Manas TOP10 futbola spēles 2018. gadā

Izveidoju TOP10 pēc sajūtām un bez noteiktiem kritērijiem. Daudz ko izšķīra klātienes efekts, īstās garšas konkrētā vietā un laikā. Pašsaprotami, ka gada hīts bija Pasaules kausa izcīņas finālturnīra apmeklējums kopā ar kolēģi Arkādiju Birjuku, taču arī bez tā Suņa gadā netrūka neaizmirstamu futbola notikumu.

Lai gan otro spēli iznāca ierakstīt aktīvā tikai aprīlī, šogad klātienē esmu apmeklējis aptuveni 70 spēles: 35 Virslīgā (kauns atzīties, bet atmiņa neļauj būt drošam par vairākiem mačiem, daudz kas sajaucies kopā), mūsu klubu 5 spēles Eirokausos, 14 spēles Pasaules kausa finālturnīrā, 6 Latvijas izlases spēles, 1 Latvijas U-21 izlases spēli, 7 1. līgas spēles, UEFA Superkausa maču, Latvijas kausa finālu, 1 pārbaudes spēli. Labi, ka, veidojot topu, nav jādomā par tālrādē vērotajām spēlēm...

Sāksim no topa apakšas.

10.

Metta/LU – Super Nova 7:2 (14. novembris, Rīga).
Skaidrāks kā diena, ka “Mettas”/LU un “Super Nova” spēles kvalitāte manā 70 spēļu sarakstā ir kaut kur astes galā, taču šī spēle tāpat palikusi spilgtā atmiņā, jo bija kā simbolisks punkts šim skaistajam futbola gadam. Trekns punkts ar deviņiem gūtiem vārtiem. Turklāt atgriešanās Hanzas vidusskolas laukumā, kas uzreiz raisa nostaļģiju, jo, kā zināms, “Metta”/LU šīs sezonas gaitā pārcēlusies uz “Daugavas” stadionu, bet tieši Hanzenē ir tik daudz redzēts un piedzīvots. Astoņu grādu temperatūrā vērojot maču kopā ar aktieri Kristianu Kareļinu, daudz jokojot, kad pārspēļu čempions (tā bija tikai pirmā no divām pārspēlēm) jau cīņas gaitā kļuva zināms, laiks tika pavadīts ārkārtīgi labi – starmešu gaismu apspīdētajā futbolā.

Foto: Harijs Toms (fsmetta.lv).

9.

Portugāle - Irāna 1:1 (25. jūnijs, Saranska).
Jā, pats mača nosaukums ne pārāk skanīgs, norises vieta arī pieticīga un vidējam līdzjutējam, visticamāk, neko neizsakoša. Taču tā jau bieži gadās - jo mazāk sagaidi, jo lielāka iespēja gūt gandarījumu. Tā bija arī šoreiz. Pēdējā brīdī mainīju savus plānus, izsvītrojot Krievijas - Urugvajas spēli Samārā (abas jau bija garantējušas 1/8 finālu), sagriezu kuģi citā virzienā. Tā jau parasti saka - neplānotie pasākumi parasti izdodas vislabāk. Mazā pilsētiņa Saranska izrādījās pievilcīga, stadions ar oranžīgo krāsojumu man vizuāli šķita simpātiskākais no sešiem apmeklētajiem stadioniem, bet pati spēle kļuva par īstu trilleri. Irāna, kura pirmajos divos mačos negribēja spēlēt futbolu (lasi: kaitinoši vilcināja laiku pie katras iespējas, spēlēja autobusu un tā tālāk), iedzīta stūrī un nonākusi bezdibenī, pēkšņi nodemonstrēja savas prasmes kājbumbā, un tās izrādījās pietiekami labas. Jā, palīdzēja Krištianu Ronaldu nerealizētais 11 metru soda sitiens, bet fakts paliek fakts - Irāna bija tuvu, lai izsistu Spāniju vai Portugāli, pēdējā sekundē neizmantojot fantastisku iespēju (video no 01:38). Irānas līdzjutēji sagādāja neaizmirstamu atmosfēru, skaļuma ziņā, iespējams, iespaidīgākais manis apmeklētais mačs Krievijā.

