H.Rodkes efektīvie treniņi: Sports un stimulējošie draivi

Uzdod savu jautājumu Helmutam Rodkem!
Iepriekšējos H.Rodkes efektīvo treniņu materiālus un atbildes uz jautājumiem meklē ŠEIT!

Lai arī reizēm saka, ka ziņkārība ne pie kā laba nenoved, tomēr tas ir tālu no patiesības. Stimulējošie draivi, kas atspoguļo vajadzību pēc izzināšanas, manipulācijām, piedzīvojumiem un dažādām stimulācijām, acīmredzami palīdz cilvēkam izdzīvot. Sports kā stimulējošs draivs, sporta veida elementi, atsevišķas veiksmīgas situācijas, vai tieši uzvaras garša ir tas, kas notur cilvēku sportā?

Protams- tā ir arī pašrealizācija. Vai stimulējošie draivi ir homeostātiski? Kad mēs kombinējam homeostāzi ar stimulējošo draivu, mēs iegūstam vēlamo cilvēka uzvedības modeli. Uzbudinājuma teorija saka, ka dažādām cilvēka darbībām nepieciešams dažāds ideālais uzbudinājuma līmenis, un cilvēki cenšas uzturēt katrā situācijā šo atbilstošo līmeni. Viens uzbudinājuma līmenis būs nagu apgriešanai, un pavisam cits- pirms valsts eksāmena, vai 100m finālskrējiena. Vārdu sakot- kad jūsu uzbudinājuma līmenis ir pārāk zems, stimulācijas meklējumi palīdz to pacelt. Bija gadījums, kad dzirdēju 14 gadīgu basketbolistu pēc stundām skolā sakām: ” Ārprāts, cik es esmu noguris, bet man drīz būs treniņš! Un tas mani sajūsmina!!!”. Protams, tas ir arī individuāli. Uzbudinājums ir ķermeņa un nervu sistēmas aktivitātes līmenis. Nulles līmenis ir nāve, zemā uzbudinājuma līmenī cilvēks atrodas miegā, mērens līmenis ir normālā ikdienas stāvoklī, un augsts līmenis ir dažādu stresa faktoru ietekmē- emocionāli pārdzīvojumi, spriedze, smags treniņš, sacensības. Diskomforta sajūta parasti ir notikumiem neatbilstoši zemā vai pārlieku augstā uzbudinājuma līmenī.

Tā kā dažādiem cilvēkiem ir atšķirīga nepieciešamība izjust asas sajūtas, šīs vajadzības varētu iedalīt sekojoši:
- Garlaicības novēršana. Piemēram- „ciest nevaru skatīties filmu, kuru esmu jau redzējis”, vai arī „man patīk vērīgi cilvēki ar asu prātu, pat ja viņi dažreiz aizvaino apkārtējos”.
- „Bremžu atlaišana”. Piemēram- „man patīk mežonīgas un atraisītas ballītes, kurās es varu plosīties līdz krītu”, un „man vajag bieži piedzerties vai lietot narkotikas lai izjustu „lidojumu””.
- Pārdzīvojumu meklējumi. Tas varētu būt šādi- „man patīk pašam izpētīt nezināmu pilsētu, pat ja es apmaldīšos”, vai „man patīk pamēģināt jaunu ēdienu, kādu vēl nekad neesmu ēdis”.
- Piedzīvojumu un asu sajūtu meklēšana. „Es noteikti gribu izlēkt ar izpletni” vai arī „es gribu braukt vistrakākajos „amerikāņu kalniņos””.
Pēdējā kategorijā varam ierakstīt arī vēlmi sasniegt rezultātu sportā, uzvaru, izjust maksimālu koncentrēšanos, un realizēt adrenalīnu maksimāli jaudīgā un intensīvā slodzē. Treniņš arī daļēji sniedz šīs sajūtas kā kustību realizācija, enerģijas izlādēšana un apzināta gatavošanās sacensībām- stimulējošs draivs kā sporta spēcīgākā draiva gaidīšana.

