Indrāns: "Pret Gibraltāru pamodos tikai tad, kad jau biju pievīlis komandu"

- Kādi vārdi pirmie nāk prātā par zaudējumu Gibraltārā un savu sniegumu?
- Protams, ka rezultāts ir bēdīgs. Nedevu komandai to pienesumu, kuru man vajadzēja dot. Pārāk agri sākām nervozēt, tas rezultāts 0:0 uz mums spieda. Un, protams, tas rikošets no manis – ļoti, ļoti neveiksmīga epizode. Tāds dīvains brīdis dzīvē. Arī tajā brīdī biju diezgan šokēts, ka bumba ielidoja vārtos.

- Pēc spēles pārņēma arī kādas eksistenciālas pārdomas par sevi, nākotni, karjeru, to, kur pašlaik atrodies?
- Domāju, ka pat ne pēc spēles – jau sekundi pēc tam, kad bumba ielidoja vārtos. Pārdzīvojām, tas bija smags periods.

- Sāki šaubīties par savu meistarību, ja nevari apspēlēt mazas pilsētiņas komandu?
- Kaut kādā brīdī par ko tādu aizdomājies. Bet futbola cilvēki, kuri redzēja spēli… Arī es kā salīdzinoši jauns spēlētājs, kurš bija laukumā, tādu spēli savā dzīvē vēl nebiju aizvadījis, ka visu laiku vai nu laukumā ir nestuves, vai bumba ir autā un viņi velk laiku. Būtu spēlētāji ar lielāku pieredzi, kaut kas varbūt mainītos.

- Par rikošetu runājot, tev bija iespēja to novērst. Dabūnot ar bumbu taisni pa seju.
- Šteinbors jau nobļāvās, lai nelec, bet es kaut kā no sākuma izvēlējos lekt. Viņš grieza ar kreiso kāju, bumba lidoja tieši sejā, un es domāju, ka noņemšu seju un bumba trāpīs krūtīs. Bet izrādās, ka trāpīja plecu. Pat vēl nepaskatoties uz vārtiem, jau jutu, ka būs slikti! Bumba ļoti labi nogriezās, un, ja viņš [Šteinbors] iet lasīt sitienu, tad, visticamāk, būs vai nu pa stabu, vai vārtos.

- Tas bija reflekss vai sieniņā pieņēmi nepareizu lēmumu?
- Tas bija reflekss. Parasti uzskatu, ka esmu tas spēlētājs, kurš ir pašaizliedzīgāks un cenšas cīnīties, bet tas bija tīri tāds reflekss, ka noreaģēju tā, kā nevajadzēja to darīt. Varbūt nebija vajadzīgā emocionālā stāvokļa, vajadzēja būt gatavākam. Parasti negaida, ka kaut kas tāds būs – ka būs rikošets un ielaidīsim vārtus. Parasti galvenais, lai vienkārši nepārsit pāri sieniņai.

- Ielaistie vārti ir viena lieta, bet kādēļ iesistajos bija nullīte?
- Uzskatu, ka pirmajā puslaikā vienkārši vajadzēja realizēt savus momentus.

- Otrais puslaiks šajā ziņā bija ļoti bēdīgs – momentu bija ļoti maz.
- Jā, momentu bija ļoti maz. Tas 0:0 ļoti agri sāka uz visiem spiest. Pārāk agri sākām uztraukties un izvēlējāmies, ka viņus apspēlēsim ar tālajām piespēlēm, jo esam galvastiesu pārāki un uzvarēsim. Tā viņu laika bremzēšana… Nevaru teikt par visiem, bet vismaz man mandrāža sāka palikt vienkārši milzīga.

- Rezultāts spieda uz smadzenēm.
- Jā. Spiež tas, ka ir moments un pretinieks guļ uz zemes. Viņš guļ uz zemes, un bez maz vai ir tāda sajūta, ka tūliņ varētu viņam iespert. Viņš tik smaida un saka "nestuves". Un tiesnesim pilnīgi vienalga.

- Šajā ziņā bija vēl trakāk nekā pret Andoru?
- Spēlē Andorā pats nebiju laukumā un skatījos televīzijā, bet andorieši spēlēja rupjāk un centās pļaut nost, grūda, spļāva, sita, bet šī jau bija tāda kā necieņa. Tagad arī es sapratu, kā [Edens] Azārs var iesist bumbu padevējam. Kā garā piespēle, tā viņš krīt zemē. Parādās nestuves, un viņš uzreiz ir augšā. Nākamais moments: izsit bumbu autā, iet meklēt bumbu, iegūst minūti un tad skatās, ka tiesnesis ir salūzis [tiesneša asistentam bija kājas trauma – A.S.]. Un vēl piecas minūtes veltām tiesnesim. Man tas bija kaut kas jauns.

- Pēc spēles bija nopietna saruna starp spēlētājiem, treneriem, vadību?
- Protams, bija komandas sapulce.

- Trīsstāvīgos vārdos?
- Visādos vārdos. Nekomentēšu, kas tur bija, jo tā ir komandas iekšiene, bet spēlētāji, protams, arī savā starpā pārrunāja. Runāt bija par ko. Tas, protams, nav pieļaujams zaudēt tādai komandai, lai arī kāda tā spēle nebija. Varējām pirmajā puslaikā gūt vārtus, un uzskatu, ka līmeņu atšķirība bija milzīga – būtu iesituši sešus septiņus. Kamēr futbols nav jāspēlē, viņi tikai stāv un krīt – tādas lietas, kas nav saistītas ar futbolu. Protams, ka tas [zaudējums] ir traģiski.

- Esi lasījis vai dzirdējis, ko pēc spēles publiski sacīja komandas kapteinis Andris Vaņins?
- Jā, izlasīju. Par jaunajiem spēlētājiem.

- Uzskatīji, ka runa bija arī par tevi?
- Protams. Mums ir daudz jauno spēlētāju. Var teikt, ka viņš izlasē ir vienīgais vecais, ir arī daudz pieredzējušu spēlētāju. Protams, visiem jaunajiem vajag apdomāt kapteiņa vārdus un analizēt. Uzskatu, ka mēs, visi jaunie spēlētāji, izgājām lielā mērā drusciņ negatavi.

- Negatavi nenovērtēšanas ziņā?
- Nē, mēs ļoti novērtējām pretinieku. Pret tādām komandām spēlējot, vienmēr domā, ka tās ir jānovērtē. Tādas kļūdas var pieļaut jauniešu gados. Es personīgi nebiju gaidījis, ka būs tāda(!) spēle. Izejot otrajā puslaikā, pamodos tikai tad, kad jau biju pievīlis komandu.

- Cikos pēc spēles aizmigi?
- Man liekas, ka neaizmiga neviens. Pēc spēles jau tā ir grūti aizmigt, kur nu vēl tādas.

- Ja mums būtu iespēja tagad aizvadīt vēl piecas spēles pret viņiem, ir pārliecība, ka uzvarētu visās piecās?
- Simtprocentīgi!