Kreisajā malā esmu piešāvies

Nedēļa sākās ar spēli mājās pret "Leicester City". Spēli uzvarējām ar 2:1, taču godīgi jāatzīst, ka šī bija viena no garlaicīgākajām un nebaudāmākajām spēlēm, kurā esmu šosezon piedalījies. Daļēji tam par vainu varēja būt briesmīgie laika apstākļi, kuri pēdējo desmit dienu laikā turpina pārsteigt ar lietu, sniegu, krusu un sazin vēl ko… Taču laikam jau jāpriecājas par to, ka izdevās izcīnīt tik ļoti nepieciešamos trīs punktus un tādējādi nostiprināties tabulas vidusdaļā. Spēles laikā pamanīju, ka laukuma galā ir izkārti pāris Latvijas karogi, un, kā izrādījās, uz spēli bija ieradušies vairāki līdzjutēji no Latvijas, no fanu kluba „ SDK Namejs". Liels paldies viņiem par to, jo tiešām bija ļoti patīkami satikt un aprunāties ar līdzjutējiem no Latvijas.

Trešdien Tbilisi nospēlējām pirmo maču jaunajā izlases sagatavošanās ciklā. Ir svarīgi katru jaunu posmu uzsākt ar uzvaru, un mums tas izdevās. Jau treniņnometnes sākumā varēja just, ka visi ar lielu pacēlumu un spēlētprieku ir ieradušies izlases nometnē un ļoti noilgojušies pēc futbola. Domāju, ka tas arī noteica pozitīvo rezultātu, jo varēja just, ka puiši spēlēja ar lielu azartu un pašatdevi, gatavi cīnīties par katru bumbu un neļaut Gruzijas futbolistiem iespēlēties. Pirmo puslaiku sākām tik labi, ka to nebijām gaidījuši ne mēs paši, ne arī gruzīni. Pēc pirmā puslaika rezultāts jau bija 3:0, un lielākais darbs mačā bija paveikts.

Pašam atkal nācās spēlēt kreisās malas aizsarga pozīcijā. Godīgi sakot, pēdējā laikā to esmu darījis tik bieži, ka par neierastu to vairs nevarētu saukt. Protams, komfortablāk jūtos aizsardzības centrā, taču tagad esmu piešāvies spēlēt arī par kreiso aizsargu, un jau agrāk esmu teicis, ka, lai spēlētu Latvijas izlasē, esmu gatavs kaut vai stāvēt vārtos. Mača beigās vienā epizodē tiesnesis piešķīra 11 metru soda sitienu uz mūsu vārtiem par pārkāpumu, ko es it kā izdarīju. Pirms tam jau iekšēji jutu, ka gruzīns vēlas nopelnīt "pendeli" un grasās krist, tāpēc centos viņam pat nepieskarties. Tomēr viņš pamanījās atsisties man pret plecu un neveikli nokrist. Nebiju pārsteigts par tiesneša lēmumu, jo viņš vēlējās piepalīdzēt mājinieku komandai, kas zaudēja ar 1:3, un uzkurināt skatītājus.

Pēc spēles izlases galvenais treneris Starkovs teica mums, ka nav nekāda iemesla ieslīgt eiforijā, jo tāpat varēja redzēt daudzas lietas, pie kurām mums vēl jāpiestrādā. Jo tomēr otrajā puslaikā atdevām iniciatīvu Gruzijas futbolistiem un neizskatījāmies vairs tik pārliecinoši kā pirmajā. Tomēr ļoti patīkami, ka izdevās šo divu gadu ciklu sākt ar uzvaru, turklāt ne pret to vieglāko pretinieku. Kopumā treneris izskatījās apmierināts ar spēli. Un arī paši spēlētāji jutās gandarīti, un šī uzvara mums noteikti dos vēl lielāku ticību saviem spēkiem. Cerams, ka tā vairosies ar katru nākamo spēli un līdz kvalifikācijas spēlēm darbosimies kā labi ieeļļots mehānisms.

Uzreiz pēc mača devāmies atpakaļ uz Latviju. Ja mēs būtu zaudējuši, tad šis ceļojums iznāktu ļoti depresīvs. Vispirms mūs ilgi nelaida prom no Gruzijas - stundu nosēdējām lidmašīnā, gaidot, kad ļaus izlidot. Vairāk nekā trīs stundas lidojām, un man iznāca tikai uz pusotru stundu ieskriet mājās, lai pārģērbtos un skrietu atpakaļ uz lidostu. Jau ceturtdien no rīta vajadzēja doties uz Angliju, bet piektdien mēs braucam uz izbraukuma spēli pret "Hull City" Anglijas čempionātā. Pēdējās dienās daudz iznācis izbraukāties, taču to atsver pozitīvās emocijas pēc uzvaras.