Helmuts Rodke: Kā no sportista-startapa uztaisīt "hitu"?

Sākumā jebkurā sportā bērni vienkārši iet uz treniņiem, pēc tam sāk piedalīties sacensībās, un tad jau pamazām viss sāk griezties.Tagad pat visām grupu vingrošanām parkos ir Instagram konts un sekotāji. Un tas ir lieliski, jo popularizē veselīgu dzīvesveidu.

Lielais sports ir 100 % komerciāls, un sportists ap 14 gadiem ir kā vērtīgs un perspektīvs startaps. Jaunuzņēmums, ko vajag attīstīt un virzīt gudri. Tāpat kā jebkura jauna lieta – Holivudas filma, slieku audzēšanas ferma, Arianas Grande videoklips, restorāns vēstniecību rajonā vai mobilā lietotne - arī talantīgs sportists būtībā ir projekts, ko vajadzētu nevis izgāzt, bet veiksmīgi iekļaut apritē!

Mēs zinām, ka ikvienam startapam ir kritiski svarīgi visus uzlabojumus un jauninājumus: 1) ieviest savlaicīgi, 2) ieviest ātri, 3) labi uzturēt. Un pēc tam sava unikalitāte ir veiksmīgi jāpārdod.

Ne-sportā ikviens startaps var izdzīvot tikai tad, ja var piesaistīt naudu. Tas notiek, ja mērķis ir pietiekami ambiciozs, un tas rada vērtīgu inovāciju pasaules mērogā, jo gan jaunuzņēmums, gan riska kapitālisti var labi nopelnīt tikai IPO gadījumā vai arī ja uzņēmumu pārpirks stratēģisks investors. Citādi mūsu skaistā ideja nevienu neinteresē.

Sportā ir mazliet atšķirīgi, bet arī profesionālam sportistam ir sevi jāpārdod. Sākumā viņa riska investori ir vecāki, vēlāk sacensībās sportists sāk pelnīt pats, vai arī viņam maksā klubs, universitāte vai LOV.

Ja es būtu stratēģiskais investors
Kādu atlētu es sponsorētu? Tādu, kurš ar saviem spēkiem kaut ko jau ir sasniedzis, attīstījis kaut ko īpašu, kuram ir spēcīgs un labi funkcionāls ķermenis, kurš regulāri iziet medicīniskās pārbaudes, kuram nav bērnišķīgu, vecumam neatbilstošu mentālu vai kustību problēmu, ir precīzi izstrādāts vismaz pusgada treniņu plāns, un kuram ir atbalsta, treneru vai konsultantu komanda. Un vienalga – 16 vai 26 gadi.

Es sadarbotos ar tādu, kuram ir ambīcijas un laba perspektīva, vai arī viņš jau ir zvaigzne. Japāņu mazumtirgotājs UNIQLO šī gada jūnijā noslēdza sponsorēšanas līgumu ar Federeru (36) par $30M katru gadu ne jau tāpēc, lai beidzot viņš varētu sākt normāli trenēties, dabūtu istabiņu kopmītnē, vai nopirktu 1998. gada (oktobra mēneša!) bembi.

Paspēt!
Pasaulē katru dienu daudzi startapi mirst biezā slānī pa labi un pa kreisi. Izdzīvo tikai daži. Līdzīgi ir arī populāros sporta veidos, kur pat no ģenētiski piemērotu jauniešu vidus labus panākumus gūst ne vairāk kā 10%. Nemaz nerunājot par NHL vai NBA līmeni… Patiesībā strauji augošs cilvēks ir lielisks materiāls, lai īstajā brīdī viņā iedzītu visu labāko, un tas dod teicamu rezultātu! Galvenais – neko nenokavēt.

Salīdzinājumam: ja mums ir jāuzbūvē māja, tad ir lietderīgi paredzēt un savlaicīgi ievilkt visas komunikācijas. Vēlāk sienu laušana ir dārga, traumatiska un čakarīga. Nemaz nerunājot par vājām nesošajām konstrukcijām. Ja jaunbūvi var apturēt un iekonservēt, tad ar dzīvu cilvēku laikam tas neies cauri.

Attiecīgi, ja vecumā starp 12 un 16 gadiem pusaudzis neizdara svarīgu fizisko mājasdarbu, un neiegūst stabilas nesošās konstrukcijas – nu, jūs jau saprotat… Laiks ir visvērtīgākais resurss, un to atgriezt nav iespējams.