Stimulējošie draivi kā tādi ir visdažādākie. Jebkura darbība var tāds būt. Kā sociāli negatīva parādība draivs var izpausties tieksmē uz noziegumu, agresivitāti, kašķīgumu, azartspēlēm, datorspēlēm, kaitīgiem paradumiem un tamlīdzīgi. Būtībā tās visas ir atkarības. Ir cilvēki, kas gan rakstura iezīmju, gan fizioloģisku procesu ietekmēti gūst baudu no strīdiem un citu cilvēku morālas vai fiziskas pazemošanas. Draivs var arī būt no stabilām, prognozējamām attiecībām, vai tieši otrādi- no biežas partneru maiņas. Draivs var būt no ātras braukšanas, vai tikpat labi no šūšanas krustdūrienā.
Sportā, piemēram, sekmīgai komandas darbībai, trenerim jāpazīst savi audzēkņi, jāzina, kuram nepieciešams papildus uzmundrinājums, kuram tieši otrādi- jāiet „atvēsināties”. Dāmu komandu atbildīgos turnīros ir jau labi, ja treneris laukuma malā nav gluži apātisks, taču bieži vien pārlieka bļaušana uz spēlētājām nevis „uzvelk” viņas, bet tieši otrādi- bremzē labākā snieguma parādīšanu. Tas, protams, atkarīgs no katras spēlētājas nervu sistēmas noturīguma, emocionalitātes, pieredzes un kondīcijas.

Sportā labāko veiktspēju raksturo apgrieztas U veida funkcijas līknes augšējā trešdaļa, kas atbilst optimāla uzbudinājuma stāvoklim. Palielinoties uzbudinājuma līmenim- veiktspēja pazeminās. Ļoti bieži pat pieredzējuši sportisti sacensībās nespēj uzrādīt to, kas treniņā izdodas bez problēmām. Atlētiem jāiemācās kontrolēt un regulēt šos uzbudinājuma līmeņus. Viss ir galvā.

Sociālie motīvi cilvēkam var būt dažādi: affilācija, atbalsta meklējumi, vēlme palīdzēt, agresija un citi. Es runāšu par vienu no tiem, kas sportā ir ļoti nozīmīgs- panākumu nepieciešamību (PN). PN varētu raksturot kā vēlmi atbilst kādiem iekšēji noteiktiem standartiem. Šāds individuāls uzvedības un sasniedzamā rezultāta līmenis liek cilvēkam ikvienā dzīves situācijā, kur viņš tiek novērtēts, censties izpaust sevi pēc iespējas labāk. Attiecības, māksla vai sports- vienalga. Vai šāds uzvedības tips līdzinās agresīva biznesmeņa rīcībai, kurš cīnās pēc panākumiem? Ne obligāti. PN var aizvest līdz bagātībai, prestižam un slavai, taču cilvēks, kurš visiem spēkiem tiecas pēc panākumiem mūzikā, aktierspēlē, uzstāšanās mākslā vai sportā visdrīzāk tiecas pēc augstāka meistarības līmeņa, pie tam viņam arī var nebūt mērķa kļūt bagātam. Tā ir tā pati pašrealizācija. Kā likums, tādiem cilvēkiem patīk risināt sarežģītas problēmas, pieņemt grūtus izaicinājumus, un viņi izmanto katru iespēju pārbaudīt savas spējas. Tas ir stimulējošais draivs, kurš nepieciešams dzīvei.

Kādas tad ir veiksmīgu cilvēku raksturīgākās iezīmes? Ja gribi nopelnīt naudu- riskē! Ja gribi, lai šī meitene ir tava- riskē un rīkojies! Ja baidīsies no zaudējuma vai atraidījuma- nekad neuzvarēsi! Lai gūtu panākumus ir jāriskē! Ja pieņemam, ka ir 5 riska pakāpes, tad cilvēki ar augstu PN kā likums izvēlas mērenu risku- 2. un 3. pakāpi, saskaroties ar izaicinājumu. Pārāk zema riska pakāpe viņiem šķitīs neinteresanta, neefektīga, un nedos gandarījumu. Pārāk augsts risks, savukārt, nedod gandrīz nekādas izredzes uz panākumu, un šādi tomēr gūts panākums drīzāk var no malas tikt uzskatīts par nejaušu veiksmi, nevis meistarības rādītāju. Sportā atlēti ar augstu PN labāk nekā citi māk balansēt uz pietiekamas treniņu slodzes un pārtrenēšanās robežas, viņi adekvāti izvēlas vingrinājumu dozēšanu un intensitāti, neiesaistās bīstamās avantūrās, un nevajadzīgos eksperimentos, kas varētu izbojāt gatavošanos sacensībām vai izprovocēt savainojumu.

