Facebook
GoogleViedoklis: Hokeja izlases fiasko Pekinā - atvainojiet, par ko vispār ir runa?
@JanisCelmins
Pekinas olimpiskās spēles raiti turpina stūrēt pretī noslēguma ceremonijai, bet Latvijas hokeja izlase jau uzsākusi ceļu mājup. Četri zaudējumi četrās spēlēs neko daiļu neliecina, taču radies jautājums, vai hokeja izlase piedzīvojusi fiasko? Vai šajās OS hokejā vispār varēja piedzīvot fiasko, ņemot vērā, ka bijām izlikta kā 10. - 11. komanda 12 izlašu konkurencē?
Pēc mūsu hokeja izlases izstāšanās no Pekinas olimpisko spēļu turnīra kāds sporta mīļotājs vaicāja, kāpēc mediji atkal nepietiekami kritizē hokejistus, jo, redz, esot taču jādod iekšā, jākritizē un jāaplej ar mēsliem: “Četri zaudējumi, četrās spēlēs – tas ir fiasko!” Vai tiešām? Vai hokeja izlase vispār var piedzīvot fiasko, izgāšanos, vilšanos? Vai zaudējums Dānijai cīņā par iekļūšanu labāko astoņu komandu vidū uzskatāms par neveiksmi? Viss atkarīgs no katra ambīcijām, taču Latvijas hokeja saimniecība nav tik bagāta, lai mēs šajā konkrētajā spēlē būtu uzskatījuši sevi par neapšaubāmiem favorītiem. Hokejs ir sporta veids, kuru Latvijā pamatā finansē un uztur bērnu vecāki, lolojot savas atvases, tāpēc cienīsim viņus.
Skaitļi parasti nemelo, un domājams, ka izņēmums nebūs arī šī reize. Sporta veidā, ar kuru nopietni pasaulē nodarbojas 14 līdz 16 valstīs, Latvija regulāri ir 9. – 12. vietā pasaulē. Latvijas izlases labākais sasniegums pasaules čempionātos joprojām ir septītā vieta (1997. gadā, 2004. gadā un 2009. gadā), bet pēdējo reizi ceturtdaļfinālā mūsu valstsvienība spēlēja 2018. gadā, turnīru togad Boba Hārtlija vadībā noslēdzot astotajā vietā.
Pēc neatkarības atgūšanas Latvijas labākie ripas dīdītāji tiesības piedalīties olimpiskajās spēlēs ieguvuši piecas reizes – 2002. (Soltleiksitija), 2006. (Turīna), 2010. (Vankūvera), 2014. (Soči) un 2022. gadā (Pekina), bet augstākais sasniegums ziemas spēlēs joprojām ir astotā vieta, kas tika izcīnīta Sočos, turklāt arī toreiz pietika ar vienu uzvaru četrās spēlēs. Olimpiskajās spēlēs valstsvienība kopumā izcīnījusi tikai trīs panākumus. Divas no šīm uzvarām paņemtas pirms 20 gadiem (!) Soltleiksitijā – pār Austriju un Ukrainu.
Par pusfināliem pasaules čempionātos un olimpiskajās spēlēs pagaidām varam tikai pasapņot, ko nešaubīgi darīt vajag, taču stāvot uz zemes. Doties uz Pekinu ar tekstu “mēs cīnīsimies par medaļām” piedodiet – neliekas īsti pamatoti. Sapņi visbiežāk piepildās reizēs, kad par tiem nerunā. Mūsdienu sports ir kļuvis ļoti (dažbrīd pat pārlieku) racionāls, bet racionāla pamatojuma vietai labāko triju komandu skaitā Latvijas izlasei nav un nebija arī Pekinā. Taču, ja kāds tomēr šādu racionālo pamatojumu bija saskatījis, tad nu viņam gan jāsit dūre galdā un tagad jāsauc "Izgāšanās!". Citādi sanāk redzēt, ka dažreiz kādam gribas kost divos pīrāgos uzreiz: pirms turnīra "ņemsim medaļas" un pēc turnīra "Nē, nu nospēlējām jau labi, esam savā vietā". Sak, izvēlies tad vienu.