Kas traucē kļūt par ilgtermiņa hitu?
Pirmkārt jau nevajadzīgas galējības: “es esmu netalantīgs lūzeris, viduvējība” vai arī “es esmu ģeniāls, Dieva dāvana šai pasaulei, tikai mani vēl nav novērtējuši!” Vai sportistam ir 12 vai 20, tādā stāvoklī neviens nav spējīgs attīstīties!

Vēl: 1) atlikšana, 2) “kolektīvās drošības ilūzija” – ja visi tā dara, tad arī es darīšu tāpat, un ar mani viss būs lieliski (kas pēc būtības ir gulēšana nomodā esot), 3) ambīciju trūkums, 4) pacietības trūkums, 5) nezināšana, ko, kā, kādā tieši metodikā fiziski un arī mentāli attīstīt, un 6) sevis žēlošana.

Ir taču dzirdēts - visi grib nokļūt paradīzē, bet neviens negrib mirt! Bet tev ir jābūt gatavam mēnešiem ilgi, šķietami bez garantijām pacietīgi ar sevi strādāt, audzēt muskuļus, kapāt, maukt vai ēst zemi. Citādi tu riskē sportā kļūt par neko, un paradīzes vietā var iestāties sportiskā paralīze.

Starp citu, daudzi iestrēgst tikai tāpēc, ka, piemēram, 19 gados tikuši pie viena spoža panākuma, nozibsnījuši kā komēta, un pārstājuši attīstīties tieši tad, kad ir jāveic izšķirošais izrāviens.

Visai pasaulei ir pilnīgi vienaldzīgs kāda individuālais sportiskais liktenis. Ja tev ir jau 14, tad ir nevis vienkārši jāiet uz treniņiem, bet jātaisa no sevis izcils produkts. Jāatmet malā kautrīgums, naivums vai mentalitāte, kas liek bikli atteikties no panākumiem pat bez mēģināšanas.
Nekādas samierināšanās vai zema pašvērtējuma! Un katru dienu tas ķieģelītis (treniņš) ir tik ideāli jāiemūrē, cik vien iespējams!

Pat ja tu naktī esi redzējis ļaunāko iespējamo sapni – Zemei uzbruka milzu asteroīds, un Brūss Viliss neko nevarēja darīt – neiespaidojies, bet ej un pārsteidz treneri ar savu produktivitāti. Un tas jādara neatkarīgi no garastāvokļa, laika prognozes vai Trampa tvītiem.

Sporta hiti nerodas tukšā vietā. Visiem ir apakšā meistarība, fiziskā bāze un spilgts tēls. Un ar šādu bagāžu, to labi uzturot un attīstot, ilgtermiņā var gūt vislabāko atdevi no sporta.
Fokusā nedrīkst būt – ko es treniņos gribu vai ko negribu darīt, kādas ir manas negatīvās domas, jūtas, depresija vai pārdzīvojumi - kas var spontāni rasties kortizola ietekmē (stress, pārtrenēšanās), pazemināta cukura līmeņa vai magnija jonu trūkuma dēļ. Un tad, bioķīmiski ietekmētais prāts mūs tikai māna...

Nedomā tik daudz par to, no kā tev personīgi ir draivs, bet gan – no kā draivs ir taviem skatītājiem. Fani, kas sajūsmā lauž krēslus motivē labāk. Ir atšķirība starp kaifošanu par savu esību sportā un efektīvu sniegumu. Tāpēc tev ir jāatrod kaut kāds balanss starp Neimāra ripošanu pa planētu, un īsta rezultāta uztaisīšanu.

Imidžs
Katram, sevišķi komandu sportā, vajag būt pamanāmam. Gan ar spēli, gan ar izkoptu tēlu. Šajā ziņā no daudzām slavenībām var pamācīties. Lai par tevi runā, sajūsminās, apskauž, kritizē, brīnās vai tevi heito (arī labi - visiem nav jāizpatīk). Vienkārši: esi brīvs, neatkarīgs un efektīvs.

Veselais saprāts liek turēties meinstrīmā, izvairoties no sava tēla pelēcības vai pārāk radošiem murgiem. Vienlaikus jākļūst par oriģinālu personību ar labi trenētām, tikai viņu raksturojošām sporta īpašībām, uzvedību un patīkamu auru.

Piemēram: pārsteidzošs kustību ātrums, ass sitiens, precizitāte, pasaulē (vismaz valstī) labākā tehnika, stipri nervi, liels spēks, disciplīna, izcils starta uzrāviens... All Blacks, dzelzs vīrs, Dveins the Rock Džonsons vai Irbe-mūris kā personālais brends. Vai vismaz uz to pusi. Nu un ilgtermiņā tas arī ļaus tev atpūsties, izklaidēties vai iedvesmot citus tādā līmenī, kādu tavs talants ir pelnījis.