Blogs: Arī dāmām vajag NHL

Starptautiskā hokeja federācija (IIHF), kā vien rodas tāda vajadzība, vienmēr uzsver, ka dāmu hokejs piedzīvo, lai arī ne lavīnveida, taču attīstību, pieaug reģistrēto spēlētāju skaits, parādās jaunas valstis sieviešu hokejā, kā arī Kanāda un ASV vairs nevar tik droši justies savās pozīcijās kā, piemēram, vēl pirms gadiem desmit. Arī starptautiskie turnīri izlašu līmenī dāmām notiek jau kopš 1990. gada. Šķiet, ka viss ir lieliski un sporta veids attīstās? Realitātē tā gluži vis nav.

Jā, iespējams, ka kvantitatīvās izmaiņas arī patiešām notiek, taču ar kvalitatīvajām izmaiņām gan ir bēdīgāk, jo dāmām pašlaik nav neviena visaugstākā līmeņa klubu turnīra, kurā viņas varētu spēlēt ikdienā. Profesionālā līmenī sieviešu hokejs tikpat kā netiek spēlēts, proti, dažādos Ziemeļamerikas (pārsvarā gan Kanādas) reģionos ir izveidotas pusprofesionālas līgas, kuras pašlaik arī tiek uzskatītas par augstāko līmeni, kurās dāmas var spēlēt, taču līdz pilnībā profesionālam līmenim, kad sportistēm ne par ko citu nebūtu jādomā, ir patālu.

Vēl vairāk, pēdējos gados ne tikai nav izveidojušās jaunas līgas un čempionāti, bet gan vairāki TOP līmeņa turnīri ir beiguši savu pastāvēšanu. Kā galvenais zaudējums, protams, ir jāmin Nacionālās sieviešu hokeja līgas (NWHL) slēgšanu 2007. gadā, tāpat līdz mūsu dienām nenodzīvoja arī Rietumu sieviešu hokeja līga (WWHL) un pašlaik ir tikai viena augstākā līmeņa līga, kur pusprofesionālās hokejistes varētu spēlēt, proti, Kanādas sieviešu hokeja līga (CWHL), taču arī tajā nevarētu teikt, ka ir plašas iespējas hokejistēm, jo čempionātā piedalās vien piecas komandas.

Eiropā šajā gadījumā situācija ir vēl sliktāka, jo šajā pasaules daļā sieviešu hokejs ir vēl mazāk attīstīts nekā Ziemeļamerikā un katra valsts to mēģina virzīt saviem spēkiem, kā rezultātā sieviešu hokejam neizdodas kļūt par profesionālu sportu.

Ja jau viss ir tik slikti, tad no kurienes rodas spēlētājas un kāpēc Ziemeļamerikas izlasēm ir pārsvars? Atbilde ir vienkārša, Ziemeļamerikā, kā ASV, tā Kanādā ir ļoti attīstīts koledžu sports un šajā līmenī jau kopš 1998. gada Kanādā (CIS), bet 2000. ASV (NCAA) meitenēm, kuras studē ir iespēja spēlēt hokeju, kas, jāsaka kā ir, uz šo brīdi ir vissakārtotākajā stāvoklī un arī līmenis tur ir gana augsts. Var pat teikt, ka tieši NCAA līmenī, kas kungu hokejā ir tikai starpposms no jauniešu hokeja uz vīru hokeju, dāmām tiek spēlēts visaugstākā līmeņa hokejs. Taču, atkal atgriežamies pie iepriekš rakstītā, NCAA spēlē studentes, kas nozīmē, ka hokeju var spēlēt tik ilgi, kamēr studē kādā no koledžām, kā tā tiek absolvēta, beidzas arī spēlēšana.

Ko meitenēm darīt pēc tam? Faktiski ir trīs varianti – beigt karjeru (vismaz ar domu par spēlēšanu augsta līmeņa turnīros), mēģināt iekļūt kādā no mazajām pusprofesionālajām/amatieru sieviešu hokeja līgām (kas nozīmē, ka tāpat ir jāmeklē pamatdarbs) vai... spēlēt ar vīriem.

Pēdējā laikā tieši trešais variants gūst aizvien lielāku popularitāti. Šķiet, par Manonu Reumi, kura bija pirmā dāma, kas sevi pieteica visaugstākā līmeņa vīru hokejā, ir dzirdējuši daudzi, taču viņa nebūt nav vienīgā. Ik pa laikam parādās drosminieces, kuras vēlas izmēģināt savus spēkus vīru hokejā. Te gan ir jāpiebilst, ka lielākoties tās ir bijušas vārtsardzes, kā arī līdz augstākā līmeņa hokeja regulārās sezonas mačiem neviena no viņām vēl nav nokļuvusi.