8.

Riga – CSKA (Bulgārija) 1:0, 11m 3:5 (19. jūlijs, Rīga).
Viena no retajām spēlēm, kad piepildījās šādi priekšnosacījumi: augsta līmeņa spēle, piedalās Latvijas komanda, ir vismaz pāris tūkstoši līdzjutēju, mūsējie cīnās kā lauvas! Pirms nedēļas Sofijā zaudējuši ar 0:1, mūsējie jaunā trenera Viktora Skripņika vadībā parādīja ļoti gudru, atlētisku, nepiekāpīgu futbolu. Lai gan mūsējie taktiski spēlēja gandrīz nevainojami, uzvara pamatlaikā ar 1:0 gandrīz muļķīgi izslīdēja no rokām. Pašu kļūda soda laukuma tuvumā un nopelnīts 11 metru soda sitiens – 89. minūtē Roberts Ozols to varonīgi atvairīja! “Riga” aizcīnījās līdz 11 metru sitienu sērijai, kurā Ozolam vairs glābt neizdevās, taču šis bija tiešām kvalitatīvs futbola vakars. Un arī emocionāls - pēc finālsvilpes uzplaiksnīja emocijas un tiesnesis parādīja četras sarkanās kartītes (2-2).

Klātienē futbols vienmēr saldāks, bet prieku varēja gūt arī, vērojot mūsu portāla translāciju.

7.

Horvātija – Argentīna 3:0 (21. jūnijs, Ņižņijnovgoroda).
Argentīna, nespējusi uzvarēt pirmajā spēlē Islandi, šeit ieradās ar lielu apņēmību, bet saņēma kārtīgu pļauku no Eiropas mazās zemes Horvātijas, par kuras sasniegumiem priecājos arī 1998. gadā. Šoreiz Luka Modričs un Ivans Rakitičs diriģēja komandu, paši guva pa vieniem vārtiem un sadragāja divkārtējos pasaules čempionus ar 3:0. Puslaiks noslēdzās bez gūtiem vārtiem, bet pārtraukumā saņēmu zvanu no LTV7 futbola komentētāja un tiešraidē minēju, ka gan Argentīnas sastāvs (daudz viduvējību, ja runājam par augstāko līmeni!), gan sniegums nepārliecina un nav daudz pazīmju, kas liktu uzskatīt Argentīnu par favorīti šajā mačā. Nebiju gaidījis, ka "prognoze" piepildīsies ar tādu uzviju. Tomēr visstindzinošākās atmiņas par šo spēli man palika mix zonā, kad garām pagāja Mesi - acu skatiens, kas spētu nogalināt. Nē, ne nikns, bet... ar absolūti nemainīgu un vizuāli mierīgu sejas grimasi, taču vienlaikus tādu, kas žurnālistiem lika saprast - šoreiz labāk viņu neaiztikt. Par spīti Leo kosmiskajai popularitātei un žurnālistu iespējai noķert zvaigzni, praktiski neviens pat nemēģināja uzrunāt viņu - man liekas, tas bija tieši Mesi peldošā gājiena un caururbjoša skatiena uz priekšu dēļ. Redz, tu vari noskatīties lielisku futbola maču 90 minūšu garumā, bet atmiņā vairāk iespiežas šāda 10 sekunžu epizode jau pēc spēles.

6.

