Vasaras ūdenssporti - kas ir kas?

Ūdensslēpošana.

Šīs aktīvās atpūtas cienītāju ekipējums iedalās divos veidos, atkarībā no tā, cik advancēts ir pats braucējs: iesācējiem un vecās skolas piekritējiem – divas slēpes, savukārt ekstrēmu izjūtu cienītājiem – viena slēpe (monoslēpe). Parasti, sākot mācīties braukt ar ūdensslēpēm, tiek izmanotas abas slēpes un tad viena tiek atmesta (braukšanas brīdī) un cilvēks iekabina otru kāju uz vienas slēpes (jo katrai slēpei ir divi stiprinājumi, attiecīgi abas kājas var ielikt vienā slēpē). Lai arī sākotnēji liekas, ka ūdensslēpošana ir mierīga pabraukāšanās aiz laivas, tomēr arī šeit gadās sāpīgi kritieni, cenšoties izpildīt trikus. Ūdensslēpošanas pamatprincips ir precīza virāžu izbraukšana, tiem, kuri piedalās sacensībās, ir izveidota speciāla trase ar bojām, un mērķis ir pēc iespējas ātrāk un precīzāk izlavierēt starp šiem elementiem. Ar klasiskajām slaloma slēpēm nav paredzēts taisīt trikus (dažādus lēcienus), tāpēc pastāv arī triku slēpes, kas ir daudz īsākas un platākas par standartu, ar noapaļotiem galiem. Analogi ziemas atrakcijām uz kalna ar figūrslēpēm. Ūdensslēpošanā par labu nāk jau ziemā iegūtas prasmes vadīt kalnu slēpes, jo darbības princips gan uz sniega, gan ūdens tām ir samērā līdzīgs – galvenais ir zināt, kā slēpes pagriezt un kontrolēt. Praktiski visiem aktīvās ūdens atpūtas veidiem svarīgi priekšnosacījumi veiksmīgai slīdēšanai pār ūdeni ir: muskuļu spēks un līdzsvars, lai gan lietpratēji zina stāstīt – ja vidēji cilvēks pavada līdz 15 minūtēm uz ūdens un sāk piekust, tad ir dāmas, kas bez jebkādas fiziskas sagatavotības tur līdz pat 40 minūtēm, no kā var spriest, ka daudz atkarīgs paša braucēja gribasspēka un vēlmes iemācīties ūdens trikus. Svarīgi ir braukt pēc pareizas tehnikas, proti, ar taisnu muguru, nevis atliektu pēcpusi (sākuma stāvoklis – ar slēpēm cilvēks „sēž” ūdenī un kad laiva sāk kustēties, tas lēnām „izceļas ” no ūdens). Ja šie priekšnosacījumi netiek ievēroti, cilvēks pats sev uzliek papildus slodzi un no slēpošanas vairs negūst prieku.Vidusmēra latvietis noturēties uz ūdensslēpes un vēl pie tam to arī vadīt un kontrolēt iemācās apmēram vienas sezonas laikā, un, ja ir vēlme, pēc sezonā apgūtajām prasmēm jau var startēt arī kādās amatieru sacensībās (kas gan notiek tikai ar monoslēpēm).

Izmaksas:

Slēpes –100 – 300 Ls
Hidra – 50 – 300 Ls
Veste – 50 Ls
Ķivere – 35 Ls
Laivas noma un vizināšanās: 1.20 – 1.40 Ls / minūtē

Veikbords.

