VTB līga: VEF ir B grupas lielākais atklājums

Vienotās līgas skatījums uz vefiešiem ir sekojošs...

Lieliskais Roulends

Grūti pārvērtēt 30 gadus vecā amerikāņu aizsarga E.Dž. Roulenda lielo lomu. Rudenī viņš ātri iejutās komandā un spēlēja patiešām ļoti labi jau kopš sezonas sākuma. Roulends pilnībā nopelnīja regulārās sezonas MVP balvu. Viņam ierodoties, ikviens zināja, ka viņš ir talantīgs, tomēr nebija daudzi, kuri gaidīja, ka sezonas laikā viņš demonstrēs tik iespaidīgu sniegumu.

Amerikāņu aizsarga nozīmi VEF panākumos ir grūti pārvērtēt. Ērls Roulends ātri iejutās jaunajā kolektīvā un jau ar sezonas pirmajām spēlēm sāka demonstrēt lielisku sniegumu. MVP balva, ko viņš ieguva pēc regulārā čempionāta beigām, ir uzskatāms apliecinājums Roulenda panākumiem šajā sezonā. Ja par saspēles vadītāja augsto meistarību zināja arī pirms tam, taču diez vai kāds varēja paredzēt tādu amerikāņa progresu sezonas gaitā.

Neskatoties uz teicamu individuālu statistiku (līgas rezultatīvākais un efektīvākais spēlētājs, trešais labākais rezultatīvo piespēļu dalītājs), daudziem par pārsteigumu, šis saspēles vadītājs izrādījās arī labs komandas spēlētājs. Šis apstāklis bija viens no galvenajiem viņa un komandas panākumos. Slavējot lieliskā Roulenda individuālos rādītājus, nedrīkst aizmirst arī viņa komandas biedru un treneru korpusa ieguldījums, kas viņam deva viņam bumbu un palīdzēja iegūt MVP balvu.

Taktiskais modelis

Roulenda uguņošanu VEF rindās lielā mērā nodrošināja amerikānim piemērotais spēles taktiskais modelis. Rīdzinieku treneris Ramūns Butauts lika saviem spēlētājiems kustēties, un tas deva savus augļus. Latvijas komanda spēlēja savu spēli, neskatoties uz to, ko dara pretinieks. Rīdzinieku arsenālā bija ātra pāreja no aizsardzības uzbrukumā, kombinācijas ar vairākiem aizsegiem, pastāvīgas aizsargu atbrīvošanās, "pick-n-roll" un "pick-n-pop" sadarbības, Roulendam bija iespējas izpausties. Kolektīvam, kura sastāvā nebija nemaz tik daudz individuāli spēcīgu spēlētāju vai dominējošu centru, netrūka kustīgu snaiperu, tāda stratēģija bija vispiemērotākā. Atsakoties no lēna un pozicionāla uzbrukuma un liekot likmi uz kustību, treneris Butauts un VEF regulārajā čempionātā dabūja savu "džekpotu".

Teicami snaiperi

Atsevišķi vērts izcelt komandas snaiperus. Mest šajā komandā prot praktiski visi, sākot ar mazo Roulendu un beidzot ar visgarāko spēlētāju - Kasparu Bērziņu.

Rīgas komandā daudzējādi labākais ir Kristaps Janičenoks. Ar savu trīspunktu metienu viņš labi pazīstams ne tikai Latvijā. Ne velti spraigās galotnēs izšķirošie metieni tiek uzticēti tikai Roulendam vai Janičenokam.