Latvijas U-21 – Nīderlandes U-21 0:3 (12. oktobris, Rīga).
Diemžēl nebija iespējas apmeklēt mūsējo dueli ar Angliju Jelgavā, toties parocīgā vietā, tepat “Skonto” stadionā, darba dienas vakarā bija iespēja klātienē redzēt mūsējo cīņu ar Nīderlandes supertalantiem, kuru U-21 komanda, visticamāk, būtu jūtama favorīte arī pret mūsu pieaugušo izlasi. Slavenā Patrika Kluiverta 19 gadus vecais dēls Džastins tikai pirms 10 dienām guva savus pirmos vārtus Čempionu līgas grupu turnīrā “Roma” sastāvā, bet nu jau rādīja savus dotumus mūsu acu priekšā. Arī šī spēle manā rangā tik augstu nokļuva īpašu sajūtu dēļ – izklausīsies jocīgi, bet… skatītāju nelielā skaita dēļ. Nepārprotiet, skaidrs, ka mīlu pilnas tribīnes un neaprakstāmas emocijas (skatīt šī ranga pirmās vietas), tomēr šeit noķēru citu kaifu – esošie un topošie miljonāri, futbola zvaigznes spēlē tikai šauram cilvēku lokam. Gluži kā tāda privātā VIP ballīte. Tā, protams, es sevi noskaņoju, taču īstenībā Nīderlandes futbolistiem šādos apstākļos neizdevās parādīt to spožāko sniegumu, viņiem bija grūti pret mūsējiem saņemties, uz ko pēc mača preses konferencē diezgan tiešā tekstā norādīja arī oranžo treneris – grūti pārslēgties no pārpildītām tribīnēm Čempionu līgā uz tukšu stadionu (viens resurss liecina, ka bija 738 skatītāji – man šķita, ka ir vēl mazāk). Varu saprast tos, kuri nemīl Latvijas futbolu, bet neatnākt apskatīties topošos Robenus un van Pērsijus gan grūti aptvert.

Ekrānšāviņš no spēles translācijas. Lieki teikt, ka tribīņu pretējā puse un gala tribīne vispār netika izmantotas un bija tukšas.

5.

Argentīna – Islande 1:1 (16. jūnijs, Maskava).
Tā man bija tikai otrā no 14 apmeklētajām spēlēm Pasaules kausa finālturnīrā. Tāpēc sāta sajūtas nekādas (nezinu gan, vai tāda vispār var būt), tiku pie sēdvietas ekskluzīvā trešajā rindā un mača izkārtne vairāk nekā simpātiska - Lionels Mesi pret mazās Islandes brīnumu. Uzreiz pēc izlozes daudzi izteica pareģojumu, ka islandieši apturēs arī Argentīnu, par ko smaidīju (Islandes fenomens manai spītīgajai neticībai ne reizi vien ir aplauzis spārnus) un biju drošs par 3:0 vai tamlīdzīgi. Islandieši daudzos elementos atpalika, bet pašatdeve un ticība savai veiksmei (ir arī tāds jēdziens futbolā) ļāva izcīnīt 1:1. Mesi nerealizēja pendeli. Déjà vu - gandrīz tieši divus gadus pirms šīs spēles, 2016. gada 14. jūnijā, Sentetjēnā Islande manā klātbūtnē debitēja Euro finālturnīrā un arī izspēlēja 1:1. Arī pret komandu, kurā ir super-super-superzvaigzne (Ronaldu), arī izlīdzinot rezultātu, arī par spīti pretinieka nospiedošam pārsvaram.

Pirmsspēles intervija ar islandiešu līdzjutēju.

4.

Atletico – Real Madrid 4:2 (papildlaikā) (15. augusts, Tallina).
Šogad sanāca trāpīt vairākos super rezultatīvos mačos (topā neiekļuva Anglija – Panama 6:1, Beļģija – Tunisija 5:2, "Riga" - "Spartaks" 4:4 u.c.), un šis bija viens no tādiem. Kāds sacīs, ka šai UEFA Superkausa spēlei bija pārbaudes mača raksturs, bet vismaz es noķēru lielu baudu vērot pasaules mēroga superzvaigznes tik neierastā lokācijā kā Igaunijas galvaspilsēta. Te padzenāt bumbu ieradās daži jaunizceptie pasaules čempioni, uz maiņu iznāca Pasaules kausa labākais futbolists un topošais Ballon d'Or ieguvējs, te Madrides grandu rindās debitēja vairāki jaunpienācēji. Turklāt tas taču bija Madrides derbijs, kurš nebūtu vienaldzīgs pat tad, ja tā būtu kāda labdarības spēle. “Atletico” sev raksturīgā manierē ar Koštu priekšgalā mača gaitā kļuva par aizvien lielāku skabargu “Real” futbolistu pēcpusēs un pelnīti uzvarēja. Pēc mača mix zonā vēroju garām ejošās futbola zvaigznes (viņi aiz stenda parādījās pēkšņi un tikpat ātri nozuda) un pats sevi sasmīdināju, kad, pieradis pie pārējo spēlētāju auguma parametriem, mēģināju nofilmēt arī Kurtuā. 1.99 metrus garais beļģu vārtsargs manā video sanāca bez galvas.

