Dažreiz lielāku sašutumu raisa nevis tie, kas blēdās, bet gan tie, kas uz blēdībām piever acis. To acīmredzot var attiecināt arī uz Martina Dukura „apzagšanas” epopeju. Trakākais šajā bēdu stāstā nav pats notikums kā tāds, bet gan sekojošā bezdarbība. Līdz ar to rodas loģisks jautājums – cik ticami būs rezultāti olimpiskajās spēlēs, ja Soču trasē ir veselas 65 laika ņemšanas „acis”?