Pagājušās sezonas izskaņā par līguma parakstīšanu ar Kanādas izlases vārtsardzi Šenonu Zabadosu paziņoja SPHL komanda Kolumbusas "Cottonmouths", šogad pie spēlēšanas Somijas "Mestis" līgā tika Somijas izlases vārtsardze un viena no visu laiku labākajām spēlētājām NCAA hokejā Nora Rati. Savukārt NHL komandas Anaheimas "Ducks" šogad deva iespēju ASV izlases uzbrucējai Hilarijai Naitai piedalīties treniņā ar komandu.
Tiesa, jāsaka, ka Naitas gadījums ir bez maz vai unikāls, jo viņa ir pirmā laukuma spēlētāja, kura ir tikusi līdz kādas NHL komandas pirmssezonas treniņnometnei. Taču viņa nav pirmā laukuma spēlētāja, kura ir piedalījusies NHL komandas treniņos, jo leģendārā Heilija Vikenheisere (četrkārtējā Olimpiskā čempione, septiņkārtējā pasaules čempione un Kanādas izlases kapteine) deviņdesmito gadu beigās piedalījās Filadelfijas "Flyers" jauno spēlētāju attīstības treniņos.

Protams, ka te mēs nonākam pie nākamā jautājuma – ja jau dažas dāmas ir izpelnījušās zemāko hokeja līgu komandu uzmanību, bet labākās no viņām pat saņem uzaicinājumus uz NHL, tad varbūt drīz pienāks tas laiks, kad uz NHL ledus kāps kāda sieviešu dzimuma laukuma spēlētāja (pirmā sieviete, kas ir piedalījusies NHL spēlē ir pieminētā Reaume, Tampabejas sastāvā) un, iespējams, vispār nav jāiespringst uz sieviešu hokeju?

Šāda ideja, protams, būtu revolucionāra, taču nez vai šajā gadījumā atbalstāma. Pirmkārt, tāpēc, ka starptautiskā līmenī, tomēr, hokejs tiek spēlēts atsevišķi un šis apstāklis nez vai kādreiz mainīsies. Otrkārt, ir jāsaprot, ka, lai arī pašlaik arī dāmu hokejā ir fiziski spēcīgas hokejistes, nez vai viņām būs pa spēkam cīnīties ar pasaules vadošo hokeja līgu spēlētājiem, kuru augums nereti aizsniedzas līdz 200 cm un 100 kg svars nav nekas ārkārtējs. Treškārt, sieviešu hokejā, tomēr, ir citi noteikumi un, ja sāksies masveidīga dāmu piesaiste vīru klubiem, tad arī pati hokeja spēles noteikumi būs jāmaina, kas, tomēr, lielākajai daļai spēlētāju nebūs piemēroti.
Jau iepriekš pieminētās izcilās Heilijas Vikenheiseres piemērs parāda, ka, visdrīzāk, pat ja kāda dāma tiks līdz spēlēšanai NHL, tad tās būs kādas pārbaudes spēles vai arī reklāmas akcijas, jo pat labākajām hokejistēm ir problēmas ar konkurētspējīgas spēles parādīšanu par Eiropas zemākajās līgās. Vikenheisere ir aizvadījusi 3 sezonas vīru hokejā, spēlējot Somijā (pēc spēka otrajā un trešajā līgā) un Zviedrijā (trešajā līgā), kopā 54 mačos gūstot trīs vārtus un atdodot 11 rezultatīvas piespēles. Tuklāt, Somijas "Mestis" līgā viņa aizvadīja vien desmit mačus (0+0), pēc kuriem atstāja komandu ar pamatojumu, ka šādā līmenī spēlēt viņai ir par smagu. Te gan jāatgriežas pie pirmās Heilijas sezonas, jo Eiropas hokeja līgas tika izvēlētas tāpēc, ka tajās ir mazāk spēka spēles, lai gan iepriekš viņai bija piedāvājums no ECHL komandas Sinsinati "Cyclones", kuru tolaik vadīja leģendārais Fils Espozito.

Kāda tad ir sieviešu hokeja nākotne? Lai sporta veids attīstītos un vairs nebūtu Olimpiskajā programmā "piekabinātais sports" vīru hokejam (būsim godīgi, pašlaik lielākā daļa līdzjutēju to uztver tieši tā), ir nepieciešama sieviešu profesionālā hokeja līga. Ja iepriekš bija gana ar studentēm un dažādām mazajām pusprofesionālajām līgām, jo faktiski dāmu hokejs bija attīstīts pienācīgā līmenī vien Ziemeļamerikā, tad pašlaik, ko rāda arī starptautiskie turnīri, arī citās valstīs ir daudzas ļoti perspektīvas hokejistes, kuras, tāpat kā visas citas, vēlas veidot karjeru sportā, taču, pēc esošajām reālijām, ap 23-25 gadu vecumu tiek noliktas izvēles priekšā – vai nu pusprofesionāls hokejs, kas ir apvienots ar darbu, vai arī hokejs tikai pa TV.

Protams, ka reģions, kurā šī jaunā līga būtu jāveido ir Ziemeļamerika, jo tajā ir gan visa nepieciešamā infrastruktūra šāda, nopietna, līmeņa čempionāta organizēšanai, gan arī hokeja līdzjutēju bāze, gan arī daudz lielākas sieviešu hokeja tradīcijas.
Ja tomēr jau tuvākajos gados šāds čempionāts netiks izveidots, tad, ko atzīst arī visas vadošās spēlētājas, sieviešu hokejs sāks piedzīvot lejupslīdi, jo, neesot iespējai spēlēt profesionāli, liela daļa no potenciāli spējīgām meitenēm vienkārši izvēlēsies citus sporta veidus.