Djegu Košta un Antuāns Grīzmans vēl pirms jaunās sezonas sākuma nopelnījuši šampanieti. Francūzis 15. jūlijā Maskavā kļuva par pasaules čempionu, bet 15. augustā par UEFA Superkausa ieguvēju. Modričam abus šos mačus nācās zaudēt. Foto: SIPA/Scanpix.

3.

Gruzija – Latvija 1:0 (9. septembris, Tbilisi).
Pasaules kausa izcīņā Krievijā no 11 stadioniem tikai 4 ietilpība bija lielāka nekā skatītāju skaits Borisa Paičadzes vārdā nosauktā stadiona tribīnēs Nāciju līgas spēlē starp Gruziju un Latviju. 46 tūkstoši. Gruzīni, pirms tam sākuši turnīru ar uzvaru Kazahstānā un sajutuši lielo iespēju pirmo reizi kvalificēties EČ finālturnīram, atnāca atbalstīt savējos uz nebēdu. Un kaut kas ir tajā anekdotē par pūļa provocēšanu. Ja uzvari lielu spēli mājās Rīgā (spilgtākajā atmiņā 2003. gada 1:0 pret Turciju, vēl liels prieks bija par 4:0 pret Islandi 2006. gadā – kur tie laiki…), ar līdzjutējiem ir kopības sajūta, vispārēja sajūsma, taču arī viesos uzvarēt ir savs kaifs – bonusā savam priekam “ieslēdzas” velniņš un ir grēkpilna pārākuma sajūta pār pretinieku fanu pūli. Lūk, Tbilisi gandrīz izdevās šo sajūtu noķert. Gruzija favorīte, Gruzija daudz uzbrūk, bet ilgstoši turas 0:0, turklāt Latvija veido indīgus pretuzbrukumus. Atgriežoties pie provocēšanas tēmas, – Karašausks pārspīlēti lēni dodas izpildīt standartu, Gruzijas fani kļūst aizvien nevaldāmāki, izsvilpj, bet Artūrs, uz to reaģēdams, izdara gandrīz neiespējamo - gaitu palēnina vēl vairāk, izpildot riksīti praktiski uz vietas. Es izbaudīju, kamēr vietējie fani tika novesti līdz baltkvēlei. Kaut gan Latvijas valstsvienība statistiski piekāpās pretiniekam (bumba 38%, sitieni 7:14, rāmī 2:5, stūri 4:6), tā aizvadīja, manuprāt, sakarīgāko spēli 2018. gadā un zaudēja stipri apšaubāmas pendeles dēļ (77. minūtē). Atrodoties žurnālistu ložā un savā datorā redzot “pārkāpumu” video atkārtojumā, dusmās triecu dūri pret galdu. Gribētu, lai futbols mūsu valstī kļūtu emocionālāks un reizi par visām reizēm jābeidz samierināties ar zaudējumiem, pierast pie tiem. Kur pašlepnuma pazīmes? Spēle Gruzijā bija patīkams izņēmums uz kopējā drūmā fona.

Pirms spēles.

2.

