Pēc savas pasaules uztveres vairāk esmu optimists, nevis no to šlakas, kam konjaks vienmēr garšo pēc blaktīm. Taču ziemas olimpiskajās spēlēs un, kā rādās arī Phjončhanā daudzas lietas smaržo pēc blaktīm. Proti, TV ekrānā viss ir skaisti kā vācu melodrāmā, bet reālajā pasaulē izrādās, ka TV ekrānu lillā krāsa ir pelēka, ka daudz kas no tā, par ko sajūsminās TV skatītājs, uz vietas – spēlēs esošajam sportistam vai žurnālistam, nemaz nerunājot par skatītāju, kurš reti kur tiek klāt, nav tik skaists (izskaistināts?). Par ko kārtējo reizi pārliecinos, lasot līdzjutēja dienasgrāmatu Sportacentrs.com. Rolands vairākus gadus strādāja “Sporta Avīzē”, profesionāli rakstīja par sportu, bijis daudzos sporta pasākumos, vairāk gan tenisa, bet olimpiskās spēles kā skatītājam viņam šīs ir pirmās. Arī sportisti, kuriem acīm priekšā nav zvīņas, spēj uz šo “lielāko ziemas sporta” festivālu paskatīties ar neaizmiglotām acīm. Jo reālajās olimpiskajās spēlēs daudz kas ir citādi, nekā to redzam TV ekrānos.