Viedoklis: Hokeja izlases fiasko Pekinā - atvainojiet, par ko vispār ir runa?

Pēc mūsu hokeja izlases izstāšanās no Pekinas olimpisko spēļu turnīra kāds sporta mīļotājs vaicāja, kāpēc mediji atkal nepietiekami kritizē hokejistus, jo, redz, esot taču jādod iekšā, jākritizē un jāaplej ar mēsliem: “Četri zaudējumi, četrās spēlēs – tas ir fiasko!” Vai tiešām? Vai hokeja izlase vispār var piedzīvot fiasko, izgāšanos, vilšanos? Vai zaudējums Dānijai cīņā par iekļūšanu labāko astoņu komandu vidū uzskatāms par neveiksmi? Viss atkarīgs no katra ambīcijām, taču Latvijas hokeja saimniecība nav tik bagāta, lai mēs šajā konkrētajā spēlē būtu uzskatījuši sevi par neapšaubāmiem favorītiem. Hokejs ir sporta veids, kuru Latvijā pamatā finansē un uztur bērnu vecāki, lolojot savas atvases, tāpēc cienīsim viņus.

Skaitļi parasti nemelo, un domājams, ka izņēmums nebūs arī šī reize. Sporta veidā, ar kuru nopietni pasaulē nodarbojas 14 līdz 16 valstīs, Latvija regulāri ir 9. – 12. vietā pasaulē. Latvijas izlases labākais sasniegums pasaules čempionātos joprojām ir septītā vieta (1997. gadā, 2004. gadā un 2009. gadā), bet pēdējo reizi ceturtdaļfinālā mūsu valstsvienība spēlēja 2018. gadā, turnīru togad Boba Hārtlija vadībā noslēdzot astotajā vietā.

Pēc neatkarības atgūšanas Latvijas labākie ripas dīdītāji tiesības piedalīties olimpiskajās spēlēs ieguvuši piecas reizes – 2002. (Soltleiksitija), 2006. (Turīna), 2010. (Vankūvera), 2014. (Soči) un 2022. gadā (Pekina), bet augstākais sasniegums ziemas spēlēs joprojām ir astotā vieta, kas tika izcīnīta Sočos, turklāt arī toreiz pietika ar vienu uzvaru četrās spēlēs. Olimpiskajās spēlēs valstsvienība kopumā izcīnījusi tikai trīs panākumus. Divas no šīm uzvarām paņemtas pirms 20 gadiem (!) Soltleiksitijā – pār Austriju un Ukrainu.

Par pusfināliem pasaules čempionātos un olimpiskajās spēlēs pagaidām varam tikai pasapņot, ko nešaubīgi darīt vajag, taču stāvot uz zemes. Doties uz Pekinu ar tekstu “mēs cīnīsimies par medaļām” piedodiet – neliekas īsti pamatoti. Sapņi visbiežāk piepildās reizēs, kad par tiem nerunā. Mūsdienu sports ir kļuvis ļoti (dažbrīd pat pārlieku) racionāls, bet racionāla pamatojuma vietai labāko triju komandu skaitā Latvijas izlasei nav un nebija arī Pekinā. Taču, ja kāds tomēr šādu racionālo pamatojumu bija saskatījis, tad nu viņam gan jāsit dūre galdā un tagad jāsauc "Izgāšanās!". Citādi sanāk redzēt, ka dažreiz kādam gribas kost divos pīrāgos uzreiz: pirms turnīra "ņemsim medaļas" un pēc turnīra "Nē, nu nospēlējām jau labi, esam savā vietā". Sak, izvēlies tad vienu.

Piedzīvot tādus zaudējumus, kā basketbola izlase pēdējā Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā pret bulgāriem, vai tādus klupienus, kā mūsu futbolisti pret kādu no Eiropas vai pasaules kājbumbas pastarītēm, hokejistiem ir sarežģīti. Viens no iemesliem – turnīru izspēles sistēma. Latvijas hokeja izlase ir nosacīti drošajā 16 valstu “klubiņā” - pasaules čempionāta spēcīgākajā divīzijā. No šī “klubiņa” izkrist ir nemaz nav tik vienkārši jau pieminētās nelielās konkurences dēļ, bet regulārai spēlēšanai kaut ceturtdaļfinālā nepieciešams iespējami labākais sastāvs, kam klāt arī pamatīga deva sportiskās veiksmes. Lielākos fiasko Latvijas vīriešu hokejs pie esošās turnīru sistēmas laikam jau var piedzīvot olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīros, kur ik pa laikam mūsējiem sanāk uzspēlēt pret rangā zemāk esošajām izlasēm, taču arī tas tikai reizi četros gados. Bet pašreizējā situācijā - ar kādiem gan argumentiem tagad, pat ja ļoti gribētu, varētu apliet ar mēsliem olimpiskajās spēlēs 11. vietā ierindojušos izlasi, kas regulāri netiek labāko astoņu komandu vidū pasaules čempionātos?

Viss augstākminētais nes atbildi uz vēl vienu jautājumu – kāpēc Latvijas hokejistus sporta līdzjutēji tik ļoti mīl? Sarkanbaltsarkanie drīzāk izcīnīs kādu pārsteidzošu uzvaru, nekā piedzīvos kādu ļoti spilgtu un atmiņā paliekošu zaudējumu… Piemēram, šajās spēlēs tas teorētiski varēja būt zaudējums Ķīnas izlasei, pavasara PČ tā varētu būt izkrišana no elites divīzijas. Taču hokeja izlasi Latvijā tāpat mīl un neveiksmes ātri aizmirst, kamēr senās un mazāk senās uzvaras tiek paturētas tuvā atmiņā. Un tas varbūt nemaz nav slikti, tā vienkārši ir.

Viens gan ir skaidrs - Latvijas sporta žurnālistikā kopumā kritikas ir par maz...