Ja ir vēlme ne tikai graciozi slīdēt pār ūdens virsmu, bet arī palēkāt un izpildīt trikus, jāķeras pie veikborda. Veikbords radies no sērfa – leģenda vēsta ka tad, kad nav bijis vējš, sērferi krastā garlaikojoties izdomājuši veiku – dēli, uz kura vizināties aiz laivas, turoties pie striķa. Latvijā ar veikbordu var nodarboties divās versijās – braucot aiz laivas un pie vinčas. Priekšzināšanas ar ūdensslēpēm veikbordam nāk tikai par labu, jo sākuma stāvoklis, lai izceltos no ūdens ir identisks ūdensslēpēm. Nodarbojoties ar veikbordu, ļoti svarīgi ir precīzi sajust sava ķermeņa koordināciju – instruktori stāsta, ka cilvēkiem dažkārt ir grūti saprast tādus vienkāršus jēdzienus kā svara pārnešana uz kāju aizmuguri, kas, ikdienišķās darbībās neliekas nekas sevišķs, bet, uzkāpjot uz dēļa un nonākot ūdenī, iegūst pavisam citu nozīmi. Vēl viena kļūda, kas nereti tiek pieļauta – cilvēks brauc ar uzrautiem pleciem un brīdī, kad vienlaicīgi jādomā par to, kā noturēties uz dēļa un to vadīt, nespēj izdarīt vienkāršu kustību – atslābināt plecus. Svarīgi ir ļauties ūdenim un dabiskajiem fizikas likumiem – ja, laivai sākot braukt, cilvēks turēsies ar kājām pretī ūdens spiedienam, viņš pats sev krietni apgrūtinās „izcelšanos” no ūdens. Taču kā lielākā kļūda tiek atzīta cilvēku stūrgalvība –tiek uzklausīts, ko instruktors (kas pieejami jebkurā aktīvās ūdens atpūtas klubā) pastāsta par pareizu braukšanas tehniku, bet procesā atkal un atkal tiek pieļautas vecās kļūdas. Lielākā atšķirība starp ūdensslēpošanu un veikbordu ir tā, ka pirmais vairāk ir tendēts uz ātrumu (laivas ātrums, kas velk braucēju ap 50 km/h, veikbordā – ap 30 km/h) un precīzu tehnisku braukšanu, bet otrais – uz trikiem. Līdzīgi kā ar ūdensslēpošanu, vidusmēra braucējs parasti vairāk par 15 minūtēm vienā reizē nepavada uz ūdens. Pavisam noteikti vieglāk veikot iemācīties būs tiem, kas ziemā snovo, jo princips tas pats, tikai otrādāk līdzsvars – ja snovojot svars jātur uz priekšu, tad veikojot –uz aizmuguri. Braucot aiz laivas, ir iespējams celt savu meistarību ne tikai ātruma mērvienībās, bet arī trikos – izvēloties īsāku vai garāku striķi, līdz ar to paplašinot laukumu, kurā darboties.

Izmaksas:

Dēlis ar stiprinājumiem – 300 – 400 Ls
Hidra – 50 – 300 Ls
Veste – 50 Ls
Ķivere – 35 Ls
Laivas noma un vizināšanās – 1.20 – 1.40 Ls / minūtē

Kaitbords.

Kaitbords ir viens no tiem sporta veidiem, par kuru noteikti nav jālielās savam priekšniekam, jo cilvēki, kas ar to nodarbojas, regulāri dzenas pakaļ vējam – līdzko ir pazīmes par stiprākām vēja pūsmām, visi pārejie darbi tiek mesti pie malas, lai nodotos pūķa savaldīšanai. Kaitborda instruktors Armands, kas ar kaitbordu nodarbojas četrus gadus stāsta, ka iemaņas veikbordā pavisam noteikti palīdz arī sākot mācīties kaitot, jo tiem, kas nav veikojuši, ir jāmācās gan braukt ar dēli, gan vadīt pūķi. Ja ir prasmes vadīt dēli, tā jau ir puse no uzvaras. Instruktors iesaka visiem kaitotgribētajiem bezvēja dienās nodarboties ar veikošanu, tādējādi nostiprinot savas zināšanas par dēļa vadīšanu, jo lielos vilcienos kaitbords ir arī braukšana ar dēli pa ūdeni, tikai vējainos apstākļos, radot brīvības sajūtu un cīņu ar dabas spēkiem. Kaitborda vasaras sezona Latvijā parasti sākas 1.aprīlī un ilgst līdz oktobra beigām, jo, atškirībā no ūdensslēpošanas un veikborda, kaitošanai der arī auksti laikapstākļi, galvenais, lai ir pietiekami spēcīgs vējš (6 – 7 m/s). Taču tas nenozīmē, ka, iestājoties ziemai, viss noklust, jo ar to pašu pūķi var braukt arī pa sniegu vai gludu ledu, tikai šeit der mazākas vēja brāzmas, jo ir neliela pretestība. Kaitotāju vidū iecienīti arī laikapstākļi, kad vējš pūs, bet viļņi ir nelieli. Latvijā šāda vieta ir tikai viena – Bērzciems, kur var izbaudīt braukšanu pa taisnu virsmu. Lai iemācītos samērā labi kaitot (šā raksta izpratnē – gan sākt, gan beigt kaitot vienā un tajā pašā punktā – attīstīt prasmi braukt pret vēju, nevis ļaut, lai vējš un pūķis nes braucēju, kur pagadās) nepieciešama apmēram viena vasaras sezona.

Izmaksas:

Hidra – 50 – 300 Ls
Veste – 30 – 100 Ls
Pūķis un kaita bārs– 800 Ls
Dēlis – 300 – 500 Ls
Trapece –70 – 120 Ls

Vindsērfings.