Tāpat snaiperu rindās jāizceļ arī Donāts Zavacks. Lietuvietis vēl nesenā pagātnē demonstrēja savu teicamo tālmetienu, būdams „Lietuvos Rytas” komandas sastāvā. Viņa talants negāja mazumā arī Vācijā, kur viņš bija devās vēlāk. Zavacka atgriešanās Baltijas jūras krastos kļuva par ļoti veiksmīgu soli no VEF vadības puses. Lai arī lietuvietis nekļuva par stabilu pamatsastāva spēlētāju, ar sev atvēlēto lomu viņš tika galā spīdoši. Neskatoties uz formālo ceturtā numura statusu, zem groza Donāts devās reti. Toties ar apskaužamu precizitāti viņš sarūgtināja savus pretiniekus ar metieniem no tālās distances. Viņa trīspunktu metieni ne reizi vien uzsāka spēles lūzumu vai vismaz saglabāja Latvijas komandai cerības uz labvēlīgu iznākumu. Zavacks beigās iekļuva līgas labāko pieciniekā realizēto trīspunktu metienu rādītājā (piektā vieta - vidēji mačā 2,2 reizes) un pēc to realizācijas procenta (trešā vieta - 45,5%).

Rezervistu pienesums

Sezonas pirmajām spēlēs šķita, ka Rīgas komandas starta sastāvs spēlēs vadošo lomu maču rezultātu noteikšanā. Sākotnēji likās, ka ir pārāk liela plaisa starp pamatsastāva spēlētāju un rezervistu meistarību. Tomēr ar laiku situācija būtiski mainījās. Vispirms svarīgāko spēlētāju pulkam pietuvojās Donāts Zavacks un Dairis Bertāns, pēc tam pienācīgu līmeni sasniedza arī citi rezervisti. Šajā ziņā lūzuma brīdis, šķiet, iestājās izbraukuma mačā pret „Triumph”. Izšķirošajā desmitminūtē Ramūns Butauts nebaidījās laukumā sūtīt rezervistus, un tie prata mainīt neveiksmīgu spēles ritējumu savai komandai par labu. Ar ciešu presingu viņi salauza pretinieku komandas uzbrukumu, bija arī parīs sekmīgu uzbrukumu – un rezultāts jau bija izlīdzināts, lai pašā galotnē Roulends ar skaistu metienu atnestu VEF uzvaru. Pēc tam runas par Latvijas čempioniem kā par viena piecinieka komandu apsīka, tas tika aizmirsts. Prasmīga spēlētāju rotācija mača gaitā kļuva par vienu no rīdzinieku trumpjiem. Pat neapstrīdamais komandas līderis Roulends, kurš līdz tam spēlēja 30 un vairāk minūtes ik mačā, vairumā pēdējo spēļu pusstundas robežu spēles laikā tā arī nesasniedza.

Pastāvīgs progress

VEF varētu būt nopelnījis neoficiālu statusu "komanda-pelnrušķīte", bet tā vien šķiet, ka ar to šis skaistais stāsts vēl nebeigsies. Tagad ir manāmas vairākas pazīmes tam, ka rīdziniekiem ir pa spēkam pacīnīties pat par vietu pusfinālā. VEF rīcībā joprojām ir Roulends, snaiperi, labs rezervistu pienesums. Turklāt ir iespēja pastiprināt iepriekš lielākas galvas sāpes sagādājušo pozīciju zem groza. Komandas jaunieguvums amerikānis Džastins Hamiltons dažādu iemeslu dēļ VTB Vienotajā līgā vēl nav parādījis visu, uz ko ir spējīgs. Taču tagad viņš aktīvi atgūst formu un uzlabo savstarpējo sapratni ar partneriem nacionālajā čempionātā. Adaptācija norit sekmīgi, un centrs spēli no spēles izceļas ar "double-double".

Izslēgšanas spēļu pirmajā kārtā pret nestabilo „Astana” tieši VEF izskatās pēc favorīta. Turklāt ar nepieciešamo pašatdevi un nelielu veiksmes devu Roulendam un partneriem būs pa spēkam arī spert soli uz priekšu un pacīnīties ar Piemaskavas „Khimki” klubu, kas, visticamāk, kļūs par Butauta komandas pretinieku ceturtdaļfinālā.

Izmantotie resursi:
vtb-league.com