Francija – Argentīna 4:3 (30. jūnijs, Kazaņa).
Te varētu likt daudzpunkti un ar to pietiktu. Grūti izdomāt, kas šo spēli varētu padarīt vēl spilgtāku. Bija viss. Taču ja jāraksturo pavisam īsi, pirmais, kas nāk prātā – futbols kā dzīve, futbola karnevāls. Pasaules kausa izcīņā, esot uz vietas, bieži vien mainīju savus favorītus pat īsos laika nogriežņos tīri emociju iespaidā. Mēģināju dzīvot līdzi fanu sajūtām, centos izjust tos priekus un bēdas, ko sajuta viņi. Jo futbols nav tikai sporta spēle un viss. Lūk, franču un argentīniešu duelī dienvidamerikāņu degsme, dzīves svinēšana caur futbolu, tribīnēs notiekošais pilnīgais neprāts lika man kļūt par mazo argentīnieti. Klātesošā Maradonas tautieši otrā puslaika sākumā uz nieka deviņām minūtēm vienīgo reizi nonāca vadībā, taču šajās deviņās minūtēs Kazaņas (nosvītrots) Buenosairesas stadionā līdzjutēji paguva sasniegt ekstāzi un priecāties jaudīgāk nekā vecāki savu bērnu kāzās. Lēkāšana nonstopā, dzērienu laistīšana virs citu galvām, dziesmas, smaidi, smiekli. Laba daudz nevajag… Un kur nu vēl tādi “sīkumi” kā gepards Mbapē, di Marijas un Pavāra sitieni no Marsa, neparastais rezultāts uz tablo, Mesi atvadas no finālturnīra, Maradonas flirts ar publiku.

1.

Meksika – Vācija 1:0 (17. jūnijs, Maskava).
Lužņiku stadions un pasaules čempionu mundieri devās atrādīt pasaules čempione Vācija. Pirms spēles stadiona teritorijā tik krāšņi meksikāņu fanu pūļi, ka, trīs nedēļu laikā apmeklējot PK2018, vienīgo reizi pat izveidoju fotogaleriju, kuras uzņēmumi tapa burtiski pāris minūšu laikā pirms spēles, jo, kur vien acis raudzījās, visapkārt krāšņi tērpti meksikāņu fani. Ja Meksikas līdzjutēji pirms spēles man “tikai” iepatikās, tad viņu futbola izlasē todien iemīlējos – tehnisks, elpu aizraujošs, atraktīvs futbols, kas izskrūvēja skrūvītes vācu mašīnai. Jā, vēsi analizējot, Vācija tāpat uz meistarības rēķina varēja šo spēli uzvarēt, taču notika tā, kā klusībā vēlējos – uzvarēja kaisle, nevis meistarība. Nozīmes ziņā, gūto vārtu skaita ziņā šī spēle 2018. gadā nebija Nr.1, bet sirdij nepavēlēsi – šis tops ir emocionāls.

Pirms spēles.

Spēle.

Pēc spēles.

Komentētāju ekstāze.

_____________________________________________________________________________________

Ārpus topa vēl daudz laba futbola un ar to saistītu notikumu. Spiežot pogu "vairāk", varat aplūkot dažus manus video un foto tieši no Pasaules kausa izcīņas apmeklējuma.

Pirms atklāšanas spēles. Laiks aizskrēja ātri.


Pāvests ir argentīnietis. Šai turnīrā tas gan īpaši nelīdzēja.


Laikam brāļi.


Laukumā - laika vilkšana un antifutbols, tribīnēs - līdzjušana par 100%, ārpus stadiona - kolorīts.


Stadiona teritorijā varēja manīt gandrīz tikai meksikāņus. Bet stadionā pēkšņi arī šāds skats.


Vikingi - atvērti, sirsnīgi, priecīgi.


Pirms spēles poļi bija jautri, taču šis turnīrs viņiem izvērtās neveiksmīgi.


To pašu var teikt par Vāciju. Zaudējums pret Meksiku bija izskaidrojams, bet pret Dienvidkoreju... Šī meitene vēl nenojauš, ka 1/8 fināla viņas atbalstītajai Vācijai nebūs.


Vismaz nedaudz izskatos pēc revolucionāra...


Beļģija bija viena no dominējošākajām turnīra komandām.