Helmuts Rodke: "Nekaunīgais tūrists"

Banda

Ja pēkšņi manāt apkārtnē sirojam izglītības ierēdņu-ideālistu bandu, kas tramda nepilngadīgos ar motivējošām runām par to, kā sportā nekļūt par upuri – lūdzu viņiem skaļi aplaudēt. Vai nomētāt. Vislabāk ar Svarovski kristāliem.

Katrs ir sportā nevis tāpēc, lai kaut ko īpaši gaidītu vai sagaidītu, bet lai aktīvi ŅEMTU. Lai kaut ko gūtu apmaiņā pret ziedoto laiku, līdzekļiem un enerģiju. Vecumā jau 12+ pasīva paļaušanās, ka kāds cits sakārtos, motivēs un dos pilnīgi visu, vienmēr un vienlaikus - ir atbildības par savu dzīvi labprātīga atdošana.
Visi sporta labumi, kas reizēm tiek pienesti kā uz paplātes, tomēr ir arī jāpaņem kā ēdiens no zviedru galda. Visi bonusi ir tikai kā potenciāls. Līdzīgi kā varu, arī uzvaru neviens nedod. Ja negribi būt zaudētājs, "upuris", tā ir jāņem.

Uzdod pareizos jautājumus

Treniņu procesā ir labi zināt: KO ņemt? KĀ tieši ņemt? KĀPĒC to ņemt? Ne visi sportisti šajās lietās ir apmācīti. Varbūt divi no simta veic introspekciju, vai arī viņiem kāds ar to palīdz. Daudzi no tiem, kuriem sportā neveicas, pat netiek speciāli testēti, lai noskaidrotu, uz ko fokusēties. Labākajā gadījumā viņi vienkārši trenējas un bauda savu esību sportā.

Problēmas rodas, kad treniņi tiek uztverti tikai kā aktivitātes, nodarbības, kas jāapmeklē, lai "nebūtu uz ielas" un "jo vecāki tā liek", kā patīkama laika pavadīšana, izkustēšanās, vai kā laimes hormona meklējumi. Nejauciet, tas vēl NAV īsts un pilnvērtīgs sports.

Ja pusaudzim trūkst NODOMA iegūt konkrētas fiziskās īpašības, "uzbūvēt" pelēko vielu, iemācīties pārvaldīt ķermeņa enerģijas vai attīstīt atlēta identitāti jeb paštēlu - tā ir tikai mūsdienu sporta vāja imitācija ar vēl vājāku gala rezultātu.
Tā ātri veidojas paradums arī pārējā laikā visu darīt pus-atbildīgi, pus-spēkā, izmantot tikai (vieglāko) pusi no iespējām un dzīvot tikai pus-dzīvi.

Panākumi? Tos nosaka pareizs balanss starp pamatotām gaidām un pašiniciatīvu. Neviena pat vislabākā vide vai meistarīgākais treneris nevar uzreiz pa tiešo garantēt kādam labu veselību, spējas un medaļas. Ar daudz lielāku iespēju ir garantēta tieši neveiksme – sevišķi, ja sportists pieļauj kādu no šīm kļūdām:
1. pārāk ātri un dedzīgi grib to, kam vēl trūkst spēju, forsē, traumējas vai izdeg,
2. ir pasīvs, slinko vai neprot mācīties, apgūt un ņemt.

Otrais punkts

Kāpēc sportists neņem vai neizmanto iespējas, pat ja viņš tās saskata, atpazīst un zina, ko vajadzētu darīt?
A) Tāpēc, ka tas prasa daudz lielāku smadzeņu piepūli. Salīdzinot - vienkārša sportošana vai fiziskas aktivitātes prasa 20% nervu iesaisti. Jaunu lietu mācīšanās, sarežģītas tehnikas apguve, vai kaut vai spēja par to padziļināti domāt un šo domu nepazaudēt prasa vēl 80% piepūles. Jautājums – kāpēc tā censties, ja jau tie 20% arī šķiet ok? Ja treneris neprasa labāk (kaut arī pārspēt viņa cerības DRĪKST), ja gribas ātrāk tikt vaļā no sarežģītiem vingrinājumiem, un ja visapkārt ir tik daudz acumirklīgas izklaides un ātrā dopamīna, kas no visām pusēm tiek sviests pakaļ.

Bet - pat ja sistēma, pastāvošā kārtība būs inerta vai īsti neļaus ņemt, pat nedos - kāds tomēr būs uzņēmīgāks, drošāks un pieprasīs vairāk.
Jebkuros apstākļos viņam būs lielāks draivs apgūt dažādas prasmes un kustību tehniku, iemācīties anatomiju, fizioloģiju, higiēnu un spējas pārvaldīt un aprūpēt savu ķermeni, iegūt spēku, ātrumu, atsperīgumu, un tiešā nozīmē uzbūvēt sev smadzenes, neironu savienojumus, kas noderēs visu turpmāko dzīvi.
Ir jāgūst arī lieliskas emocijas. Kas nekādi nevar rasties, ja reizēm vienīgo, ko pusaudzis varētu darīt labi, viņš dara pavirši.

B) Viņam vēl nav panākuma emocionālās pieredzes, tāpēc īsti nesaprot, kādēļ treniņos ir vērts iziet no komforta zonas un piepūlēties. It kā fiziski viņš ir klāt, bet no pilnvērtīgas mentālas iesaistes - tālu prom.

C) Pusaudzis nepaņem arī tāpēc, ka var būt pārāk… pareizs. Pārāk bikls, pieklājīgs, manipulējams vai ērts citiem, tikai ne pats sev. Par daudz baiļu un pārāk maz drosmes. Tā ir kā padevība ne tikai savam, bet arī citu noskaņojumam, padevība kā bailes atteikt, padevība realitātes plūdumam apkārtējā pasaulē, kas noved pie iegūtās bezpalīdzības sindroma un padara par upuri.
Un viņš nesaprot, ka nevar tolerēt jebkādu attieksmi pret sevi, jo tad "brīnums", ko no sporta viņš gaida, var izrādīties tikai pabiras no kāda cita svētkiem.

Pēdējais punkts

Panākumi sportā ir kā ceļojums uz slavenu objektu, kad lielākās grūtības ir finiša taisnē. Ja esi ieguldījis pietiekami daudz resursu, lai nonāktu pie Fontana di Trevi Romā, un piemiņai tu gribi skaistu foto ar sevi kadrā, bet visapkārt mudž tūristi, kas spraucas tev priekšā, apkārtnē siro kabatzagļi un pulksteņu pārdevēji, un pāri šai kņadai vēl zvirbuļi neganti tērgā – ar klusu biklumu vien tālu netiksi. Protams, nevajag būt arī agresīvi nekaunīgam tūristam-mērglim, tomēr korekti bet pārliecinoši savs ir jāņem.