tas ir bizness, cilvēki sēž ar līgumiem, un man atkal neizdevās. Nezinu, vai tobrīd vēl biju Bostonas sistēmā vai ne. Ar aģentu Polu Teofanusu kontakts pazuda, viņam tobrīd gāja lieliski, bija daudz labu spēlētāju, un jaunajiem laika neatlika, vienreiz gadā sazvanījāmies.
– Toties Pjotram Vorobjovam un 2006. gada pasaules čempionātam tavā karjerā bija liela loma?
– Vorobjovu iecēla par Latvijas izlases galveno treneri, Ventspilī bija ļoti grūta pirmā nometne. Viņam patīk strādāt ar jauniem spēlētājiem. Jau pirms čempionāta parakstīju tādu kā nodomu līgumu ar Habarovsku, bet pēc tam Vorobjovs piedāvāja nākt uz Mitiščiem.
– Vai no visiem saviem treneriem tu viņu liktu pirmajā vietā?
– Jaunībā man ļoti daudz iemācīja Sergejs Ivčenko un Vladimirs Rešetņikovs, bet vēlāk Vorobjovs norūdīja. Uzticējās, jau pirmajā gadā Krievijā pie viņa spēlēju pirmajā aizsargu pārī.
– Ar ko iekaroji Vorobjova uzticību?
– Viņam pirmajā vietā ir disciplīna un darba mīlestība. Lai cik smagi būtu treniņi, visu pildīju bez runāšanas. Vorobjovam tas patīk. Dažs sāka runāt, ka slodzes ir par lielu, kāds izdomāja, ka ir traumēts.
– Pirms sezonas gatavošanās posms "Sibirj" ir tikpat grūts kā pie Vorobjova?
– Iespējams, bet "Sibirj" treneri izmanto pavisam citas metodes. Vorobjovam bija ļoti ilgi treniņi, atsevišķus vingrinājumus varējām izpildīt pat stundu.

Izlases treneris

– Cik noprotams, nākamais Latvijas izlases galvenais treneris būs no Ziemeļamerikas. Tavuprāt, tas ir pareizi? (Mūsu saruna notika dažas dienas pirms kanādieša Teda Nolana apstiprināšanas šajā amatā. – I. S.)
– Amerikāņi un kanādieši skaisti runā, taču kādi speciālisti viņi būs? Koks ar diviem galiem. Klubā ir gara sezona, bet izlase sanāk divreiz gadā. Mēneša laikā pārveidot komandu... Daudz kas būs atkarīgs no spēlētājiem, kāda sportiskā forma, noskaņojums.
– Viens no kandidātiem esot bijis Kīnans.
– Manā karjerā emocionālākais treneris bijis Vorobjovs. Viņš ģērbtuvēs neko nelauza, bet pateikt varēja skarbi. Daudzi apvainojās. Arī es, bet nākamajā dienā aizmirsu, sāku precīzi izpildīt norādījumus, un tad arī treneris var atvainoties.
– Kādu nākotni tu redzi Latvijas izlasei? Būsi viens no rūdītākajiem spēlētājiem.
– Šogad Bratislavā daudzi jaunie ieguva vērtīgu pieredzi. Protams, gribas kādreiz paveikt kādu varoņdarbu. Ja strādāsim kopējam mērķim, tad varam uzlēkt augstāk par septīto vietu.

Avots:

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=323389:pujacs-jtas-rti-novosibirsk&Itemid=114