Piedzīvot tādus zaudējumus, kā basketbola izlase pēdējā Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā pret bulgāriem, vai tādus klupienus, kā mūsu futbolisti pret kādu no Eiropas vai pasaules kājbumbas pastarītēm, hokejistiem ir sarežģīti. Viens no iemesliem – turnīru izspēles sistēma. Latvijas hokeja izlase ir nosacīti drošajā 16 valstu “klubiņā” - pasaules čempionāta spēcīgākajā divīzijā. No šī “klubiņa” izkrist ir nemaz nav tik vienkārši jau pieminētās nelielās konkurences dēļ, bet regulārai spēlēšanai kaut ceturtdaļfinālā nepieciešams iespējami labākais sastāvs, kam klāt arī pamatīga deva sportiskās veiksmes. Lielākos fiasko Latvijas vīriešu hokejs pie esošās turnīru sistēmas laikam jau var piedzīvot olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīros, kur ik pa laikam mūsējiem sanāk uzspēlēt pret rangā zemāk esošajām izlasēm, taču arī tas tikai reizi četros gados. Bet pašreizējā situācijā - ar kādiem gan argumentiem tagad, pat ja ļoti gribētu, varētu apliet ar mēsliem olimpiskajās spēlēs 11. vietā ierindojušos izlasi, kas regulāri netiek labāko astoņu komandu vidū pasaules čempionātos?
Viss augstākminētais nes atbildi uz vēl vienu jautājumu – kāpēc Latvijas hokejistus sporta līdzjutēji tik ļoti mīl? Sarkanbaltsarkanie drīzāk izcīnīs kādu pārsteidzošu uzvaru, nekā piedzīvos kādu ļoti spilgtu un atmiņā paliekošu zaudējumu… Piemēram, šajās spēlēs tas teorētiski varēja būt zaudējums Ķīnas izlasei, pavasara PČ tā varētu būt izkrišana no elites divīzijas. Taču hokeja izlasi Latvijā tāpat mīl un neveiksmes ātri aizmirst, kamēr senās un mazāk senās uzvaras tiek paturētas tuvā atmiņā. Un tas varbūt nemaz nav slikti, tā vienkārši ir.
Viens gan ir skaidrs - Latvijas sporta žurnālistikā kopumā kritikas ir par maz...
-2 [+] [-]
+8 [+] [-]
+4 [+] [-]
-1 [+] [-]
"...racionāla pamatojuma vietai labāko triju komandu skaitā Latvijas izlasei nav un nebija arī Pekinā..."
Vai ir racionāls pamatojums Slovākijas tikšanai pusfinālā ?
+2 [+] [-]
+1 [+] [-]
+3 [+] [-]
Problēma ir tajā, ka lielai mūsu sabiedrības daļai, īpaši jauniešiem un pusaudžiem, absolūti trūkst kritiskā domāšana. Spēlētājus un trenerus var saprast, jo patiesībā viņi visus žurnālistus pasūtītu trīs mājas tālāk, bet par cik pienākums liek ar tiem runāt, tad nereti viss kaut ko samuld muldēšanas pēc.
Neviens normāls cilvēks neprasa no mūsu izlases medaļas, bet vienmērīgu sniegumu mēs gan varam prasīt. Tas nav īsti normāli, ka pret izteiktiem līderiem izlase grauž ledu, bet pret sava līmeņa izlasēm regulāri bezzobaini nolejam spēles.
Varbūt sen jau pienācis laiks izlasei piesaistīt vismaz vienu psihologu, kurš šad tad spēlētājiem tā nopietni paskalo smadzenes?
+2 [+] [-]
Tikai diezgan smieklīgi lasīt pārmetumus par imigrantiem lv no džeka, kas pats ir imigrants Zviedrijā, kuru vietējie noteikti uzskata par tikpat zemu, kā viņš tos indusus un pakijus lv.
+1 [+] [-]
Jā, tas tiešām ir dīvaini, ka ekonomiskais bēglis vīpsnā par citiem ekonomiskiem bēgļiem.
-2 [+] [-]
+1 [+] [-]
+2 [+] [-]
https://nra.lv/latvija/303325-gada-...
+1 [+] [-]
+3 [+] [-]
Bet tā imigrantu tēma man mēdz atsaukt atpakaļ Londonas laikus vēl pirms brexit, kad vietējie ar raudāja gaužas asaras, kā imigranti ņemot viņiem darbus nost (es biju tajā skaitā), tik sanāk tāds absurds, ka tos sūdīgos darbus jau paši darīt negrib, bet, ja imigrants var atbraukt un noņemt vietējam cilvim kvalificētu darbu, tad par ko vispār ir runa?
