Helmuts Rodke: Komandas intereses un sportista baiļu mūris

Pusaudzis 12-16 gadu vecumā ir: 1) tikai rīks komandas dalībai regulārā čempionātā un kāda ambīcijām?, vai arī 2) regulārā sezona un visi treniņi iespēju robežās ir individuāli adaptēts rīks sportista izaugsmei? Un kurš te ir patiesais labuma guvējs?

Ir komandas, par kuru atmosfēru, metodikām un sportistu aprūpi trenerim var un vajag piešķirt sporta Michelin zvaigzni un (jo sevišķi) algu! Vai.. droši iebetonēt zvaigzni kādā “slavas gaitenī” Latvijas Sporta muzejā, cepuri nost! Bet kad pusaudzis saka: “ja godīgi, mūsu trenerim ir pilnīgi pofig, kas ar mums notiek!”, tur jau ir smaga uzticības krīze.

Cena

Jebkura pusaudžu komanda ar laiku beidz eksistēt, un sistēma ir paēdusi. Bet sausais atlikums interesē daudzus – veselības “atlikums” un/vai sagatavotība, sevišķi fiziskā, lielajam sportam. Nevis tikai kausi, medaļas un uzvaras emocijas vecuma grupā C, kas, protams, arī ir ļoti būtiski.
Tāpēc svarīgāk par jautājumu “kāds sportists interesē treneri?” ir jautājums: “kāds treneris interesē mūs?”. Jo trenerim atkal būs jauna komanda, bet sportistam otras jaunības nebūs.

Kā “komandas intereses” respektē ģimenes ieguldījumu ne tikai sportista ikdienā, bet (jo īpaši) ārstēšanās, rehabilitācijas vai fizioterapijas izdevumus, kas radušies, iespējams, kļūdainu treniņu metodiku dēļ? Kā sportists tiek atbalstīts morāli un cik pareizi viņš tiek “atgriezts” sastāvā?

Kā tiek uztverti pusaudža/ģimenes centieni saviem spēkiem uzlabot sportista kondīciju? Jeb varbūt tas tiek ietiepīgi aizliegts? Tas būtu kā skolā aizliegt ņemt matemātikas privātstundas. Ja komandas iespējas, resursi vai materiālā bāze ir par īsu, labi ārpakalpojumi – jebkura terapija, stājas vai pēdu korekcija plus papildus fiziskie treniņi - ko sportists saņemt individuāli, ir kluba iespēja tikt pie laba spēlētāja. Ar savu motivāciju un gribu ieguldīties viņš tad ir kā piemērs citiem. Kā komandas lepnums.

Apsēstība

Kā zināms, jo lielāks ir trenera ego, jo vairāk cieš audzēkņu veselība. Jo trūcīgākas ir komandas intereses - tendētas tikai uz nebeidzamu “ideoloģisku” paraugdemonstrējumu, uzvaru par katru cenu vai sportistu nodzīšanu (arī publisku pazemošanu), jo vairāk fizisku un mentālu traumu pusaudžus moka. Ja vien sportists pats necieš no sava ego un apsēstības ar statistiku-par-katru-cenu.

Ja trenerim interesē tikai “neiznīcināms” sportists, kurš spēj kā robots nekad neslimot, pat divās vecuma grupās dragāt visās “spēlmaņu naktīs” pēc kārtas, turēt slodzi bez jebkādas periodizācijas, uz visiem treniņiem nākt vienlīdz uzskrūvējies ar tādu adrenalīnu, it kā viņš būtu Tonija Stārka klons, kas nepārtraukti klausās “nākotnes garāžas hiperprāta mūzikas neierobežotas produktivitātes radio”, un, kuram jābūt tik plastiskam, lai vienmēr pielāgotos trenera fantāzijām, tad šī ballīte ir ķezā.

Bailes un sekas

Pieņemsim, audzēkņa fiziskās problēmas komandā tiek ignorētas, krīzes situācijā atbalsts ir nulle… Nav izstrādāts treniņu plāns B – kad sāp ceļi, cirkšņi, Ahilleji, vai ir pārpūlēti muskuļi, bet pusaudzis ir godīgi atnācis uz nodarbību, taču laba risinājuma vietā viņš saņem sejā: “Trenējies kā visi, vai ej mājās (vai pie medmāsiņas)” jeb vienvārdsakot atkratās - tas atgādina manipulatīvu freimingu. Un ja vēl tiek deklarēts, ka: šajā sportā taču ir jābūt sīkstam cīnītājam… Ko tad trenerim par to sportists saka?

Parasti – NEKO. Jo viņa priekšā ir nepārvarams baiļu mūris. Bail pazaudēt vietu sastāvā, bail pievilt treneri (kuram, iespējams, ir "pofig"), bail neaiziet uz kādu treniņu, bail no iespējamas trenera atriebības, bail izrādīties vājam, bail spēlē kļūdīties, jo tad nosēdinās rezervē un nelaidīs laukumā un vispār bail par savām problēmām runāt. Diez vai komandā tas saucas Fair Play. Un šādā vidē tad nu dzims uzvarētāji?

Jāņem vārā, ka trenera jauda uzspiest savu gribu vienmēr ir lielāka nekā audzēkņa jauda par sevi pastāvēt. Diskutēt ar treneri? Ha, tad jau pusaudzim ir jābūt drosmīgam kā interneta trollim, kas atklāj savu vārdu, personas kodu un adresi. Tāpēc mums ir daudz šādu “mēmās mentalitātes pacientu”, kas trenējas un spēlē arī caur lielām sāpēm, līdz hroniskas traumas viņus no sporta atslēdz.

Aklā zona

Tādi sīkstie “varoņi”, ne-runātāji, kas noklusē savu patieso “tehnisko stāvokli”, ir visās komandās. Tā ka trenerim nemaz nav ticamu datu par sportistu kondīciju, un viņš īsti nezina, ko trenē un kam liek spēlēt, jo liela daļa audzēkņu viņam ir kā aklā zona. Kā auto, kura motors vai ritošās daļas stāvoklis mums ir pilnīgi tumša bilde, bet mēs to triecam rallijā. Jo ir apzināti pieļautas komunikācijas kļūdas.

Protams, ir jaunieši, kuriem met pakaļ visu labāko, bet viņi vienkārši nespēj fokusēties un ņemt pretī… Taču, ja centīgs sportists nejūt atbalstu, turklāt tiek grauta arī patstāvība un cieņa - viņš kļūst pasīvs, nedomājošs, un laba sastrādāšanās ar treneri tad ir tikpat nereāla kā divreiz zemāka benzīna cena. Būtībā par ieguldīto piepūli, laiku un veselību pretī viņš saņem draņķīgu servisu.

Robežas

Trenera griba uzlabot krīzes menedžmentu, komunikāciju ar ģimenēm un audzēkņu labsajūtu netiek ierobežota nekādi. Sevišķi rūpēs par komandā vājākajiem. Un mēs pat sakām – lūdzu, parādi klasi! Tāpēc atbalstu vajag arī trenerim.
Mūsdienīgas komandas intereses? Nevis nomākt, bet visādi veicināt un paplašināt audzēkņu iespējas un likvidēt nejēdzīgas bailes kā sugu. Ja jums tā ir – apsveicu!