Šā visa rezultātā ekstremālās sacensību situācijās viņiem biežāk ir augstvērtīgāki un stabilāki rezultāti. Šī treniņu darba un uzbudinājuma kontroles stabilitātes piramīda palīdz sportistam izšķirīgos brīžos „nospīdēt” ar meistarību, gūt teicamus rezultātus, un dažreiz uzvarēt visaugstākā līmeņa sacensībās. Sportisti ar augstu PN svarīgākajos momentos spēj izturēt augstu uzbudinājuma līmeni, un iegūto adrenalīnu realizēt maksimālā rezultātā. Saka jau, ka veiksme ir jānopelna, un tas ir šis gadījums. Stimulējoši draivi sportā bez paša sporta kā tāda ir konkurentu ieraudzīšana, dažāda veida rituāla spēka demonstrēšana, sastrīdēšanās ar kādu, „uzvelkoša” mūzika, skatītāju iesaistīšana procesā, un visādas citādas darbības, kas palīdz atbrīvoties un ieiet top snieguma sajūtu plūsmā lai sasniegtu iespējami augstāko rezultātu. Šādās top snieguma plūsmās sportisti sajūtas raksturo kā atrašanos pilnīgi atšķirīgā enerģētiskā un laika straumē, kas valda pār viņiem, un palīdz darīt brīnumainas lietas.

Protams, katrā sporta veidā stimuli ir atšķirīgi, un citiem sportistiem, lai nokoncentrētos nepieciešams pilnīgs klusums vai atslēgšanās. Ja runājam par cilvēkiem ar zemu PN, tad viņi visbiežāk izvēlas viszemāko vai visaugstāko riska pakāpi, kas vienā gadījumā dos minimālu ieguvumu, vai otrā- pilnīgi nekādu. Sportā tas izpaužas kā pārlieka uzmanība treniņu procesā, un nevēlēšanās riskēt ne ar ko, kā arī bailes no pēctreniņa muskuļu sāpēm un tml. Vai maksimāla riska gadījumā tā būs pilnīgi neadekvāta un nepārdomāta slodžu kombinācija, kas noved pie pārtrenēšanās. Tā var būt arī audzēkņu pārspīlēta sacenšanās savā starpā treniņu procesā, iesaistoties arvien „kosmiskākos” un smagākos vingrinājumos, kas it kā ir stimulējošs draivs pats par sevi, taču arī noved pie pārtrenēšanās, traumām, un pilnīga treniņu plāna sagraušanas. Tas pats attiecas arī uz treneru vēlmi iedot vēl mazliet vairāk slodzi, nekā nepieciešams, jo neslēpsim- viens no trenera stimulējošiem draiviem ir redzēt, kā audzēknis sekmīgi vai ar uzviju izpilda doto uzdevumu. Protams, ir jāriskē un jāeksperimentē, taču saprāta robežās. Treneri ar augstu PN vienmēr labāk sastādīs audzēkņiem treniņu plānus.

Veiksmes formula sportā: daudzi pētījumi ir pierādījuši, ka apdāvināti bērni tikai pateicoties vecāku ieinteresētībai un zinošu treneru kopīgiem pūliņiem spēj realizēt savu potenciālu. Izcili rezultāti mūzikā, mākslā vai sportā prasa kā minimums 8 specializētu treniņu gadus, un novecojušais teiciens, ka „gan jau talants pats sevi parādīs” ir nepatiess. Tad mēs varēsim runāt tikai par nerealizētu talantu, un tādu diemžēl ir daudz. Ja sportistam pubertātes vecumā vai vēlāk treniņš vai sacensības nav kā pozitīvi stimulējošs draivs, tad tur nekāds sportists neiznāks. It īpaši tas attiecas uz meitenēm. Pilnīgi noteikti var teikt, ka uz augstiem sasniegumiem ved stimulējošais draivs un apņēmība, nevis liels dabas talants!

Vingrinājums spēcīgākiem ikru muskuļiem, pēdas un potītes un apakšstilba cīpslu nostiprināšanai

Variants pieaugušajiem ar ne pārāk smagu ( individuāli) stieni uz pleciem. Soļojot uz pirkstgaliem vēlama vismaz viena starpšūpošanās uz katru kāju katrā solī. Stabilitātei vēlams, lai kustība būtu nedaudz no vieniem sāniem uz otriem. Dinamiskais režīms attīsta jaudu. Jo smagāks stienis, jo lēnāk un uzmanīgāk jāizpilda. Ir redzēti varianti no statīva uz priekšu un atpakaļ ar tādiem svariem, kādus šeit labāk nenosaukšu. Šis noslēpums pieder trakajiem. Bet nu normāli sportisti var izpildīt 3-5 sērijas treniņā pa 8- 20 soļi piegājienā.