Vindsērfings ir divu vārdu salikums – wind un surf, kas latviski nozīmētu sērfošana pa viļņiem (vai arī – bez viļņiem), izmantojot vēja spēku. Atšķirībā no sērfošanas, kur galvenais dzinulis ir vilnis, vindsērfingā lielos vilcienos visu regulē bura un vējš. Pamatprincips – tiek grozīta bura, attiecībā pret dēli, veidojot divu spēku mijiedarbību un kustību uz priekšu.Vindsērfingā ir vairākas disciplīnas – kursa burāšana (formula windsurfing, raceboard, slaloms, olimpiskā klase), viļņu burāšana, frīstaila burāšana, freeride burāšana. Kā atzīst daudzkārtējs Latvijas čempions vindsērfingā Jānis Preiss, ar šo sporta veidu Latvijā pagaidām nodarbojas samērā šaurs cilvēku loks, jo tas ir gana dārgs un prasa nopietnu pieeju, bet par spīti tam – tas attīstās un Latvijā ir izveidota arī vindsērfinga skola, kur ar katru gadu pieaug jauno censoņu un sērfot gribētāju skaits. Pavisam noteikti tiem, kuri vēlas nodarboties ar šo sporta veidu, nepieciešama ietilpīga mašīna, kurā vai uz kuras jumta savietot ekipējumu. Parasti cilvēki, kas sāk nodarboties ar vindsērfingu, savā mērā kļūst atkarīgi no tā un tas kļūst par dzīvesveidu ja ne mūža, tad noteikti daudzu gadu garumā. J.Preiss stāsta, ka vindsērfinga burvība slēpjas tajā, ka nekad nav divu vienādu braucienu, jo vējš vienmēr pūš savādāk... Nereti vējš, līdzīgi kā kaitbordā, ir jāķer un jo īpaši – ja piedalās sacensībās, tad momentāni jāspēj pārslēgties no mierīga atpūtas režīma uz sacensību atmosfēru brīdī, kad vējš iegriežas labvēlīgi sacensībām. Ņemot vērā, ka vindsērfinga sezona ilgst visu gadu (jo ziemā sērfošana notiek pa ledu), Latvijas apstākļos dažreiz pavasarī iespējams vienas dienas laikā no rīta burāt pa ledu, pēcpusdienā sērfot pa ūdeni Latvijas Rietumu daļā un vakarā vēl paspēt paslēpot Ziemeļu pusē. Burāšana ir no tiem sporta veidiem, kur galvenais ir izprast darbības pamatprincipus un spēt salikt kopā vairākus darbības elementus – līdzsvara noturēšana uz nestabilā dēļa unburas kontrole vējā. Ja tas viss veiksmīgi tiek izdarīts, mācību process norisinās diezgan strauji – pāris dienu laikā iespējams iemācīties savaldīt buru un vadīt dēli sev vēlamā virzienā. Vietas, kur vislabāk nodarboties ar vindsērfingu Latvijā ir: Ķīšezers Rīgā, Rietumu krasts Liepājā un Pāvilosta. Rīgas priekšrocības ir sezonas ilgums – kamēr Liepājā un Pāvilostā ūdens vēl ir auksts, Rīgā pavasarī gaiss jau iesilis.
SUP (stand-up Paddle board) surfing – jauns un aizvien lielāku popularitāti iemantojošs atpūtas veids uz ūdens, kad talkā tiek ņemts speciāls SUP sērfa dēlis un airis un šādā veidā pat notiek jogas nodarbības.

Izmaksas

Dēlis – 600 – 1200 Ls
Bura – komplekts ar mastu, bomi, pagarinātāju un pašu bomi 400 – 2000 Ls
Trapece –70 – 130 Ls
Hidra – 50 – 300 Ls
Veste – 30 – 100 Ls
Čībiņas –20 – 50 Ls

Apģērba ekipējums.

Hidrotērps. Svarīgākie mērlielumi: biezums (no 0,5 – 6 mm) un apģērba veids. Parasti gatavots no speciāla, ļoti staipīga materiāla - neoprēna. Hidras iedalās arī sīkāk, atkarībā no laikapstākļiem, kādos tā tiks lietota un braucēja vēlmēm – ar garām vai īsām rokām / kājām. Rāvējslēdzējs hidrai atrodas uz muguras vai priekšpusē, jo, nokļūstot ūdenī, tas tomēr nedaudz izlaiž cauri mitrumu, kas sagāda nepatīkamas izjūtas, tāpēc rāvējslēdzēja novietojumam vērts pievērst uzmanību, lūkojot pēc savas hidras. Parasti hidrotērpu velk uz kailas miesas, lai tā kalpotu kā otrā āda un nesagādātu nekādu berzi braucējam. Ideāli, ja hidra ir pēc iespējas plānāka, siltāka un vieglāka. Ļoti svarīgi ir hidru pienācīgi kopt – vienmēr izžāvēt pēc ūdens priekiem, tad tā arī var kalpot vairākus gadus. Kaitbordisti parasti lieto siltākas hidras, jo tiem sanāk vairākdzīvoties pa ūdeni.
Ķivere – nosedz ausis, jo krītot ūdenī, ir liels pretspiediens un var pārplēst ausu bungādiņas.Pasargā galvu no iespējamām traumām, piemēram, viļņu burāšanā galvu var traumēt pret paša inventāru.
Veste – amortizē pret triecieniem un palīdz noturēties virs ūdens.
Šorti – veikbordistu pazīšanās zīme, bet tos mēdz valkāt arī sērferi.