-2 [+] [-]
[+] [-]
-1 [+] [-]
[+] [-]
-1 [+] [-]
-1 [+] [-]
Paldies par bērnības atmiņām.
k, tnx, bye.
+1 [+] [-]
Ja daži arī paliks kādu iemeslu pēc (piemēram, aprecēsies ar Latvijas pilsoni), tad tas būs siemuškas uz kopējā fona.
[+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
Un nevajag domāt kā tu domā, ka visus un visur vajag apčakarēt.
Ja arī kāds paliks šmugulējot, tad paši vien būsim vainīgi, jo nebūs nekāda pamata vainot Eiropas savienību, vai vel kādu.
-1 [+] [-]
+4 [+] [-]
cik daudzi no mūsu vietējiem bāliņiem, kas brēc par pakistāņiem un indiešiem paši būtu gatavi par bolt/wolt piedāvāto atalgojumu mīt cauru ziemu pa Rīgas ielām? un cik daudz no viņiem šo pakalpojumu izmanto paši? un cik daudz tie paši brēc par ekonomikas bremzēšanu, ko līdz kādi ierobežojumi?
-3 [+] [-]
-1 [+] [-]
Šajā teikumā tieši arī ir atslēga. Bolt/wolt piedavatais atalgojums tapēc arī ir tāds, ka indusi ir gatavi par to strādat. Par cik bolt/wolt pofig kas tos pedāļus min, tad viss rullē. Ja nebūtu šo indusu, tad bolt/wolt ričuku pedāļus mītu vietējie bālēliņi par adekvātu atalgojumu.
Tev, protams, bišķi sarežģītāk, ka tevi varetu indusi izkonkurēt, jo tomer vajag zemi utt., bet iedomājies variantu, kad kkadā mistiskā veidā indusiem ir zeme, šie atbrauc uz sezonu, izaudzē ķirbjus un ko vēl tur, pardod par 50% zemāku cenu kā tu, tādējādi nositot visi tirgu zemē un pēc sezonas aizbrauc un dzīvo resnu kaklu. Kapēc viņi var pārdot par 50% zemaku cenu ka tu? tāpēc, ka viņi te atbrauc to sezonu novergot, izdevumi praktiski minimāli un pēc tam aizbrauc uz savu indiju, kur par to naudu var dzivot stipri virs videjā līmeņa...kamēr tu šeit gribi arī tomer kā cilveks dzīvot - ziema kkā japārlaiž, gribas uz kādu restūzi ar kadreiz aiziet, kino, teātris, concerts, spa utt. vai ne? Un tad tu vienā brīdī būsi vnk izspiesta no tirgus un...ko tad arī tekt "neputns" slinka palikusi - negrib vairs neko audzēt?
Protams, tas viss bij tikai hipotētiski, jo tavā jomā tāds scenārijs ir stipri nereāla, daudz realāks ir scenārijs, ka tu būsi tā, kura ar prieku paņems to indusu latviesa vietā, jo latvietis prasa vairāk...bet nu domu gan jau uztveri.
-1 [+] [-]
-1 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
Lai arī kādu treneri liktu pie izlases stūres (pat toptop treneri, kurš cēlis Stenliju un Gagarinu virs galvas) un kādu spēles plānu viņš ieviestu, mēs beigās atduramies pie meistarības, kas jāmācās no bērnības pie labiem treneriem un sistēmas, nevis jau atrodoties pieaugušo izlasē, kad tās pietrūkst izšķirošajos brīžos, kad tā ripa ir jādabū vārtos. Diemžēl ar milzīgu atdevi un cīņassparu var tikai mazāk ielaist, bet ar to nepietiek - ir jāiemet arī. Un pēdējos gados to redzam arvien biežāk - nav vairs lielu zāģu, ir pa lielam skaistu zaudējumu. Manuprāt, tas parāda, ka ar maziem resursiem visādā ziņā, bet ar kaisli un mīlestību pret šo sportu (gan pašiem spēlētājiem, gan līdzjutējiem) mēs vēl joprojām esam kur esam - elitē. Bez ticības nav uzvaras, tādēļ ticam un viss būs labi!